Mihails Gorbačovs
Mihails Gorbačovs (krievu: Михаил Сергеевич Горбачёв, izrunā: [mʲɪxɐˈil sʲɪrˈɡʲejɪvʲɪt͡ɕ ɡərbɐˈt͡ɕɵf]; dzimis 1931. gada 2. martā) ir padomju, vēlāk Krievijas politiķis. Bijis Padomju Savienības komunistiskās partijas CK ģenerālsekretārs no 1985. gada 11. marta līdz 1991. gada 24. augustam, PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs no 1988. gada 1. oktobra līdz 1989. gada 25. maijam, PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētājs no 1989. gada 25. maija līdz 1990. gada 15. martam, kā arī pirmais un vienīgais PSRS prezidents no 1990. gada 15. marta līdz 1991. gada 25. decembrim.
| Mihails Gorbačovs Михаил Сергеевич Горбачёв | |
|---|---|
 Mihails Gorbačovs 2010. gada maijā | |
| PSKP CK ģenerālsekretārs | |
|
Amatā 1985. gada 11. marts — 1991. gada 24. augusts | |
| Priekštecis | Konstantīns Čerņenko |
| Pēctecis | Vladimirs Ivaško |
| Padomju Savienības prezidents | |
|
Amatā 1990. gada 15. marts — 1991. gada 25. decembris | |
| Viceprezidents (i) | Genādijs Janajevs |
| Priekštecis | izveidots |
| Pēctecis | likvidēts |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1931. gada 2. martā Privoļnoje, Ziemeļkaukāza novads, Padomju Savienība (tagad  Krievija) |
| Tautība | krievs |
| Politiskā partija | |
| Dzīvesbiedrs(-e) | Raisa Gorbačova (1953-1999, mirusi) |
| Profesija | jurists, agronoms-ekonomists |
| Augstskola | Maskavas Valsts universitāte |
| Paraksts |
 |
1990. gadā Gorbačovs saņēma Nobela Miera prēmiju "kā līderis, kuram ir ļoti svarīga loma pasaules miera procesa attīstībā".[1][2]
Satura rādītājs
BiogrāfijaLabot
Mihails Gorbačovs ir dzimis 1931. gada 2. martā Privoļnojes ciematā, tolaik Ziemeļkaukāza novadā (mūsdienās Stavropoles novadā). Viņa tēvs bija lauksaimniecības mehāniķis vietējā kolhozā. 1942. gadā Trešais reihs okupēja Privoļnojes ciemu. 1945. gadā Mihails Gorbačovs sāka strādāt par kombainiera palīgu. 1949. gadā viņš tika apbalvots ar Darba Sarkanā Karoga ordeni (Орден Трудового Красного Знамени).
1950. gadā Gorbačovs iestājās Maskavas Valsts universitātes Tieslietu fakultātē. 1952. gadā viņš kļuva par Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) biedru. No 1955. līdz 1960. gadam Stavropolē viņš bija viens no komjaunatnes vadītājiem. 1955. gadā Mihails apprecējās ar Raisu Titarenko. 1957. gadā piedzima Irina (tagad Irina Virganska), Gorbačovu vienīgais bērns.
1961. gadā Mihails Gorbačovs tika deleģēts kā Stavropoles pārstāvis uz 22. PSKP kongresu. 1962. gadā ieņēma nozīmīgus amatus komunistiskajā partijā Stavropolē, atbildot par darbaļaudīm, lauksaimniecību un rūpniecību. No 1964. līdz 1967. gadam studēja Stavropoles Lauksaimniecības institūtā. 1970. gadā kļuva par Stavropoles pirmo sekretāru. 1971. gadā Gorbačovs kļuva par PSKP Centrālās komitejas (PSKP CK) biedru.
1978. gadā pārcēlās uz Maskavu, kur kļuva par Centrālās komitejas lauksaimniecības sekretāru. 1980. gadā kļuva par politbiroja jaunāko biedru. 1985. gada 11. martā tika ievēlēts par PSKP CK ģenerālsekretāru (par Padomju Savienības līderi). Viņš uzsāka perestroikas politiku, kur viens no pamatelementiem bija glasnostj. Pēcāk sākās Padomju Savienības sabrukums. Viņš bija arī pirmais un vienīgais Padomju Savienības prezidents. Šo amatu viņš zaudēja 1991. gada 25. decembrī.
Varas sākumsLabot
10. martā Gorbačovs pirmais uzzināja par Čerņenko nāvi. Viņš uzreiz sāka rīkoties, lai nodrošinātu savu ievēlēšanu. Rīkoties vajadzēja ātri, kamēr Maskavā nebija Politbiroja veterāni, Kazahijas PSR vadītājs Kunajevs un Ukrainas PSR vadītājs Ščerbickis. Gorbačovu ievēlēja par Čerņenko bēru komisijas vadītāju. 11. marta Politbiroja sēdē pēc abu iepriekšējas sarunas Andrejs Gromiko pirmais izvirzīja Gorbačova kandidatūru ģenerālsekretāra amatam. Vienotības vārdā arī pārējie viņu atbalstīja. Politbiroja sastāvs nozīmēja kolektīvās vadības turpināšanos.[3]
Gorbačovs turpināja Andropova tēmas par kārtības ieviešanu, darba intensifikāciju un paātrinājumu. Ražošanā sāka ieviest divu un pat trīs maiņu darbu. Lai rūpnīcu vadītājiem dotu iniciatīvas iespējas, viņš aizstāvēja centrālo ministriju kontroles samazināšanu. 1985. gada aprīļa plēnumā viņš uzstājās ar paša gatavotu runu, kurā paziņoja, ka Andropova iesākto eksperimentu fāze beigusies un jāpāriet uz visas saimnieciskās un pārvaldes sistēmas pārveidošanu (perestroiku). Gorbačovs ātri panāca savu atbalstītāju ievēlēšanu Politbirojā, tā nodrošinot savu varu uz vairākiem gadiem. Ļigačovs kļuva par partijas otro sekretāru, Rižkovs — par valdības vadītāju. Iepazīstoties ar slepeno informāciju, ka aizsardzībai tērē nevis 16%, bet 40% valsts budžeta, Gorbačovs pieņem lēmumu par nepieciešamību izdevumus samazināt. To var nodrošināt tikai miera politika un attiecību uzlabošana ar ASV, rietumvalstīm un Ķīnu.[3]
AtsaucesLabot
- ↑ «The Nobel Peace Prize 1990». Nobel Foundation.
- ↑ "1990. gada Nobela miera prēmija piešķirta M. Gorbačovam". Latvijas Jaunatne. 1990. gada 16. oktobris.
- ↑ 3,0 3,1 От «застоя» к реформам. СССР в 1977—1985 гг.
Ārējās saitesLabot
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mihails Gorbačovs.- Encyclopædia Britannica ieraksts (angliski)
- Mihaila Gorbačova biogrāfija Nobela prēmijas mājaslapā (angliski)
- Gorbačova fonda oficiālā mājaslapa (krieviski) (angliski)
 | Šī politiķa biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Konstantīns Čerņenko |
PSKP CK ģenerālsekretārs 1985-1991 |
Pēctecis: Vladimirs Ivaško |
| Apbalvojumi | ||
| Priekštecis: 14. Dalailama |
Nobela Miera prēmija 1990. gads |
Pēctecis: Auna Sana Su Či |