Pjotrs Kapica

Pjotrs Kapica (krievu: Пётр Леонидович Капица; dzimis 1894. gada 26. jūlijā, miris 1984. gada 8. aprīlī) bija padomju/krievu fiziķis. 1978. gada Nobela prēmijas fizikā laureāts par pētījumiem zemo temperatūru fizikā.

Pjotrs Kapica Пётр Леонидович Капица Personīgā informācija Dzimis 1894. gada 26. jūlijā Kronštate, Krievijas Impērija Miris 1984. gada 8. aprīlī (89 gadi) Maskava, Padomju Savienība Tautība krievs

Zinātniskā darbība Zinātne fizika Darba vietas Sanktpēterburgas Valsts politehniskā universitāte Kembridžas Universitāte Fizikālo problēmu institūts Maskavas fizikāli tehniskais institūts Maskavas Valsts universitāte Kristalogrāfijas institūts Alma mater Sanktpēterburgas Valsts politehniskā universitāte Kembridžas Universitāte Pasniedzēji Ābrams Jofe, Ernests Rezerfords Sasniegumi, atklājumi supraplūstamība Apbalvojumi 1978. gada Nobela prēmija fizikā

Dzīvesgājums

Prof. Pjotra Kapicas (pa kreisi) un prof. Nikolaja Semjonova portrets (gleznotājs Boriss Kustodjevs, 1921)

Dzimis Kronštatē, armijas ģenerālmajora un pedagoģes ģimenē. No 1912. gada studēja Sanktpēterburgas Politehniskajā institūtā. 1916. gadā apprecējās ar kadetu politiķa, Krievijas Impērijas Valsts Domes deputāta Kirila Černosvitova meitu Nadeždu. 1919. gadā viņš pabeidza studijas Politehniskajā institūtā, padomju varas iestādes nošāva viņa sievastēvu, bet 1919.—1920. gada ziemā Spāņu gripas laikā nomira sieva un abi mazgadīgie Kapicas bērni.

No 1918. gada līdz 1920. gadam Kapica bija pasniedzējs Sanktpēterburgas Politehniskajā institūtā. 1921. gadā tika iekļauts zinātnieku delegācijā uz Vāciju un Lielbritāniju zinātnisko kontaktu nodibināšanai un sāka strādāt Kembridžas Universitātes Kavendiša laboratorijā pie Ernesta Rezerforda. 1923. gadā ieguva Kembridžas Universitātes filozofijas doktora grādu. 1927. gadā Parīzē apprecējās otrreiz ar akadēmiķa Alekseja Krilova meitu Annu. 1933. gadā kļuva par Kembridžas Universitātes Monda laboratorijas vadītāju.

1934. gada septembrī atgriezās PSRS, pēc Josifa Staļina pavēles specdienesti viņam neatļāva izbraukt no valsts, kādu laiku turēja mājas arestā un lika izveidot Fizikālo problēmu institūtu, kur viņš tika iecelts par vadītāju. 1937. gadā publicēja pētījumu rezultātus par šķidrā hēlija supraplūstamību. Lielā terora gados, rakstot vēstules valsts līderiem, aizstāvēja arestētos fiziķus Vladimiru Foku un Ļevu Landausu.

No 1946. gada līdz Staļina nāvei, saistībā ar konfliktu ar Lavrentiju Beriju, tika ierobežots savā darbībā. 1966. gadā Kapicam pirmoreiz pēc 32 gadiem ļāva apmeklēt Lielbritāniju. 1973. gadā, neskatoties uz pierunāšanu, neparakstīja četrdesmit akadēmiķu vēstuli, kurā bija nosodīts Andrejs Saharovs.

Miris 1984. gadā Maskavā. Apglabāts Novodevičjes kapsētā.

Apbalvojumi

• Staļina prēmija (1941, 1943)
• Nobela prēmija fizikā (1978)

Piemiņa

Par godu Kapicam nosaukts 1982. gadā atklātais asteroīds 3437 Kapica.

Ģimene

Pjotram Kapicam bija divi dēli. Vecākais dēls Sergejs Kapica (1928—2012) bija fiziķis, demogrāfs un zinātnes popularizētājs. Četrdesmit gadus viņš bija populārā televīzijas raidījuma par zinātni "Acīmredzamais-neticamais" vadītājs.

Otrs Kapicas dēls, Andrejs Kapica (1931—2011) bija ģeogrāfs. Atklājis Vostokas ezeru, lielāko subglaciālo ezeru Antarktīdā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pjotrs Kapica.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Pjotra Kapicas biogrāfija Nobela prēmijas mājaslapā (angliski)
• Kapicas biogrāfija (angliski), (krieviski)