Īvars Jēvers, pazīstams arī kā Aivers Džaijevers (Ivar Giæver, dzimis 1929. gada 5. aprīlī Bergenā ) ir norvēģu izcelsmes ASV fiziķis. 1973. gadā kopā ar Leo Esaki un Braienu Džozefsonu ieguvis Nobela prēmiju fizikā par eksperimentāliem atklājumiem attiecībā uz tuneļefektu.[1]

Īvars Jēvers
Ivar Giæver
Īvars Jēvers
Personīgā informācija
Dzimis 1929. gada 5. aprīlī (95 gadi)
Bergena, Norvēģija, Karogs: Norvēģija Norvēģija
Pilsonība Karogs: Norvēģija Norvēģija
Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV (no 1964. gada)
Zinātniskā darbība
Zinātne fizika
Darba vietas General Electric,
Rensellera Politehniskais institūts,
Oslo Universitāte
Alma mater Norvēģijas Tehnoloģiskais institūts
Sasniegumi, atklājumi tuneļefekts
Apbalvojumi 1973. gada Nobela prēmija fizikā

Jēvers 1952. gadā beidza Norvēģijas Tehnoloģisko institūtu mašīnbūves specialitātē. 1954. gadā pārcēlās uz Kanādu, kur sāka strādāt kompānijas General Electric Kanādas nodaļā. No 1958. gada strādāja General Electric Pētniecības laboratorijā Ņujorkā, ASV. 1960. gadā veica eksperimentus, parādot tuneļefekta darbību supravadītājos, par ko 1973. gadā saņēma Nobela prēmiju fizikā, dalot to ar Leo Esaki un Braienu Džozefsonu, kuri arī bija devuši savu ieguldījumu tuneļefekta pētījumos. No 1969. gada Jēvers pievērsās biofizikai.

Jēvers pieder pie globālās sasilšanas teorijas kritiķiem. Paužot savus uzskatus, 2008. gadā Jēvers teicis: "Es esmu skeptisks...Globālā sasilšana ir kļuvusi par jaunu reliģiju"[2] 2011. gadā Jēvers pat izstājās no Amerikas fizikas biedrības, uzskatot, ka tā pieņēmusi šo teoriju kā neapstrīdamu patiesību.[3]

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Apbalvojumi
Priekštecis:
Džons Bardīns
Leons Kūpers
Džons Šrīfers
Nobela prēmija fizikā
1973.
kopā ar
Leo Esaki
un Braienu Džozefsonu
Pēctecis:
Martins Rails
Entonijs Hjūišs