Latviešu valoda

Latviešu valoda ir dzimtā valoda apmēram 1,5 miljoniem cilvēku, galvenokārt Latvijā, kur tā ir vienīgā valsts valoda. Lielākās latviešu valodas pratēju kopienas ārpus Latvijas ir Apvienotajā Karalistē, ASV, Īrijā, Austrālijā, Vācijā, Zviedrijā, Kanādā, Brazīlijā, Krievijas Federācijā. Latviešu valoda pieder pie indoeiropiešu valodu saimes baltu valodu grupas. Senākie rakstu paraugi latviešu valodā — jau no 15. gadsimta — ir atrodami Jāņa ģildes alus nesēju biedrības grāmatās. Tajā lielākoties bija latvieši, un no 1517. gada arī brālības vecākie bija latvieši. Pirmais teksts latviski iespiests 1507. gadā izdotajā baznīcas rokasgrāmatā „AGENDA”.

Latviešu valoda
Latviešu valodas izplatība:
Valodu lieto:	Latvija
Reģions:	Baltija
Pratēju skaits:	dzimtā valoda ap 1,5 miljoniem, kopējais runājošo skaits virs 2 miljoniem
Valodu saime:	Indoeiropiešu  Baltu-slāvu   Baltu    Austrumbaltu     Latviešu valoda
Rakstība:	Latīņu raksts (latviešu ortogrāfija)
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda:	Latvija Eiropas Savienība
Regulators:	Valsts valodas centrs
Valodas kodi
ISO 639-1:	lv
ISO 639-2:	lav
ISO 639-3:	dažādi: lav — Latviešu valoda ltg — Latgaliešu valoda lvs — Latviešu literārā valoda

Dialekti

Dialektu izplatība Latvijas teritorijā. Literārā latviešu valoda veidojusies uz Vidzemes vidus dialekta pamata

Valodas un izloksnes Latvijā ap 1860. gadu. 1: Vidus dialekts jeb latviešu rakstu valoda, 2: tīrākā latviešu valoda, 3: kurzemnieku izloksne (Nordwestkurisch oder Tamisch), 4: īstākā tāminieku izloksne (eigentliches Tamisch), 5: līvu-latviešu izloksnes ziemeļu variants (nordliches Live-Lettisch), 6: augšzemieku izloksne (oberländischer Dialekt oder Hochlettisch), 7: īstākā augšzemnieku izloksne (eigentliches Oberländisch), 9: līvu valoda (Livisch)

Latviešu valodai ir trīs pamatdialekti, ko var sīkāk iedalīt atsevišķās izloksnēs. Lībiskais (tāmnieku) dialekts iedalās Kurzemes un Vidzemes izloksnēs. Vidus dialekts iedalās kursiskajās, zemgaliskajās un Vidzemes izloksnēs. Augšzemnieku dialekts iedalās sēliskajās un nesēliskajās izloksnēs. Latviešu literārās valodas pamatā ir vidus dialekts, bet latgaliešu rakstu valodas — Latgales dienvidos runātās nesēliskās izloksnes.

Lībiskais dialekts

Lībiskais dialekts ir viens no trim latviešu valodas dialektiem. Lībiešu valodai bija lielāka ietekme uz latviešu valodas lībisko jeb tāmnieku dialekta substrātu nekā uz pārējiem latviešu valodas dialektiem Latvijā. Kurzemē vārdu beigās tiek atmesti īsie patskaņi, bet garie patskaņi tiek saīsināti. Visos skaitļos un dzimtēs tiek izmantoti vienas formas darbības vārdi. Cilvēku vārdi abām dzimtēm tiek atvasināti ar galotnēm -els, -ans. Dialekts radies no līviem, kas pēc pārtautošanās sāka runāt latviešu valodā un iekļāva tajā arī lodas elementus.

Vidus dialekts

Vidus dialekts ir viens no trim latviešu valodas dialektiem. Tas ir arī latviešu literārās valodas pamatā. Šajā dialektā runā Vidzemes vidienē no ziemeļrietumiem (Mazsalaca) līdz ziemeļaustrumiem (Valka), tad pāri Smiltenei, Valmierai un Cēsīm virzienā uz Rīgu. Vidus dialektā runā arī Zemgales līdzenumā un Kurzemē uz dienvidiem no Kuldīgas. Dialekts iedalās trīs izloksnēs — Vidzemes, zemgaliskajā un kursiskajā.

Augšzemnieku dialekts

Augšzemnieku dialekts ir viens no trim latviešu valodas dialektiem. Izplatīts Latgalē, Sēlijā un Austrumvidzemē. Iedalās divās izloksnēs — latgaļu un sēļu. Ziemeļaustrumu Vidzemē un Latgalē runāto izlokšņu pamatā ir seno latgaļu valoda. Pārējās daļās to ir ietekmējusi senā sēļu valoda. 18. gadsimtā uz šī dialekta Dienvidlatgales izlokšņu pamata izveidojās latgaliešu rakstu valoda.

Vēsture

Baltu cilšu aptuveni apdzīvotās teritorijas ap 13. gadsimta sākumu

Latviešu valoda pieder pie indoeiropiešu valodu saimes baltu valodu grupas.

