Šis raksts ir par rakstnieku. Par citām jēdziena Šovs nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Džordžs Bernards Šovs (angļu: George Bernard Shaw; dzimis 1856. gada 26. jūlijā, miris 1950. gada 2. novembrī) bija īru rakstnieks, dramaturgs, kritiķis un politiskais darbinieks. 1925. gadā viņš saņēma Nobela prēmiju literatūrā.[1]

Džordžs Bernards Šovs
George Bernard Shaw
Džordžs Bernards Šovs 1925. gadā.
Džordžs Bernards Šovs 1925. gadā.
Personīgā informācija
Dzimis 1856. gada 26. jūlijā
Dublina, Īrija
Miris 1950. gada 2. novembrī (94 gadi)
Hārtfordšīra, Lielbritānija
Vecāki Tēvs Džordžs Kers Šovs (1814–1885),
māte Lūsinda Elizabete Šova (dz. Garlija) (1830–1913)
Māsas Lūsinda Frānsisa (1853–1920),
Elinora Agnese (1855–1876)
Dzīvesbiedre Šarlote Peina-Taunshenda (1898-1943)
Paraksts
Literārā darbība
Nodarbošanās Rakstnieks, dramaturgs, kritiķis, politiskais darbinieks
Valoda angļu valoda
Žanri Satīra, melnā komēdija
Literatūras virzieni Ibsenisms, naturālisms
Slavenākie darbi "Velna māceklis"
"Pigmalions"
Apbalvojumi 1925. gada Nobela prēmija literatūrā
1938. gada Kinoakadēmijas balva "Labākais adaptētais scenārijs"

Viņš ir pazīstams ar savām lugām, no kurām daudzas ir izmantotas filmu scenārijiem. Populārākās Šova lugas ir "Velna māceklis" (1897) un "Pigmalions" (1914).[2]

Šovs ir vienīgais cilvēks, kas saņēmis gan Nobela prēmiju literatūrā, gan Amerikas Kinoakadēmijas balvu par labāko adaptēto scenāriju.[3]

Šovs ir viens no Londonas Ekonomikas un politikas zinātnes skolas (London School of Economics and Political Science) dibinātājiem 1895. gadā.

Šovs piedzima 1856. gada 26. jūlijā Dublinā, Īrijā. Viņa tēvs Džordžs Kers Šovs bija graudu tirgotājs, vēlāk civildienesta ierēdnis. Māte Lūsinda Elizabete Šova (dzimusi Garlija) bija profesionāla dziedātāja. Šovam bija divas māsas.[4] Šovs mācījās dažādās skolās, kur viņš iemantoja naidu pret tā laika izglītības sistēmu. Vēlāk Šovs aprakstīja skolas kā cietumiem līdzīgas iestādes, kur bērnus ievieto, lai viņi netraucētu saviem vecākiem.[5]

Kad Šovam bija 16 gadi, māte devās uz Londonu kopā ar savu dziedāšanas skolotāju un savām meitām. Šovs palika Dublinā pie tēva, mācījās, vēlāk strādāja nekustamā īpašuma birojā.[4] 1876. gadā Šovs pārcēlās pie mātes uz Londonu.

Dzīvojot Londonā, Šovs izmantoja iespēju lasīt un mācīties bibliotēkās, kā arī sāka rakstīt romānus (kas gan parasti tika noraidīti). Lai nopelnītu nedaudz naudas, Šovs rakstīja mūzikas kritikas slejas izdevumam Hornet.[6]

 
Šova rezidence Shaw's Corner mūsdienās.

Šovs aizrāvās ar sociālisma idejām. 1884. gadā viņš iestājās Fabiāna biedrībā (Fabian Society), kas pulcēja vidusšķiras pārstāvjus un popularizēja sociālismu, uzskatot, ka to var panākt reformu ceļā.[7] Piedaloties biedrības aktivitātēs, Šovs iepazinās ar savu nākamo sievu Šarloti Peinu-Taunshendu (Charlotte Payne-Townshend). Viņi apprecējās 1898. gadā. 1906. gadā Šovu ģimene apmetās uz dzīvi nelielā ciematā Ayot St Lawrence, Hārtfordšīrā. Māja, kas nosaukta par "Šova stūri" (Shaw's Corner), bija Šova galvenā ārpilsētas rezidence līdz pat viņa nāvei.

Šovs laikā no 1879. līdz 1883. gadam sarakstīja piecus romānus,[8] bet tie neguva atzinību.

No 1885. gada Šovs sāka strādāt par mākslas kritiķi izdevumā Pall Mall Gazette, kas deva viņam iespēju sevi uzturēt.

