Valters Bote
Valters Vilhelms Georgs Bote (vācu: Walther Wilhelm Georg Bothe, dzimis 1891. gada 8. janvārī, miris 1957. gada 8. februārī) bija vācu kodolfiziķis. Kopā ar Maksu Bornu 1954. gada Nobela prēmijas fizikā laureāts.[1]
| ||||||||||||
| ||||||||||||
Dzimis pulsteņmeistara un šuvējas ģimenē. No 1908. līdz 1913. gadam studēja fiziku, matemātiku, ķīmiju un mūziku Berlīnes Humboltu universitātē. 1913. gadā strādāja pie Maksa Planka par asistentu, 1914. gadā ieguva doktora grādu Planka vadībā.
1913. gadā Bote sāka darbu Valsts fizikālā un tehniskā institūta Radioaktivitātes laboratorijā, kur, izņemot Pirmā pasaules kara gadus, strādāja līdz 1930. gadam. Sākumā Bote bija Hansa Geigera asistents, bet pēdējos gadus bija laboratorijas vadītājs. Pirmā pasaules kara laikā krita krievu gūstā, Vācijā atgriezās 1920. gadā. Vēlāk strādāja Gīsenē, Heidelbergā. Pēc nacistu nākšanas pie varas tika iecelts par Maksa Planka Medicīnas pētījumu institūta vadītāju, kur izveidoja Vācijā pirmo ciklotronu. Otrā pasaules kara gados strādāja Vācijas kodolieroču programmā (Uranprojekt).
1954. gadā Bote saņēma Nobela prēmijas fizikā par sakrišanas metodes izstrādāšanu un ar tās palīdzību izdarītajiem atklājumiem.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ «The Nobel Prize in Physics 1954». Nobel Foundation.
Ārējās saites labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Valters Bote.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Valtera Botes biogrāfija Nobela prēmijas mājaslapā (angliski)
 | Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
| Apbalvojumi | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Frics Cērnike |
Nobela prēmija fizikā 1954 kopā ar Maksu Bornu |
Pēctecis: Viliss Lems Polikarps Kušs |