Pirmsākumi

Uzskata, ka baltu valoda no indoeiropiešu pirmvalodas atdalījusies pēc 2000. gada p.m.ē., bet baltu sentautas bija sadalījušās jau mūsu ēras sākumā (pēc Tacita). Kā nacionāla valoda latviešu valoda izveidojās vairākus gadsimtus ilgā procesā no četrām baltu cilšu — kuršu, zemgaļu, latgaļu un sēļu — valodām, šīm sentautām zaudējot cilts raksturlielumus un to locekļiem pārtopot par zemnieku kārtu, pamazām zūdot lielākajām atšķirībām starp to valodām. Konsolidēšanās process sākās 13. gadsimtā, Senlatvijas maztautām pieņemot katoļu ticību un nonākot vienotā politiskā, ekonomiskā un reliģiskā telpā — Livonijā. Process paātrinājās 16. gadsimtā līdz ar rakstu valodas pamatu izveidošanos un izplatīšanos, un ieilga līdz 19. gadsimta sākumam (kursenieki savu valodu saglabāja līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei), kad pēc dzimtbūšanas atcelšanas izveidojās mūsdienu latviešu nācija.

Rakstu valodas aizsākumi

Luterāņu dziesmu grāmata latviešu valodas vecajā ortogrāfijā

Johana Frīdriha Štefenhāgena „Jauna un veca latviešu laiku grāmata uz to 1774. gadu”

Alus nesēji bija viens no četriem senākajiem amatiem Rīgas pilsētā. Šī ģilde pastāvēja no 1396. gada līdz pat 1870. gadam. Tajā lielākoties bija latvieši, bet no 1517. gada arī amata vecākie šajā brālībā bija latvieši. Ierakstus biedrības grāmatās parasti veica priesteri. Tieši tajās atrodami vecākie ieraksti latviešu valodā — jau no 15. gadsimta. Arī citu Rīgas amatnieku lietvedības dokumentos ir atrodams pa kādam ierakstam latviešu valodā, piemēram, Andrewes Bolman, musseneke dels (1522); Pawel Pissick, yauns bralis tapis (1565), kuru valoda ir tuvākā vidus dialektam.

Pirmais zināmais latviešu valodā sarakstītais teksts ir kādā katoļu agendā, kas iespiesta Leipcigā 1507. gadā. Tajā ir ar roku rakstīti latviešu tēvreizes fragmenti, kam latviešu valodas vēsturē dots Gisberta tēvreizes nosaukums. 1522. — Sv. Jēkaba baznīcā latviski sāk sludināt Silvestrs Tegetmeijers un parādās vajadzība pēc baznīcas literatūras latviešu valodā. Lībekas Doma baznīcas dekāna J. Branda pierakstos ir norāde, ka 1525. gadā Lībekā aizturēja kādu tirgotāju ar mucu, kura ir bijusi pilna ar grāmatām, arī latviski tulkotais katķisms. Grāmatas bija paredzētas Lutera mācības izplatīšanai Livonijā, bet katoliskā Lībekas rāte nolēmusi grāmatas sadedzināt.

Latviešu rakstu valodas veidotāji 16.—18. gadsimtā bija vācbaltiešu garīdznieki, kurus vadīja tīri praktiska vēlme — Reformācijas laikmetā padarīt latīniski rakstītās reliģiska satura grāmatas pieejamas un saprotamas arī latviešu draudžu locekļiem. Līdzīgi apsvērumi vadīja arī jezuītus, kas kopš 1582. gada darbojās arī Latvijā.

1584. gadā parādījās pirmais latvju dainu pieraksts, bet ar notīm tās pirmo reizi publicētas 1632. gadā. Pirmā saglabājusies grāmata ir 1585. gadā jezuītu priestera Ertmaņa Tolgsdorfa tulkotais un Viļņā izdotais katoļu katķisms ar nosaukumu Kriscige pammacischen no thems Papreksche Galwe gabblems Christites macibes. Prexskan thems nemacigems vud iounems bernems (Kristīgā pamācīšana no tiem papriekš galvas gabaliem Kristītās mācības. Priekš tiem nemācītiem un jauniem bērniem). 1588. gadā Nikolajs Mollīns atvēra pirmo Rīgas grāmatu spiestuvi, kurā latviski izdeva luterāņu katķisma otro izdevumu.

