Vitālijs Ginzburgs

Vitālijs Ginzburgs (krievu: Вита́лий Ла́заревич Ги́нзбург) (dzimis 1916. gada 4.oktobrī, miris 2009. gada 8. novembrī) bija ebreju tautības PSRS un Krievijas fiziķis teorētiķis. 2003. gadā kopā ar Alekseju Abrikosovu un Entoniju Legetu ieguvis Nobela prēmiju fizikā par ieguldījumu supravadītāju un suprašķidrumu teorijā.

Vitālijs Ginzburgs Виталий Лазаревич Гинзбург Personīgā informācija Dzimis 1916. gada 4. oktobrī Maskava, Krievijas impērija Miris 2009. gada 8. novembrī (93 gadi) Maskava Krievija Pilsonība Krievija Tautība ebrejs

Zinātniskā darbība Zinātne fizika Darba vietas Ļebedeva fizikālais institūts, Maskavas fizikāli-tehniskais institūts Alma mater Maskavas Valsts universitāte Pasniedzēji Igors Tamms Studenti Vjačeslavs Mukhanovs Sasniegumi, atklājumi Ginzburga-Landausa teorija par supravadītspēju Apbalvojumi 2003. gada Nobela prēmija fizikā

Dzīves sākums, ģimene

Dzimis Maskavā ebreju ģimenē, kas pirms Pirmā pasaules kara bija ieceļojusi no Baltijas. Tēvs Lazars Ginzburgs (1863-1942) bija inženieris, beidzis Rīgas Politehnisko institūtu, māte Auguste Vildauere bija ārste (dzimusi 1886. gadā Jelgavā, mirusi 1920. gadā no vēdertīfa). Mātes jaunākā māsa Roza sāka dzīvot kopā ar Ginzburga tēvu un kopā viņu izaudzināja.

Karjeras sākums

1938. gadā Ginzburgs pabeidza studijas Maskavas Valsts universitātē. 1940. gadā aizstāvēja kandidāta disertāciju un 1942. gadā doktora disertāciju. 2. pasaules kara laikā divreiz pieteicās brīvprātīgi armijā, bet viņu nepieņēma, jo tajā laikā bija noteikts, ka militāri neapmācītus cilvēkus ar augstāko izglītību neiesauc. No 1945 gada Ginzburgs strādāja Gorkijas valsts universitātē (tagad Ņižņijnovgoroda). Tur viņš iepazinās ar savu otro sievu, kas bija tiesāta kā "tautas ienaidniece" un pēc cietuma izsūtīta uz Gorkiju.

Dalība ūdeņraža bumbas projektā

1948. gadā Igors Kurčatovs uzdeva Ginzburga disertācijas vadītājam Igoram Tammam strādāt pie ūdeņraža bumbas. Tamms šajā darbā iesaistīja arī Ginzburgu un Andreju Saharovu. Katrs no viņiem izvirzīja vienu pamatideju, kuras abas bija ļoti nozīmīgas ūdeņraža bumbas izstrādāšanā. Ginzburga 1948. gadā izvirzītā ideja (Ideja Nr.2) bija izmantot bumbai litija-6-deiterīdu, kuru bombardējot ar neitroniem, rastos tritijs un brīvs deitērijs. Saharovs vēlāk tika nosūtīts turpināt darbu uz slēgto pilsētu Arzamasu-16, kur notika galvenie pētījumi. Bet Ginzburgs, sakarā ar savu izcelšanos un sievas "tautas ienaidnieces" statusu, netika nosūtīts. Tādējādi viņam bija iespēja palikt Maskavā un turpināt nodarboties ar zinātniskiem pētījumiem.

Ginzburgs uzstājas ar Nobela lekciju Maskavas Valsts universitātē 2004. gadā

Turpmākā zinātniskā darbība

1950. gadā Ginzburgs kopā ar Ļevu Landausu izstrādāja supravadītspējas teoriju (Ginzburga-Landausa teorija), bet 1958. gadā kopā ar Ļevu Pitajevski izveidoja supraplūstamības teoriju. Ginzburgs pētījis elektromagnētisko viļņu izplatīšanos plazmā, kosmiskā starojuma veidošanos. 1968. gadā Ginzburgs nodibināja Fizikas un astrofizikas katedru Maskavas fizikāli-tehniskajā institūtā. Pēc Tamma nāves Ginzburgs pārņēma Teorētiskās fizikas nodaļas vadīšanu (1971-1988) Ļebedeva fizikālajā institūtā. Sarakstījis vairāk kā 400 zinātnisko darbu un 10 monogrāfijas teorētiskās fizikas, radioastronomijas un kosmiskā starojuma jomās.

1966. gadā Ginzburgs kļuva par PSRS Zinātņu akadēmijas akadēmiķi, bet 1991. gadā par Krievijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi.

Politiskie uzskati

Pēc PSRS sabrukuma Ginzburgs atbalstīja ebreju sabiedriskās aktivitātes Krievijā, piedalījās Krievijas ebreju kongresa padomē, uzstājās pret antisemītismu.

2000. gados Ginzburgs atbalstīja Krievijas liberālo opozīciju un cilvēktiesību kustību, kā arī aizstāvēja zinātniekus Igoru Sutjaņinu un Valentīnu Daņilovu, kurus varas iestādes apsūdzēja par spiegošanu. 2009. gadā intervijā Ginzburgs izteicās par Krievijas Federālās drošības dienestu kā kaitīgu institūciju, kuras varas pastiprināšanās Krievijā draud ar staļinisma atgriešanos.

Ginzburgs bija ateisma atbalstītājs. 2007. gadā viņš kopā ar vēl 9 Krievijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķiem parakstīja Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam adresētu "10 akadēmiķu vēstuli", kurā paustas bažas par arvien pieaugošu Krievijas sabiedrības klerikalizāciju.

Nāve

Ginzburgs mira 2009. gada 8. novembrī 93 gadu vecumā no sirds nepietiekamības. Apglabāts Novodevičjes kapsētā Maskavā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vitālijs Ginzburgs.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Astronomu biogrāfiskās enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Vitālija Ginzburga biogrāfija Nobela prēmijas mājaslapā (angliski)