Ādolfs fon Beiers

Ādolfs fon Beiers; Adolf von Baeyer
Personīgā informācija
Dzimis	1835. gada 31. oktobrī ; Berlīne
Miris	1917. gada 20. augustā (81 gads); Štarnberga
Tautība	Vācietis
Zinātniskā darbība
Zinātne	Ķīmija
Alma mater	Berlīnes Universitāte
Apbalvojumi	Nobela prēmija ķīmijā

Johanns Frīdrihs Vilhelms Ādolfs fon Beiers vai fon Baiers (IPA: [ˈbaɪɐ]; vācu: Johann Friedrich Wilhelm Adolf von Baeyer; dzimis 1835. gada 31. oktobrī, miris 1917. gada 20. augustā) bija vācu ķīmiķis.

Dzīvesgājums

Ādolfs Beiers piedzima Berlīnē ievērojama prūšu ģeodēzista Johana Jākoba Beiera ģimenē. Kristīts luterticībā, agri (8 gadu vecumā) zaudējis māti (mirusi viņa māsas dzemdībās). Kopš bērnības sācis interesēties par zinātni, ar ķīmijas eksperimentiem nodarbojies kopš 9 gadu vecuma, bet 12 gadu vecumā sintezējis iepriekš nepazīstamu savienojumu — nātrija vara karbonātu. Savā 13. dzimšanas dienā iegādājās indigo krāsvielas gabalu, ar ko sākās viņa mūža darbs pie šīs vielas izpētes un sintēzes.^[1]

Pēc skolas beigšanas Berlīnes Universitātē studējis fiziku un matemātiku. Pēc dienesta Prūsijas armijā pārgājis Heidelbergas Universitātē, kur sākumā Roberta Bunzena, tad Augusta Kekulē vadībā studējis ķīmiju. Kopā ar A. Kekulē 1858. gadā atgriezies Berlīnē, kur pabeidzis doktora disertāciju par kakodila hlorīdu (hlordimetilarsēnu).^[1] Vēlāk pārcēlās kopā ar A. Kekulē uz Genti; 1871. gadā saņēma profesora katedru Strasbūrā, bet 1875. gadā — Minhenē.^[2]

Kopš 1860. gada Ā. Beiers pētījis urīnskābi un tās atvasinājumus, tostarp 1864. gadā atklājot barbitūrskābi.^[3] Kopš 1869. gada pētījis nitrozosavienojumus; nodarbojies arī ar poliacetilēniem un oksonija sāļiem. 1872. gadā ieguvis fenolformaldehīda sveķus, kas gan toreiz nepiesaistīja viņa interesi, bet vēlāk kļuva par pamatu pirmo plastmasu pētījumiem.^[4]

Ādolfs Beiers daudz strādāja krāsvielu ķīmijas jomā. 1871. gadā sintezējis divas jaunas ftaleīna grupas krāsvielas — fenolftaleīnu (bieži izmantotu pH indikatoru) un fluoresceīnu. 1880. gadā sintezēja indigo krāsvielu, pēc trim gadiem formulējis tās struktūru. 1881. gadā Londonas Karaliskā biedrība par to viņam piešķīra izcilu apbalvojumu — H. Deivija medaļu.

1899. gadā kopā ar V. Viligeru atklāja ketonu oksidēšanas reakciju par esteriem ar peroksiskābēm vai peroksīdiem.^[5] Piedāvāja alkēnu kvalitatīvas noteikšanas metodi ar kālija permanganātu.^[6]

1885. gadā izveidoja ciklisko organisko savienojumu tā saukto sprieguma teoriju, kas palīdzēja izskaidrot mazo ciklu nestabilitāti;^[7]^[8] 1900. gadā licis pamatus policiklisko ogļūdeņražu sistemātiskajai nomenklatūrai, kura patlaban ir IUPAC nomenklatūras sastāvdaļa.^[9]

Kopš 1884. gada Prūsijas Zinātņu akadēmijas un Amerikas Mākslu un Zinātņu akadēmijas biedrs. 1885. gadā iecelts Bavārijas mantojamajā muižniecībā un kļuva par fon Beieru. 1905. gadā saņēmis Nobela prēmiju ķīmijā.