Literārās valodas veidošanās

Georgs Elgers uzskatīja, ka lejasvācu ortogrāfija ir pilnīgi nepieņemama latviešu valodas sistēmai un 1621. gadā izdeva „Garīgas katoļu dziesmas”. Luterāņu mācītājs Georgs Mancelis izveidoja vidus dialekta ortogrāfijas pamatus un 1638. gadā izdeva vācu-latviešu vārdnīcu „Lettus”, kuru izplatīja visā Livonijas latviešu daļā, zemniekiem savu valodu piemērojot šīs vārdnīcas materiālam, kas aizsāka strauju kurzemnieku, zemgaliešu un vidzemnieku dialektu atšķirību samazināšanos. Šo procesu pastiprināja Kristofora Fīrekera vācu-latviešu vārdnīcas materiāli un Johana Georga Rēhehūzena 1644. gadā latīniski iespiestā latviešu gramatikas rokasgrāmata Manuductio ad linguam lettonicam facilis & certa/monstrata a Joanne Georgo Rehehusen” (Johana Georga Rēhehūzena viegls un drošs vadonis latviešu valodā). Manceļa devums latviešu valodā ir arī tādu jaunvārdu darināšana kā cepurnieks, mūrnieks, parādnieks, skolasbērns, durvjusargs, kā arī mūsdienu valodas arhaismi — brālnieki (brāļa bērni), dedzīklis (šķiltavas), precenieks (tirgotājs), blaka (tinte), tūba (lietus mētelis). Šajā laikā ar vācu valodas starpniecību valodā ienāca arī pirmie internacionālismi: buldrijānis, vīģes, piperes, suckurs, pulvers, papiers, telte, keizers. 1649. gadā tika iespiesta Historia Lettica. 1683. gadā Georgs Elgers Viļņā izdeva Poļu-latīņu-latviešu vārdnīcu (latīņu: Dictionarium Polono-Latino-Lottauicum). Tāpat 1683. gadā iespiestā ābece uzskatāma par vecāko atrasto latviešu ābeci. Tā atbilst 1660. gadā Zviedrijā izdotajai ābecei.

Lielā Ziemeļu kara laikā 1705. gadā Rīgas patricietis Liborijs Depkins izdeva „Vācu, zviedru, poļu un latviešu vārdnīciņu” (vācu: Wörter-Büchlein, wie etzliche gebräuchliche Sachen auff Teutsch, Schwedisch, Polnisch und Lettisch zu benennen seynd), kas balstījās uz 1688. gadā izdoto vācu, latīņu, poļu un latviešu vārdnīcu (Vocabularium wie etzliche gebräuchliche Sachen auff Teutsch, Lateinisch, Polnisch und Lettisch auszusprechen seynd). 1685. gadā izdota Heinriha Ādolfija latviešu valodas gramatika „Pirmais īsas latviešu valodas mācības mēģinājums”. Tomēr vislielāko ietekmi uz latviešu valodas attīstību atstāja Alūksnes mācītāja Ernsta Glika „Jaunās Derības” (1685) un „Vecās Derības” (1691) tulkojumi vidus dialektā, ko izplatīja visā Vidzemes latviešu daļā, šo valodu par savu pieņemot arī Zemgalē un Kurzemē. Savukārt jezuītu priesteris Jans Karigers ap 1764. gadu uzrakstīja latviešu-poļu valodas vārdnīcu Lexicon Lottavicum.

Apgaismības laikmets

Gotharda Frīdriha Stendera „Augstas Gudrības Grāmatas” vāks (1776)

Apgaismības laikmetā Sunākstes luterāņu mācītājs Gothards Frīdrihs Stenders rakstīja grāmatas, no kurām Kurzemes un Vidzemes zemnieki apguva dzimtās valodas rakstību: „Bildu ābece” (1787), „Gramatika un vārdnīca” (1789), „Jaukas pasakas un stāsti” (1774), „Ziņģu lustes" (1774), „Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas” (1774) u.c. 18. gadsimta vidū parādījās arī pirmie periodiskie izdevumi — kalendāri —, kuros bija lasāmas arī dzejoļi, fabulas un īsi stāstiņi. Daudzus gadus latviešu zemniekiem kalendāri bija vienīgā laicīgā satura literatūra. 1768. gadā iznāca pirmais žurnāls latviešu valodā — „Latviešu ārste”, bet 1797. gadā reizi ceturksnī iznāca žurnāls „Latviska Gada Grāmata”, kurā līdzās populārzinātniskiem rakstiem un dabas apcerējumiem bija ievietoti arī dzejoļi. Pirmo lugu latviešu valodā „Žūpu Bērtulis” lokalizēja Aleksandrs Johans Stenders, Vecā Stendera dēls. Lugas sižeta pamatā ir klasiskais motīvs par nejaušu atšķirīgiem sabiedrības slāņiem piederīgu cilvēku samainīšanos vietām. Pirmo oriģināllugu „Tā dzimšanas diena” 1804. gadā sacerēja mācītājs un rakstnieks Kārlis Gothards Elferfelds. Luga bija veltīta tolaik aktuālai problēmai — baku potēšanas propagandai.

19. gadsimtā vācbaltiešu valodnieki veidoja latviešu literārās valodas gramatiku. Kristofs Harders izdeva piezīmes un papildinājumus pie Stendera gramatikas (1790); Heinrihs Heselbergs 1841. gadā laida klajā Latviešu literārās biedrības godalgotu mācību grāmatu (Lettische Sprachlehre); Oto Rozenbergers, latviešu valodas lektors Tērbatas Universitātē sarakstīja latviešu valodas mācību, izlietodams valodniecības jaunākos panākumus (Formenlehre der lettischen Sprache, 1848, Sintakse, 1852); Augusts Bīlenšteins (1826—1907), iesākumā Jaunauces, tad Dobeles vācu draudzes mācītājs, ilggadējais (1864—1895) Latviešu literārās biedrības vadītājs, sarakstīja „lielo” latviešu gramatiku (Die lettische Sprache, 1863. un 1864. gadā), tā saukto „vidējo” (Lettische Grammatik, 1863. gadā) un „mazo” (Elemente der lettischen Sprache, 1866. gadā) latviešu valodas mācības monogrāfiju.

