Fritjofs Nansens

Fritjofs Nansens; Fridtjof Nansen
Personīgā informācija
Dzimis	1861. gada 10. oktobrī ; Vettergutā pie Oslo
Miris	1930. gada 13. maijā (68 gadi); Lisakera
Tautība	norvēģis
Nodarbošanās	polārpētnieks, zinātnieks, diplomāts
Bērni	2 meitas, 3 dēli
Paraksts

Fritjofs Nansens (norvēģu: Fridtjof Nansen, 1861. gada 10. oktobris — 1930. gada 13. maijs) bija norvēģu polārpētnieks, zoologs, okeanogrāfijas pamatlicējs, pēc tam diplomāts un politiķis, par ieguldījumu Pirmā pasaules kara bēgļu jautājumu risināšanā 1922. gadā apbalvots ar Nobela miera prēmiju.^[1]

Biogrāfija

F. Nansens dzimis Vettergutā pie Oslo.^[2] Nansenu ģimene ir cēlusies no dāņiem. Pēc Oslo Universitātes (1880—82) absolvēšanas viņš strādāja Bergenas muzejā, kur nodarbojās neiroloģijas pētījumiem, iegūstot doktora grādu.^[3]

Polārās ekspedīcijas

1882. gadā maijā F. Nansens ar vaļu mednieku kuģi devās savā pirmajā braucienā uz Arktiku. 1888. gadā pieredzējušā polārpētnieka kapteiņa Oto Sverdrupa pavadībā F. Nansens piecu vīru komandā ar slēpēm šķērsoja neizpētīto Grenlandi no austrumu līdz rietumu piekrastei, no 5. maija līdz 3. oktobrim veicot 660 km garu maršrutu. 1889. gadā ekspedīcija atgriezās Norvēģijā, kur tās dalībnieki tika sagaidīti kā varoņi. 1890. un 1891. gadā F. Nansens sarakstīja divas grāmatas, kurās aprakstīja ceļojumā piedzīvoto.

F. Nansens (pa kreisi) un J. Johansens 1896. gada 17. jūnijā Franča Jozefa Zemē pie F. Džeksona bāzes

1893. gada jūnijā F. Nansens uzsāka 30 cilvēku ekspedīciju uz ziemeļpolu ar tvaikoni "Fram". Ekspedīcija devās uz austrumiem, sasniedza Jaunsibīrijas salas, kur, sākoties rudenim, iesala ledū un kopā ar lediem uzsāka dreifu uz rietumiem. Tomēr dreifs nebija tik tuvs ziemeļpolam, kā bija plānojuši ekspedīcijas organizētāji, tādēļ tika nolemts pamest kuģi un mēģināt sasniegt polu kājām. 1895. gada 14. martā F. Nansens un Jalmars Johansens atstāja "Fram", kas atradās 84°05' ziemeļu platumā, un ar suņu vilktām ragavām devās uz ziemeļpolu.^[2] Pārgājiena apstākļi nebija labvēlīgi un ziemeļpolu viņi nesasniedza, tomēr nokļuva līdz rekordtālajam 86°14' ziemeļu platumam.^[3] Pārvarot ārkārtīgas grūtības F. Nansens un J. Johansens devās uz dienvidiem un trīs mēnešu laikā sasniedza Franča Jozefa zemi, kur ļoti smagos apstākļos pārziemoja. 1896. gada vasarā viņus tur sastapa Fredrika Džeksona vadītā angļu ekspedīcija un 13. augustā viņš atgriezās Norvēģijā pēc 3 Arktikā pavadītiem gadiem. Pēc nedēļas Norvēģijā atgriezās arī vēsturisko dreifējumu ar Ziemeļu ledus okeāna lediem veikušais "Fram". Ekspedīcijai bija izcili zinātniski panākumi. Šo un iepriekšējos polāros ceļojumus F. Nansesns aprakstījis vairākos lielākos darbos. Vislielāko popularitāti starp tiem ieguva "Naktī un ledū" (Fram over Polhavet. Den norske polarfærd 1893—1896, 1897).^[2]

Pēc 1896. gada pievērsies okeanogrāfijai. 1897. gada F. Nansesnu iecēla par profesoru Oslo Universitātē.^[3] 1900. gadā viņš vadīja norvēģu slēpotāju ekspedīciju, kas devās izpētīt jūru starp Norvēģiju un Grenlandi. 1901. gadā F. Nansenu iecēla par jūru pētīšanas starptautiskās laboratorijas vadītāju.^[2]

Diplomātiskā un politiskā darbība

F. Nansens bija arī viens no neatkarīgas Norvēģijas izveides aizstāvjiem. No 1906. līdz 1908. gadam F. Nansens bija Norvēģijas sūtnis Londonā.

Pēc Pirmā pasaules kara F. Nansnens aktīvi darbojās Tautu Savienībā, kur no 1921. gada viņš vadīja Tautu Savienības Bēgļu un karagūstekņu lietu komisiju (tā sauktais Nansena birojs).^[3] 1922. gadā viņš saņēma Nobela miera prēmiju par savu darbu palīdzot Pirmā pasaules kara un ar to saistīto konfliktu bēgļiem. Viņa vārds saistās arī ar "Nansena pasēm", kas bija domāts priekš personām, kurām nebija neviena valsts pilsonības vai pavalstniecības. F. Nansens turpināja rūpēties par bēgļu jautājumiem Tautu Savienībā līdz pat 1930. gadam, kad aizgāja aizsaulē.