Literatūra

Literatūra (no latīņu: littera — 'burts') jeb rakstniecība ir viss cilvēces uzrakstītais tekstu kopums ar māksliniecisku vai sabiedrisku nozīmi. Literatūra tiek iedalīta daiļliteratūrā, zinātniskajā literatūrā un publicistikā. Šaurākā nozīmē jēdziens "literatūra" apzīmē mākslas veidu — daiļliteratūru.

Literatūras pirmsākumi

Pamatraksts: Literatūras vēsture

Literatūras pirmsākumi meklējami mutvārdu mitoloģijas un folkloras tradīcijās. Par pirmo zināmo literāro darbu tradicionāli uzskata babiloniešu "Poēmu par Gilgamešu" (ap 3. g.t. p.m.ē.). 5.—2. gadsimtā p.m.ē. Indijā pierakstīts eposs "Rāmājana", bet ap 5. gadsimtu p.m.ē. — otrs lielākais eposs literatūras vēsturē "Mahābhārata" (tajā ir aptuveni 2,5 miljoni vārdu).

Rietumu literatūras sākumi datējami ar 8. gadsimtu p.m.ē., kad Senajā Grieķijā dzimst antīkā literatūra. Šajā laikā tapuši Homēram piedēvētie eposi "Iliāda" un "Odiseja" un Hēsioda eposi "Teogonija" un "Darbi un dienas". Antīkā literatūra uzskatāma par visas Rietumu literatūras pamatu - neviena no nacionālajām Eiropas literatūrām nav veidojusies bez antīkās literatūras ietekmes. Sākotnēji gan lielāka loma ir romiešu literatūrai, kas, jāatzīst, bieži tikai atdarina sengrieķu literatūru.

Daiļliteratūras veidi

Vēsturiski izveidojušies četri literatūras pamatveidi:

dzeja jeb lirika,
proza jeb epika,
dramaturģija,
liroepika.

Dzeja parasti ir rakstīta saistītā valodā, tai raksturīgs dalījums rindās, valodas ritmiskums, subjektīvu pārdzīvojumu paudums, biežs un daudzveidīgs mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu un retorisko figūru izmantojums. Pastāv dažādi mēģinājumi klasificēt dzeju, taču neviens no tiem nespēj aptvert dzeju pilnībā. Dzeju var mēģināt klasificēt pēc tās tematikas (filosofiskā, meditatīvā, liriskā dzeja u.tml.), pēc vārsmojuma (metriskā, toniskā, sillabiskā, sillabotoniskā dzeja, brīvās vārsmas, verlibrs), strofikas, formas (t.s. tradicionālās formas ir, piemēram, epigramma, elēģija, idille, oda u.c.) un citādi. Tā kā 20. un 21. gadsimta literatūrā lielākoties vērojama atteikšanās no tradicionālu formu, vārsmojuma un strofikas izmantošanas, šī laika dzejas klasifikācija pēc šādiem principiem ļoti bieži ir neiespējama.

Proza ir rakstīta nesaistītā valodā, tās raksturīgas iezīmes ir sižetiskums, mazāka tēlainība nekā dzejai (tomēr bieži vien, it īpaši 20. gadsimtā, proza var būt arī nesižetiska vai ļoti tēlaina). Tradicionālie prozas pamatžanri ir romāns, stāsts, novele, literārā pasaka, eseja, miniatūra, tēlojums, humoreska. Taču 20. un 21. gadsimta literatūrā vērojama prozas žanru robežu izplūšana un žanru hibridizācija. Piemēram, 20. gadsimta pirmās puses avangarda literatūras virzieni apzināti, lai paustu noliedzošu attieksmi pret tradicionālo literatūru un paplašinātu mākslinieciskās izteiksmes iespējas, radīja literatūru, kas neiekļaujas tradicionālo literatūras žanru sistēmā. 20. gadsimta otrajā pusē literatūras žanru sistēmu turpināja destabilizēt postmodernisma literatūra.

Dramaturģijas darbi (lugas) pamatā ir rakstīti sarunu formā un paredzēti iestudēšanai teātrī. Dramaturģijas pamatžanri ir traģēdija, drāma, traģikomēdija, komēdija.

Liroepika apvieno dzejas un prozas (dažreiz arī dramaturģijas) iezīmes: tā rakstīta saistītā valodā un ir vēstījoša un sižetiska. Liroepikas pamatžanri ir eposs, poēma, balāde, sāga, fabula.

Literatūrzinātne

Jana Dāvidsa Hēma glezna "Klusā daba ar grāmatām" (1628)

Literatūrzinātne pēta daiļliteratūru dažādos aspektos. Latviešu tradīcijā, balstoties uz vācu tradīciju, literatūrzinātnei ir trīs savstarpēji cieši saistītas apakšnozares:

Šāds literatūrzinātnes modelis izveidojās Vācijā 19. gadsimtā un ir nostiprinājies ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā un vairākās citās Austrumeiropas valstīs.

Literatūrzinātnes pirmsākumi rodami jau Senajā Grieķijā (Aristoteļa "Poētika", 4. gadsimts p.m.ē.), tā attīstās Senajā Romā (Horācijs), Renesanses (Frančesko Petrarka) un klasicisma (Nikolā Bualo) laikmeta Eiropā, arī 19. gadsimtā. Literatūrzinātne — īpaši teorija un kritika — spēcīgi izmainās 20. gadsimtā, izveidojoties tādiem humanitāro zinātņu virzieniem kā hermeneitika, strukturālisms un poststrukturālisms. Ļoti liela nozīme ir arī Zigmunda Freida psihoanalīzei un Karla Gustava Junga dzīļu psiholoģijai.

Skatīt arī

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Literatūra.