19.—20. gadsimts

Augusta Bīlenšteina sastādīta karte ar latviešu valodas 1884. gada izplatības robežām, kuru vēlāk izmantoja Latvijas robežu nostādīšanā

19. gadsimta sākumā līdz ar dzimtļaužu brīvlaišanu parādās pirmie rakstošie no zemnieku vidus: Ansis Leitāns (1815—1874), Ansis Līventāls (1803—1878) u.c. 1822. gadā, Jelgavā sāka iespiest „Latviešu Avīzes”. Liela nozīme bija arī Jaunlatviešu darbībai, tās dalībniekiem bagātinot valodas izteiksmes līdzekļus, darinot latviskus jaunvārdus, kas aizstāja ģermānismus (piemēram, beķeris — «maiznieks», duršlags — «caurduris», trekteris — «piltuve»). 19. gadsimta vidū viens no aktīvākajiem jaunlatviešiem Juris Alunāns ierosināja veikt rakstības reformu, atsakoties no vāciskajiem fraktūras burtiem. 1857. gadā „Mājas Viesa” 20. numurā publicēts Alunāna raksts „Īsa pamācīšana, kā tautu vārdi pa latviski jāraksta”, kurā viņš latviskoja zemju un tautu nosaukumus. iesakot piemēram, angļus, armēniešus, austriešus, beļģiešus, francūžus, grieķus, holandiešus, spāniešus, iepriekšējo eņlenderu, armenjeru, eistreiķeru, belgeru, spranču, grieķeru, ollenderu un spānjeru vietā. 1865. gadā stājas spēkā pilnīgs latīņu drukas aizliegums Latgalē.

Pareizrakstības komisija

1876. gadā Rīgas Latviešu biedrība izveidoja pareizrakstības komisiju, kas beidzot izveidoja vienotus latviešu valodas pareizrakstības principu pamatus, ieviesa virkni jaunvārdu, lai pārvarētu lielākās dialektu atšķirības. 1908. gadā Rīgas Latviešu biedrībā izveidoja otru latviešu valodas pareizrakstības komisiju, kuru vadīja Kārlis Mīlenbahs, kuras darbā piedalījās Jānis Endzelīns un citi valodnieki. Šī komisija pieņēma latviešu pareizrakstības noteikumus, sakārtoja vārdu krājumu un izstrādāja ortogrāfijas reformu un pāreju no gotu rakstības uz latīņu rakstību. 1909. gadā šo standartu sāka ieviest skolās. 1910. gadā iznāca pirmā divu sējumu latviešu enciklopēdija ar latīņu burtiem.

Pirmo "Pareizrakstības vārdnīcu" 1915. gadā izdeva latviešu skolotājs, enciklopēdists Jēkabs Dravnieks.

1922. gada 24. maijā valdība izdeva likumu par jauno ortogrāfiju, kuras mācīšana no 23. augusta kļuva obligāta visās skolās.

Terminoloģijas izveidošana

Latviešu valodas terminoloģiskās leksikas apkopošana sākas ar pirmo terminu vārdnīcu izveidošanu — K. Valdemāra „Jūrniecības terminu vārdnīca” 11 valodās (1881) un J. Ilstera „Botānikas vārdnīca” (1884).

1919. gadā Izglītības ministrija nodibināja pirmo terminoloģijas komisiju, kuras darba galvenais rezultāts bija 1922. gadā publicētā «Zinātniskās terminoloģijas vārdnīca», kurā apkopoti vairāk kā 10 dažādu nozaru termini latviešu, vācu un krievu valodā.

1946. gadā nodibināta Terminoloģijas komisija Zinātņu akadēmijas paspārnē. Kopš 1948. gada šajā komisijā apstiprinātie termini tiek regulāri publicēti vispirms terminu biļetenos kā projekti, pēc tam — vārdnīcās kā obligāti lietojami oficiālajā praksē. Sākas vārdnīcu izdošana ar mūsdienu metodēm: vārdnīcu sastādīšanā darbojas autoru kolektīvs, redaktori, tiek piesaistīti konsultanti. Laikposmā līdz 1990. gadam plašākā Terminoloģijas komisijā apstiprināto terminu publikācija bija „Krievu—latviešu politehniskā vārdnīca” ar terminiem vairāk nekā 70 dažādās tehnikas nozarēs.

No 1948. līdz 1989. gadam ar Terminoloģijas komisijas apstiprinājumu publicēti 58 terminu biļeteni un 15 terminu vārdnīcas, kas nodrošināja stabilu terminoloģisko bāzi latviešu valodai tās valsts valodas funkciju izpildē 90. gados. Vārdnīcas publicēja pakāpeniski ar dažu nozaru speciālistu palīdzību. 1958. gadā izdota Metālu tehnoloģiju un mašīnu elementu vārdnīca, 1959. — Fizikas, matemātikas un astronomijas vārdnīca, 1960. — Augu aizsardzības vārdnīca, 1963. gadā — Valodniecības terminu vārdnīca u.c.

