Mihails Gorbačovs

PSRS vadītājs no 1985. līdz 1991. gadam

Mihails Gorbačovs (krievu: Михаил Сергеевич Горбачёв, izrunā: [mʲɪxɐˈil sʲɪrˈɡʲejɪvʲɪt͡ɕ ɡərbɐˈt͡ɕɵf]; dzimis 1931. gada 2. martā, miris 2022. gada 30. augustā[1][2]) bija padomju, vēlāk Krievijas politiķis. Bijis Padomju Savienības komunistiskās partijas CK ģenerālsekretārs no 1985. gada 11. marta līdz 1991. gada 24. augustam, PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs no 1988. gada 1. oktobra līdz 1989. gada 25. maijam, PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētājs no 1989. gada 25. maija līdz 1990. gada 15. martam, kā arī pirmais un vienīgais PSRS prezidents no 1990. gada 15. marta līdz 1991. gada 25. decembrim.

Mihails Gorbačovs
Михаил Сергеевич Горбачёв
RIAN archive 850809 General Secretary of the CPSU CC M. Gorbachev (crop).jpg
PSKP CK ģenerālsekretārs
Amatā
1985. gada 11. marts — 1991. gada 24. augusts
Priekštecis Konstantīns Čerņenko
Pēctecis Vladimirs Ivaško
Padomju Savienības prezidents
Amatā
1990. gada 15. marts — 1991. gada 25. decembris
Viceprezidents (i) Genādijs Janajevs
Priekštecis izveidots
Pēctecis likvidēts

Dzimšanas dati 1931. gada 2. martā
Valsts karogs: Padomju Savienība Privoļnoje, Ziemeļkaukāza novads, Padomju Savienība (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Miršanas dati 2022. gada 30. augustā (91 gada vecumā)
Valsts karogs: Krievija Maskava, Krievija
Tautība krievs
Politiskā partija
Dzīvesbiedrs(-e) Raisa Gorbačova (1953—1999, mirusi)
Profesija jurists, agronoms-ekonomists
Augstskola Maskavas Valsts universitāte
Paraksts Gorbachev Signature.svg

1990. gadā Gorbačovs saņēma Nobela miera prēmiju "kā līderis, kuram ir ļoti svarīga loma pasaules miera procesa attīstībā".[3][4]

DzīvesgājumsLabot

 
Mihails Gorbačovs (vidū) ar ukraiņu vecvecākiem Panteļeju un Vasiļisu Gopkalo (pirms 1940).

Dzimis 1931. gada 2. martā Privoļnojes ciematā Stavropoles novadā (tolaik Ziemeļkaukāza novadā). Viņa krievu izcelsmes tēvs Sergejs Gorbačovs bija lauksaimniecības mehāniķis vietējā kolhozā, bet māte Marija bija cēlusies no ukraiņu zemnieku dzimtas.[5] Otrā pasaules kara laikā 1942. gadā Vērmahts okupēja Privoļnojes ciemu. Pēc kara beigām 1945. gadā Mihails Gorbačovs sāka strādāt par kombainiera palīgu, par "trieciendarbu" ražas novākšanā 1949. gadā viņu apbalvoja ar Darba Sarkanā Karoga ordeni.

1950. gadā Gorbačovs iestājās Maskavas Valsts universitātes Tieslietu fakultātē. 1952. gadā viņš kļuva par Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) biedru. No 1955. līdz 1960. gadam Stavropolē viņš bija viens no komjaunatnes vadītājiem. 1955. gadā Mihails apprecējās ar Raisu Titarenko, 1957. gadā viņiem piedzima meita Irina.

1961. gadā Mihails Gorbačovs kā Stavropoles pārstāvis piedalījās 22. PSKP kongresā. 1962. gadā ieņēma nozīmīgus amatus komunistiskajā partijā Stavropolē, atbildot par lauksaimniecību un rūpniecību. No 1964. līdz 1967. gadam studēja Stavropoles Lauksaimniecības institūtā. 1970. gadā kļuva par Stavropoles novada PSKP komitejas pirmo sekretāru. 1978. gadā pārcēlās uz Maskavu, kur kļuva par PSKP Centrālās komitejas sekretāru, 1979. gadā par PSKP CK Politbiroja locekļa kandidātu, bet 1980. gadā par Politbiroja locekli.

1985. gada 10. martā Gorbačovs pirmais uzzināja par ģenerālsekretāra Čerņenko nāvi un ātri rīkojās, kamēr Maskavā nebija ieradušies Politbiroja veterāni, Kazahijas PSR vadītājs Kunajevs un Ukrainas PSR vadītājs Ščerbickis. Gorbačovu ievēlēja par Čerņenko bēru komisijas vadītāju. 11. marta Politbiroja sēdē pēc abu iepriekšējas sarunas Andrejs Gromiko pirmais izvirzīja Gorbačova kandidatūru ģenerālsekretāra amatam. Vienotības vārdā arī pārējie viņu atbalstīja, cerot uz kolektīvās vadības turpināšanos.[6]