1885. gadā Šovs kopā ar kritiķi Viljamu Ārčeru sāka rakstīt lugu Widowers' Houses, bet sadarbība nebija veiksmīga, un šis projekts palika nerealizēts. Tomēr 1892. gadā Šovs viens pats atsāka rakstīt šo lugu, un tā tika uzvesta teātrī London's Royalty Theatre. Kaut arī vēlāk Šovs izteicās, ka tā ir viņa sliktākā luga, tomēr viņš bija atradis savu literatūras žanru un turpināja rakstīt lugas. Pirmos finansiālos panākumus viņš guva ar lugu "Velna māceklis" (The Devil's Disciple, 1897).

Pavisam savas dzīves laikā Šovs sarakstīja 63 lugas, kā arī daudzas literatūras un mūzikas kritikas.[9] Šovs rakstīja esejas un pamfletus, regulāri sarakstījās ar daudziem saviem draugiem un paziņām. Daudzas no vēstulēm ir apkopotas un publicētas. Tiek uzskatīts, ka Šovs uzrakstījis ap 250 000 vēstuļu.[3]

Ievērojamākie darbi

labot šo sadaļu
 
Džordžs Bernards Šovs ar piezīmju blociņu lugas "Pigmalions" pirmā iestudējuma tapšanas laikā 1914. gadā.

Kritikas un esejas

labot šo sadaļu

Šovs nevēlējās sev nekādus apbalvojumus. Kad viņam piešķīra Nobela prēmiju literatūrā (1925), viņš gribēja no tās atteikties. Tomēr Šova sievai izdevās viņu pārliecināt, ka prēmiju var uzskatīt par pagodinājumu Īrijai. Šovs pieņēma apbalvojumu, bet atteicās no naudas, lūdzot to izmantot zviedru dramaturga Augusta Strindberga darbu tulkošanai no zviedru valodas uz angļu.[10]

Pēc Šova lugas "Pigmalions" motīviem tika uzņemtas divas filmas. 1938. gadā uzņemtās filmas "Pigmalions" scenārija autori (ieskaitot Šovu) ieguva Amerikas Kinoakadēmijas balvu par labāko adaptēto scenāriju. Šovs par balvu nebūt nebija iepriecināts. Viņš izteicās, ka tas ir aizvainojoši balvas piešķīrējiem piedāvāt viņam jebkādu pagodinājumu, it kā tie nekad iepriekš nebūtu par viņu nekā dzirdējuši, kas droši vien tā arī ir.[11]

Vēlāk pēc Šova lugas "Pigmalions" tika izveidots mūzikls "Mana skaistā lēdija" (My Fair Lady). 1964. gada filma "Mana skaistā lēdija", kas bija balstīta uz šo mūziklu, saņēma 8 Amerikas Kinoakadēmijas balvas.

  1. «The Nobel Prize in Literature 1925». Nobel Foundation.
  2. (latviski)«Dublin Writer`s Museum & Writers». baltic-ireland.ie. Skatīts: 2009-12-30.
  3. 3,0 3,1 «George Bernard Shaw's Letters Adapted into Two-Person Show Dear Liar».
  4. 4,0 4,1 Cary M. Mazer. «Bernard Shaw: a Brief Biography». University of Pennsylvania's English Department. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 7. oktobrī. Skatīts: 2007. gada 3. jūnijs.
  5. «Misalliance, the Dark Lady of the Sonnets, and Fanny's First Play. With a Treatise on Parents and Children». Constable and Co.
  6. Laurie Morrow. «The Playwright in Spite of Himself». The World & I. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2004. gada 22. jūnijā. Skatīts: 2007. gada 3. jūlijs.
  7. Edward R. Pease; Paavo Cajander (trans.). The History of the Fabian Society. Project Gutenberg, 2004. ISBN 1-84702-433-5. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 18. maijā. Skatīts: 2008. gada 30. marts.
  8. Michael Pharand. «Chronology of (Shaw's) Works». International Shaw Society, 2004. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 3. martā. Skatīts: 2007. gada 15. augusts.
  9. «George Bernard Shaw (1856–1950)». Unity Theatre. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 15. jūnijā. Skatīts: 2007. gada 16. augusts. Arhivēts 2013. gada 15. jūnijā, Wayback Machine vietnē.
  10. «George Bernard Shaw».
  11. «Awards for George Bernard Shaw».

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Apbalvojumi
Priekštecis:
Vladislavs Rejmonts
Nobela prēmija literatūrā
1925
Pēctecis:
Gracija Deleda