Latviešu-svešvalodas vārdnīcas

Elgera Poļu-latīņu-latviešu vārdnīca (1683, Viļņa, Lietuvas lielkņaziste)

Pirmā divvalodu vārdnīca Lettus izdota 1638. gadā Rīgā. Tā bija vācu-latviešu vārdnīca, kuru sastādīja Juris Mancelis no 6000 pamatu vārdiem, lai palīdzēt vācu muižniekiem un ierēdņiem sazināties ar latviešu zemniekiem. Vārdu krājums atspoguļoja latviešu valodu un tās Kurzemē, Vidzemē un Zemgalē izmantotos paveidus. Vārdnīcai bija divi pielikumi: frazeoloģiskā vārdnīca ar 51 sākumvārdiem un 10 tematiskās sarunas no zemnieku sadzīves.

Ņemot vērā, ka 17. gadsimta otrajā daļā Austrumlatvija joprojām atradās katoļticīgās Polijas varā, tajā laikā publicētas divas daudzvalodu vārdnīcas — Poļu-latīņu-latviešu vārdnīca (1683), ko sastādījis katoļu latviešu izcelsmes priesteris Juris Eļģers uz poļu-latīņu-lietuviešu vārdnīcas pamatā, kuru sastādījis lietuviešu autors Sirvīds (Sirvydas) 1642. gadā, un vācu-latīņu-poļu-latviešu vārdnīcu, kuru sastādījis Dressels 1688. gadā. Vārdnīcās bija aptuveni 14 000 galvenie vārdi.

17. gadsimta beigās Fīrekers sastādīja pirmo latviešu-vācu vārdnīcu, kas ir saglabājies tikai rokrakstā. Tajā bija aptuveni 4000 galvenie vārdi un ierakstos ligzdoti sekundārie vārdi, daudzi ilustratīvi piemēri, skaidrojošās piezīmes, savienojumi, frazeoloģiskās vienības un etimoloģija. Autors arī izmantoja leksisko materiālu no Manceļa vārdnīcas. Vēl vienu līdzīgo rokraksta vārdnīcu sastādīja Langiuss 1685. gadā. Tajā bija aptuveni 7000 daļēji aizņemti vārdi no Manceļa vārdnīcas, taču to bagātināja arī vārdnīcai raksturīgie raksti no Lejas Kurzemes, ko ierakstījis pats autors. Langiusa vārdnīca bija paredzēta ārzemniekiem, kuri vēlējās apgūt latviešu valodu.

Pirmā iespiestā vārdnīca ar latviešu valodu kā pirmvalodu izdota 1761. gadā kā papildinājums G. F. Stendera latviešu valodas gramatikai. Vārdnīca bija pielikums, kas satur latviešu sakāmvārdus, kas aizgūti no iepriekšējam vārdnīcām, kā arī paša autora apkopotas.

Langes vācu-latviešu un latviešu-vācu vārdnīca (1772—1777) un G. F. Stendera Lettisches Lexikon (1789) tiek uzskatīti par ievērojamākajām divvalodu 18. gadsimta vārdnīcām Latvijā. Langes vārdnīcas vācu-latviešu daļā ir aptuveni 15 000 virsrakstu un latviešu-vācu daļā gandrīz 10 000, atslēgvārdi ir sakārtoti alfabētiskā secībā, tika nodrošināti daudzu latviešu darbības vārdu galvenie veidi. Stendera Lettisches Lexikon (1789) sastāv no latviešu-vācu daļas ar 7000 vārdiem un vācu-latviešu daļas, kas satur gandrīz 14 000 galvenos vārdus.

G. F. Stendera dēls Aleksandra Stenders 1820. gadā sastādīja nelielo latviešu-vācu vārdnīcu (apvienoto ar vācu valodas mācību grāmatu), kas bija paredzēta latviešu auditorijai, lai iemācīt vācu valodu. Tajā ir tikai 3000 ikdienas atslēgvārdu krājums un dažas paraugsarunas.

Šajā periodā divvalodu vārdnīcas gandrīz pilnībā sastādīja vācu autori.

Angļu-latviešu tradīcija aizsākas Jēkaba Dravnieka vārdnīcā 1924. gadā. Tradīcijas gaitā ir sastādītas apmēram divdesmit astoņas dažāda apjoma un strukturālas sarežģītības vārdnīcas.

Latviešu valoda mūsdienās

Runātāju skaits latviešu valodā, kuriem tā ir dzimtā valoda, sasniedz aptuveni 1,5 miljonus. No tiem 1,38 miljoni dzīvo Latvijā, bet pārējie izkaisīti Krievijā, ASV, Austrālijā, Kanādā, Lielbritānijā, Vācijā, Zviedrijā, Brazīlijā, Lietuvā, Igaunijā un nelielā skaitā vēl arī citās valstīs. Latviešu valodā iznāk arī vairāk nekā 200 dažādu laikrakstu, kuru kopējā gada tirāža ir aptuveni 110 miljoni eksemplāru. Tajā tiek izdoti arī vairāk nekā 300 žurnālu un ik gadu tiek iespiestas aptuveni 2500 grāmatas ar kopējo tirāžu vairāk kā 67 miljoniem eksemplāru.

