Mārtins Luters Kings
Mārtins Luters Kings, jaunākais (angļu: Martin Luther King, Jr.; dzimis 1929. gada 15. janvārī, miris 1968. gada 4. aprīlī) bija ASV mācītājs, afroamerikāņu pilsonisko tiesību kustības aktīvists. Mērķu sasniegšanai izmantoja Gandija proponētās nevardarbīgās pretošanās principus. 1964. gadā ieguva Nobela miera prēmiju.[1] ASV kopš 1986. gada janvāra trešā pirmdiena tiek atzīmēta kā Mārtina Lutera Kinga dzimšanas diena un ir federālā brīvdiena.
| ||||||||||||||||||||||||
Biogrāfija
labot šo sadaļuMārtins Luters Kings dzimis Atlantā, Džordžijas štatā. Viņa vecvecāki bija melnādainie vergi, tēvs — mācītājs, māte — mācītāja meita.
1948. gadā Mārtins Luters Kings pabeidza Morhausas koledžu un iestājās teoloģijas seminārā Pensilvānijas štatā. 1948. gada februārī viņš tika ordinēts par mācītāju. 1955. gadā M. L. Kings ieguva filozofijas doktora grādu Bostonas Universitātē. 1954. gadā, izturējis konkursu, kļuva par Deksteras baptistu draudzes mācītāju Montgomeri pilsētā, Alabamas štatā. Dienvidos viņš atgriezās ar jauno sievu Koretu, kura bija pārtikuša melnā lauksaimnieka meita no Alabamas.
1955. gadā Mārtins Luters Kings kļuva slavens ASV kā viens no Montgomeri autobusu boikota līderiem. Boikots noslēdzās ar Mongomeri segregācijas likuma atcelšanu 1956. gada nogalē.
1964. gadā prezidents Lindons B. Džonsons pieņēma Pilsoņu tiesību likumu, kas liedza diskrimināciju sabiedriskās iestādēs un meklējot darbu.
1965. gada martā Kings bija viens no demonstrāciju par vēlēšanu tiesību piešķiršanu afroamerikāņiem organizētājiem no Selmas uz Montgomeri. 1965. gada augustā tika pieņemts Balsstiesību likums, kurš pirmoreiz ļāva afroamerikāņiem piedalīties federālajās vēlēšanās.
1968. gada 4. aprīlī, kad M. L. Kings viesojās Memfisā, Tenesī štatā, lai organizētu palīdzību streikotājiem atkritumu savācējiem, viņu nošāva uz viesnīcas balkona. Valdība pasludināja 7. aprīli par valsts sērām. Pēc divām dienām Kingu apglabāja Atlantā blakus Ebinezeras baptistu baznīcai, kurā viņš bija kalpojis kopā ar savu tēvu. Aiz zārka gāja 150 tūkstoši cilvēku, to vidū bija astoņdesmit senatori un kongresmeņi, ASV prezidents, kandidāti uz prezidenta posteni, ministri. Televīzijā šīs bēres noskatījās 120 miljoni cilvēku.
Kings zināja, ka viņa dzīve jebkuru brīdi var pārtrūkt. Divus mēnešus pirms savas nāves kādā no saviem sprediķiem viņš runāja par to, kādus vārdus gribētu dzirdēt pie sava kapa: "...sakiet, ka es biju bundzinieks. Sakiet, ka es biju taisnības bundzinieks. Sakiet, ka es biju miera bundzinieks. Bet viss pārējais nav svarīgi. Pēc manis nepaliks nauda. Pēc manis nepaliks greznas, skaistas lietas. Bet es gribu atstāt pēc sevis dzīvi, kas ziedota mērķim...".
Kinga slavenākā runa ir I Have a Dream, teikta 1963. gada 28. augustā Vašingtonā t.s. marša uz Vašingtonu laikā.
Mārtina Lutera Kinga idejiskās ietekmes bija Jēzus Kristus, Abrahams Linkolns, Mohandāss Karamčands Gandijs, Henrijs Deivids Toro, Ļevs Tolstojs.
1974. gadā tika nogalināta arī Kinga māte Alberta Viljamsa Kinga. Viņu nošāva brīdī, kad viņa baznīcā spēlēja ērģeles. To izdarīja kāds melnādains 23 gadus vecs jaunietis, kurš uzskatīja, ka kristieši ir melnādaino ienaidnieki, it īpaši melnādainie baznīcas pārstāvji.[2]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «The Nobel Peace Prize 1964». Nobel Foundation.
- ↑ Wolfgang Saxon. «M. W. Chenault, 44, Gunman Who Killed Mother of Dr. King». The New York Times, 1995. gada 22. augusts.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mārtins Luters Kings.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Mārtina Lutera Kinga biogrāfija Nobela prēmijas mājaslapā (angliski)
 | Šī politiķa biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
| Apbalvojumi | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja Sarkanā pusmēness biedrība |
Nobela miera prēmija 1964. gads |
Pēctecis: UNICEF |