1868. gadā apprecējis Adelaidi Bendemani, kopā ar kuru viņam bija trīs bērni: Eižēnija, Hanss un Oto.^[1]

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 Elizabeth H. Oakes. Encyclopedia of World Scientists. NY, USA : Infobase Publishing, 2007. 39. lpp. ISBN 9781438118826.
↑ Encyclopædia Britannica, 1911
↑ Baeyer, Adolf (1863) "Untersuchungen über die Harnsäuregruppe" (Investigations of the uric acid group), Annalen der Chemie, 127 : 1—27 ; 199—236 ; see especially pages 231—235. Baeyer names barbituric acid on page 3: "Man wird sehen, wie sich diese Materialien in einfachster Weise um die Substanz N₂C₄O₃H₄, die ich Barbitursäure nennen will, gruppieren lassen und wie also die Frage nach der Konstitution der Harnsäure und ihrer Derivate auf die Untersuchung dieser Substanz zurückgekehrt ist." (Var redzēt, ka šos materiālus visvienkāršāk var sagrupēt ap vielu N₂C₄O₃H₄, kuru es nosaukšu par "barbitūrskābi", un tātad ka urīnskābes un tās atvasinājumu uzbūves jautājumu var reducēt uz šī savienojuma izpēti.)
↑ Morris Kaufman. The first century of plastics; celluloid and its sequel. London : Plastics Institute, 1963. 61–69. lpp.
↑ László Kürti, Barbara Czakó. Strategic Applications of Named Reactions in Organic Synthesis. Burlington; San Diego; London : Elsevier Academic Press, 2005. 28. lpp. ISBN 978-0-12-369483-6.
↑ «Chemistry and Biochemistry». www.chemistry.ccsu.edu. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 24. janvāris. Skatīts: 2018. gada 9. maijs.
↑ Latvijas padomju enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 602. lpp.
↑ Adolf Baeyer (1885). "Ueber Polyacetylenverbindungen (Zweite Mittheilung)". Berichte der deutschen chemischen Gesellschaft 18 (2): 2269–2281. doi:10.1002/cber.18850180296. Skatīt īpaši lapas 2277-2281.
↑ Moss, G. P. (1999). "Extension and Revision of the von Baeyer System for Naming Polycyclic Compounds (Including Bicyclic Compounds)". Pure and Applied Chemistry 71 (3): 513–529. doi:10.1351/pac199971030513.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ādolfs fon Beiers.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

Šī zinātnieka biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[oakes-1] 1,0 ^1,1 ^1,2 Elizabeth H. Oakes. Encyclopedia of World Scientists. NY, USA : Infobase Publishing, 2007. 39. lpp. ISBN 9781438118826.

[Encyclopædia_Britannica—1911——-2] Encyclopædia Britannica, 1911

[3] Baeyer, Adolf (1863) "Untersuchungen über die Harnsäuregruppe" (Investigations of the uric acid group), Annalen der Chemie, 127 : 1—27 ; 199—236 ; see especially pages 231—235. Baeyer names barbituric acid on page 3: "Man wird sehen, wie sich diese Materialien in einfachster Weise um die Substanz N₂C₄O₃H₄, die ich Barbitursäure nennen will, gruppieren lassen und wie also die Frage nach der Konstitution der Harnsäure und ihrer Derivate auf die Untersuchung dieser Substanz zurückgekehrt ist." (Var redzēt, ka šos materiālus visvienkāršāk var sagrupēt ap vielu N₂C₄O₃H₄, kuru es nosaukšu par "barbitūrskābi", un tātad ka urīnskābes un tās atvasinājumu uzbūves jautājumu var reducēt uz šī savienojuma izpēti.)

[Kaufman-4] Morris Kaufman. The first century of plastics; celluloid and its sequel. London : Plastics Institute, 1963. 61–69. lpp.

[named-5] László Kürti, Barbara Czakó. Strategic Applications of Named Reactions in Organic Synthesis. Burlington; San Diego; London : Elsevier Academic Press, 2005. 28. lpp. ISBN 978-0-12-369483-6.

[6] «Chemistry and Biochemistry». www.chemistry.ccsu.edu. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 24. janvāris. Skatīts: 2018. gada 9. maijs.

[lpe-7] Latvijas padomju enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 602. lpp.

[8] Adolf Baeyer (1885). "Ueber Polyacetylenverbindungen (Zweite Mittheilung)". Berichte der deutschen chemischen Gesellschaft 18 (2): 2269–2281. doi:10.1002/cber.18850180296. Skatīt īpaši lapas 2277-2281.

[9] Moss, G. P. (1999). "Extension and Revision of the von Baeyer System for Naming Polycyclic Compounds (Including Bicyclic Compounds)". Pure and Applied Chemistry 71 (3): 513–529. doi:10.1351/pac199971030513.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]