Valodas politika

Pirmais dekrēts par oficiāla statusa piešķiršanu latviešu valodai publicēts 1918. gada 4. janvārī Iskolata pārvaldītajā Latvijas daļā. Tajā bija noteikts, ka visās Latvijas oficiālajās iestādēs lietojama latviešu valoda, bet cittautu valodām tika dotas līdzīgas tiesības kā latviešu valodai visur tur, kur tas nepieciešams. Šāds statuss saglabājās arī Latvijas SPR laikā, kad 1919. gada 8. martā tika izdots „Latvijas padomju valdības dekrēts par oficiālos rakstos lietojamām valodām”, kurā nebija noteikta latviešu valodas īpaša prioritāte, bet tā bija tikai viena no oficiāli lietojamām valodām. Pirmo reizi latviešu valoda kā „valsts valoda” minēta 1919. gada aprīļa Andrieva Niedras vadītās Latvijas Pagaidu valdības memorandā Antantes valstīm.

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gadā latviešu valodu oficiāli atzina kā vienu no trim vietējām valodām, kuru varēja lietot jebkur publiskajā sfērā un saskarsmē ar valsts iestādēm, kā arī valsts iestāžu darbā. Pakāpeniski pieņēma virkni normatīvo aktu, kas noteica latviešu valodas statusu: 1918. gada 6. decembra „Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību”, 1921. gada 22. novembra „Noteikumi par valsts ierēdņu pārbaudīšanu valsts valodas prašanā”, 1932. gada „Noteikumi par valsts valodu” un „Likums par atklātiem izziņojumiem”, 1934. gada „Pārgrozījumi un papildinājumi noteikumos par valsts valodu”. Latviešu valodu izmantoja lietvedībā un valsts pārvaldē (Saeimā deputāti runāja gan latviešu, gan latgaliešu, gan krievu, gan vācu valodā, taču sēžu protokolus protokolēja latviešu valodā). Latviešu valodas kā valsts valodas statusu nostiprināja 1935. gada 5. janvāra „Likums par valsts valodu”. Konstitucionāli latviešu valodai valsts valodas statusa nebija, kaut arī sākotnēji 1922. gada Satversmes 2. daļas projekta 115. pants paredzēja, ka Latviešu valoda ir valsts valoda. Mazākuma tautību piederīgiem ir garantēta viņu valodas brīva lietošana kā runā, tā arī rakstos. Kādas mazākuma tautību valodas un cik tālu pielaižamas valsts pašvaldības un tiesu iestādēs, noteic sevišķs likums. Tomēr Satversmes projekta 2. lasījuma izskatīšanas laikā Francis Kemps iesniedza priekšlikumu papildināt Satversmes 115. panta pirmo teikumu ar vārdiem turklāt Latgales apgabalā par oficiālo valodu tiek atzīta latgaliešu izloksne, bet 3. lasījumā vairāki Latgales deputāti bija iesnieguši priekšlikumu šo pantu papildināt ar vārdiem, ka Latgalē latgaliešu izloksne visās iestādēs bauda valsts valodas tiesības. Latgales deputātu priekšlikumi neguva Satversmes sapulces vairākuma atbalstu, toties galīgajā balsojumā Latvijas Republikas Satversmes otrā daļa, kurā bija noteikti pilsoņu tiesības un pienākumi, tika kopumā noraidīta. Valsts valodas statusu tā vietā regulēja normatīvie akti. 1932. gada 18. februārī latviešu valodu noteica par Latvijas Republikas valsts valodu.

1940. gadā Latvijas Republikai tiekot okupētai un iekļautai Padomju Savienībā, latviešu valoda zaudēja valsts valodas statusu un straujo etnisko sastāva izmaiņu un samazinās arī tās lietojums sadzīvē. Valodā parādījās arī dažādas krievu valodai raksturīgs parādības, kā teikumu konstrukcijas un tieši tulkojumi. 1988. gadā tautas nobalsošanā 354 000 Latvijas iedzīvotāji nobalsoja par Latvijas PSR Konstitūcijas labojumu, kurā noteica, ka Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts valoda ir latviešu valoda. Lēmums par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai tika pieņemts 1988. gada 6. oktobrī.

Referenduma par otras valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai rezultāti pa novadiem. Atzīmju skaits pret zīmju kopskaitu

PAR

  100,0%—90,0%

  89,9%—80,0%

  79,9%—70,0%

  69,9%—60,0%

  59,9%—50,0%

PRET

  50,0%—59,9%

  60,0%—69,9%

  70,0%—79,9%

  80,0%—89,9%

  90,0%—100,0%

Pēc neatkarības atjaunošanas latviešu valoda de facto nostiprinājās kā vienīgā valsts valoda, kura tiek lietota valsts pārvaldē, bruņotajos spēkos, iekšlietu struktūrās u.c. dzīves jomās, taču tās de iure statuss nebija konstitucionāli nostiprināts. 1998. gada 15. oktobrī Saeima pieņēma Satversmes 1. nodaļas 4. panta grozījumus (stājas spēkā 1998. gada 6. novembrī): Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda, kuri iegūs likuma spēku visas tautas nobalsošanā.

Izglītību latviešu valodā iegūst 70% skolēnu un šis skaitlis turpina palielināties. Latviešu valodā ir vērojamas pūrisma tendences speciālistu vidū. Tas visvairāk ir vērojams jaunu terminu darināšanā, kas bieži izsauc neviennozīmīgu reakciju. Piemēram, domstarpības par Eiropas Savienības kopējās valūtas oficiālo nosaukumu: eiro vai eira.