PSKP CK ģenerālsekretāra amatā Gorbačovs turpināja Andropova uzsākto kārtības ieviešanu, darba intensifikāciju un "paātrinājumu". Ražošanā sāka ieviest divu un pat trīs maiņu darbu. Lai rūpnīcu vadītājiem dotu iniciatīvas iespējas, viņš aizstāvēja centrālo ministriju kontroles samazināšanu. 1985. gada aprīļa plēnumā viņš uzstājās ar paša gatavotu runu, kurā paziņoja, ka Andropova iesākto eksperimentu fāze beigusies un jāpāriet uz visas saimnieciskās un pārvaldes sistēmas pārveidošanu (perestroiku). Gorbačovs ātri panāca savu atbalstītāju ievēlēšanu Politbirojā, tā nodrošinot savu varu uz vairākiem gadiem. Ļigačovs kļuva par partijas otro sekretāru, Rižkovs — par valdības vadītāju. Iepazīstoties ar slepeno informāciju, ka aizsardzībai tērē nevis 16%, bet 40% valsts budžeta, Gorbačovs pieņēma lēmumu par nepieciešamību izdevumus samazināt. To var nodrošināt tikai miera politika un attiecību uzlabošana ar ASV, rietumvalstīm un Ķīnu.[6]

 
Ronalds Reigans un Mihails Gorbačovs ar sievām (Nensiju un Raisu) apmeklē vakariņas Padomju Savienības vēstniecībā Vašingtonā, 1987. gada 9. decembrī

Redzēdams, ka PSRS plānveida ekonomika vairs nespēja konkurēt ar Rietumu tirgus ekonomikas modeli, Gorbačovs sāka padomju režīma pārbūvi jeb perestroikas politiku, kuras nolūks bija ieviest dažus tirgus ekonomikas principus, lai uzlabotu darba ražīgumu. Viņš saprata, ka ekonomikas transformācija nebūs iespējama bez politiskām pārmaiņām, tādēļ pasludināja kursu uz atklātību (glasnostj), mudinot PSRS iedzīvotājus atklāti runāt par sabiedrības problēmām un sasāpējušiem jautājumiem. 1987. gada februārī M. Gorbačovs ar sievu Raisu viesojās Latvijā.[5]

1988. gadā Gorbačovu ievēlēja par PSRS Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāju, bet 1990. gada 15. martā par Padomju Savienības prezidentu. Gorbačovs ieviesa ierobežotas politiskās un ekonomiskās brīvības, bet viņš reformas nespēja kontrolēt. Viņš izmisīgi centās saglabāt Padomju Savienību, aicinot Baltijas tautas un citas padomju republikas parakstīt jaunu Savienības līgumu, bet šis projekts bija nolemts neveiksmei. Toties viņš piekrita Vācijas atkalapvienošanai, un 1990. gadā viņam piešķīra Nobela Miera prēmiju.[5]

Gorbačova virzīto 1991. gada 17. marta referendumu par PSRS saglabāšanu izdevās veikt tikai deviņās PSRS republikās, jo trīs Baltijas republikas, kā arī Armēnija, Gruzija un Moldova referendumu boikotēja. 1991. gada Augusta puča laikā viņu atstādināja no PSRS prezidenta amata. Padomju Savienības sabrukuma dēļ 1991. gada 25. decembrī Gorbačovs atkāpās no visiem amatiem.

Gorbačovs pēc aiziešanas no politikas pievērsās dažādiem labdarības projektiem; lai pelnītu naudu, pat piekrita reklamēt Louis Vuitton somas un Pizza Hut ēstuves.[5] Savu mūža nogali viņš pavadīja Maskavā.

 
Atvadīšanās no Mihaila Gorbačova Arodbiedrību namā Maskavā

Miris 2022. gada 30. augustā Maskavā pēc nopietnas un ilgstošas slimības.[7]

Atvadīšanās no Mihaila Gorbačova notika 2022. gada 3. septembrī Maskavā, Arodbiedrību nama Kolonnu zālē. Ceremonijā bija iekļauts tāds valsts bēru elements kā godasardze, bet oficiālas valsts bēres netika rīkotas.[8] Gorbačovs tika apbedīts tajā pašā dienā Maskavas Novodevičjes kapsētā blakus savai 1999. gadā mirušajai sievai Raisai.

MākslāLabot

2020. gadā par Mihailu Gorbačovu režisors Vitālijs Manskis uzņēma pilnmetrāžas dokumentālo filmu "Gorbačovs. Paradīze".[9]

2020./2021.gada Krievijas teātra sezonā Maskavas Nāciju teātris sadarbībā ar latviešu teātra režisoru Alvi Hermani iestudēja iestudējumu Gorbačovs[10]. Jevgeņijs Mironovs un Čulpana Hamatova spēlēja Gorbačova un viņa sievas Raisas lomas lugā, kurā galvenā uzmanība tika pievērsta viņu personiskajām attiecībām.[11]

AtsaucesLabot

Ārējās saitesLabot

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Konstantīns Čerņenko
PSKP CK ģenerālsekretārs
1985-1991
Pēctecis:
Vladimirs Ivaško
Apbalvojumi
Priekštecis:
14. Dalailama
Nobela miera prēmija
1990. gads
Pēctecis:
Auna Sana Su Či