Īpašu vietu latviešu valodā ieņem latgaliešu literārā valoda, kurā runā Latvijas austrumdaļā. Kā noteikts Valodas likumā, valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību. 2010. gadā latgaliešu valodai piešķirts individuālas valodas kods.

2012. gadā notika referendums par grozījumiem Satversmē, kas paredzēja otras valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Tajā piedalījās 70,5% no balsstiesīgajiem Latvijas pilsoņiem, no kuriem par nobalsoja 24,9% vēlētāju, bet pret 74,8%, tādēļ referendums apstiprināja latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā.

Cittautieši

Latviešu valodas procentuālais lietojums ģimenēs Latvijas pašvaldībās (2011. gads)

Pēc tautas skaitīšanas datiem 2011. gadā Latvijā dzīvoja apmēram 800 000 citu etnisko grupu pārstāvju, piemēram, krievi, baltkrievi, ukraiņi, poļi. Liela daļa šo etnisko grupu te dzīvojušas gadsimtiem ilgi, taču 20. gadsimta otrās puses (1945—1985) migrācijas procesos strauji palielinājās ieceļotāju skaits, kas izjauca dabiskos integrācijas procesus. Liela daļa imigrantu, kas ieradās no PSRS, neapguva latviešu valodu un pēc 1989. gada tautskaites datiem latviešu valodu prata tikai 62,3% iedzīvotāju.

Latviešu valodas apstiprināšana par vienīgo valsts valodu krietni palielināja tās pieņemšanu un lietošanu cittautiešu vidū, kas pēc PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atjaunošanas samazināja krievu valodas ietekmi un nozīmi Latvijas sabiedrībā. 1998. gadā Latvijā pieņēma likumu par mazākumtautību skolu finansēšanu, kurās līdz 60% mācību priekšmetu pasniedz valsts valodā un 40% mācību priekšmetu ir iespējams apgūt attiecīgās mazākumtautības valodā. Pēc 2000. gada tautas skaitīšanas datiem 79% iedzīvotāju uzskatīja sevi par latviešu valodas pratējiem, bet pēc 2005. gada datiem latviski spēja sazināties jau 91% iedzīvotāju. 2007. gadā veiktā aptaujā 60% no Latvijas mazākumtautībām novērtēja savu latviešu valodas prasmi kā labu. Mazākumtautībās latviešu valodu labāk prot jaunā paaudze.

Lai gan latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda Latvijā un viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām, pēc Valsts valodas centra uzskata problēmas rada krievu valodas pašpietiekamība Latvijā, kas pārsvarā ir Latvijas PSR īstenotās industrializācijas un migrācijas politikas sekas. UNESCO Apdraudēto valodu Sarkanā grāmata klasificē latviešu valodu kā neapdraudētu (drošākais no 6 izdalītiem apdraudētības līmeņiem).

Latviešu valoda mazākumtautību izglītības iestādēs

Plakāts ar aicinājumu iet parakstīties par 100% apmācību latviešu valodā mazākumtautību skolās

Latvijā mazākumtautību izglītības latviskošanas politika ir mērķtiecīgi veidota kopš 1995. gada, kad mazākumtautību skolās uzsāka pakāpenisku pāreju uz mācību priekšmetu apguvi latviešu valodā. Pamatskolās mazākumtautību izglītības programmās jau kopš 1999. gada tiek izmantoti četri modeļi un pēc katras skolas izvēles vairāku mācību priekšmetu apguve notiek latviešu valodā:

• pirmsskolas izglītības mazākumtautību izglītības programmā, kā arī bērnu obligātajā sagatavošanā pamatizglītības ieguvei no piecu gadu vecuma saskaņā ar Pirmsskolas izglītības vadlīnijām valsts valodas sarunvalodas pamatus apgūst rotaļnodarbībās „Latviešu valoda”;
• pamatizglītības mazākumtautību izglītības programmā mācību saturu valsts valodā un divvalodīgi tiek apgūts ne mazāk kā divās piektdaļās, t.i. 40%, no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot latviešu valodu un literatūru, svešvalodas un Latvijas vēsturi;
• vidējās izglītības mazākumtautību izglītības programmā mācību saturs valsts valodā tiek apgūts ne mazāk kā trijās piektdaļās, t.i. 60%, no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot latviešu valodu, literatūru un svešvalodas.

2010. gadā Nacionālā apvienība «Visu Latvijai!» — «Tēvzemei un Brīvībai/LNNK» (VL-TB/LNNK) ierosināja parakstu vākšanu par Satversmes grozījumiem, kas paredzēja valsts un pašvaldību skolās apmācību nodrošināt tikai valsts (latviešu) valodā un noteikt, ka ar 2012. gadu visās pašvaldību izglītības iestādēs, sākot ar 1. klasi, notiks pakāpeniska pāreja uz situāciju, kad visās mācībās 100% lietos latviešu valodu. VL-TB/LNNK kopā ar biedrību „Sargi valodu un Latviju” izdevās savākt 120 433 no 153 232 referenduma rīkošanai nepieciešamajiem parakstiem.

Latvijas skolu reformas īstenošanas laikā 2017. gada oktobrī tā laika Latvijas izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis ierosināja sākt pāreju uz jaunu divvalodu izglītības modeli 7.—9. klasēs, paredzot, ka ne mazāk kā 80% no mācību satura mācīs valsts valodā, bet pēc 2021./2022. mācību gada visā vidusskolas posmā visi vispārizglītojošie priekšmeti tiks mācīti latviešu valodā, saglabājot mazākumtautību skolēniem iespēju dzimtajā valodā apgūt mazākumtautību valodu, literatūru un ar kultūru un vēsturi saistītus priekšmetus.

Neraugoties uz Latvijas Krievu savienības un Krievu skolu aizstāvības štāba protestiem, 2018. gada 22. martā 12. Saeima pieņēma šos grozījumus.

Fonoloģija

Līdzskaņi

	Bilabiāls	Labiodentāls	Alveolārs	Postalveolārs	Palatāls	Velārs
Slēdzenis	p b		t d		c ɟ	k ɡ
Afrikāta			ts dz	tʃ dʒ
Nazāls	m		n		ɲ	ŋ
Vibrants			r
Frikatīvs		(f) v	s z	ʃ ʒ		(x)
Centrālais aproksimants					j
Laterālais			l		ʎ

Līdzskaņi [f] un [x] sastopami tikai aizguvumos. [ŋ] ir [n] alofons pirms velāriem slēdzeņiem [k] un [g].

Patskaņi

	Priekš.r.	G.pr.r.	Vid.r.	G.pak.r.	Pak.r.
Augsts	i • y ɨ • ʉ ɯ • u ɪ • ʏ • ʊ e • ø ɘ • ɵ ɤ • o ə ɛ • œ ɜ • ɞ ʌ • ɔ æ ɐ a̟ • ɶ ä ɑ • ɒ
Gandr. augsts
Augsti vidējs
Vidējs
Zemi vidējs
Gandrīz zems
Zems

Intonācijas

Literārajā latviešu valodā pastāv trīs dažādas intonācijas, kas dažreiz ir vienīgais veids kā izšķirt homonīmu nozīmes:

stieptā intonācija

izrunā vienmērīgā balss plūdumā

piemēram, loks (sīpola loks) (izrunā luõks)

krītošā intonācija

izrunājot vārda beigas aprauj

piemēram, loks (varavīksnes loks) (izrunā lùoks)

lauztā intonācija

sākumu izrunā spēcīgāk, beigas klusāk

piemēram, logs (istabas logs) (izrunā luôks)

Latviešu valodas dialektos pastāv dažādas intonācijas un vārdu izrunu variācijas. Ir tādi dialekti, kuros ir tikai divas intonācijas, piemēram, Latvijas rietumu daļā, kur krītošā intonācija ir saplūdusi ar lauzto vai Latvijas austrumu daļa, kur stieptā intonācija ir vienāda ar krītošo.

Šādas intonācijas pastāv arī lietuviešu, zviedru, norvēģu un serbhorvātu valodā. Līdzīga intonācija lauztajai ir sastopama dāņu valodā.

Leksika

Aizguvumi

Latviešu valodā visvairāk aizguvumu ir no vācu (viduslejasvācu un jaunaugšvācu), krievu un angļu valodas. Tas ir skaidrojams ar šo valodu vēsturisko ietekmi, taču angļu valodas aizguvumu (anglicismu) skaits ir pieaudzis pēc neatkarības atjaunošanas.

Ģermānismi

Aizguvumi no vācu valodas ieplūda pēc vācu krustnešu iebrukuma Latvijas teritorijā un vietējo tautu pakļaušanu 12. gadsimta beigās un 13. gadsimtā, kā arī vāciešu politisko un ekonomisko varu pēc tam izveidotajā Livonijā. Latviešu valodas ģermānismi veido divus slāņus: 12.—16. gadsimta un 16.—19. gadsimta slāni. Senākajā aizguvumu slānī ietilpst tie vārdi, kas aizgūti no viduslejasvācu valodas, savukārt jaunākā slāņa aizguvumi ir no jaunaugšvācu valodas. Tomēr arī pēc 16. gadsimta lejasvācu aizguvumi nav pilnībā pārstājuši ieplūst latviešu valodā. Lai arī lejasvācu valoda ap 1600. gadu Livonijā zaudēja savu oficiālo nozīmi, tā vēl aptuveni divus gadsimtus turpināja pastāvēt kā sarunvaloda.

Pie mūsdienu valodā sastopamajiem ģermānismiem var pieskatīt tādus vārdus kā aisbergs (vācu: Eisberg), amats, baļķis (Balke), bikses (Büxe vai bükse), birka, bīdelēt, bomis (Bōm), blašķe (Flasche), bleķis (Blech), bumbieris, brilles (Brille), būvēt, dambis, deniņi, dienests (Dienst), dīķis (Teich), dubults (Doppel), elle (Hölle), etiķis (Essig), ēvele (Hövel), flīģelis (Flügel), garnele (Garnele), glazūra (Glasur), glāze (Glas), kaste (Kasten), kungs (Kuning), klucis (vidusaugšvācu: Kloz), krūze (Krug), krogs (viduslejvācu: Krõgh vai vidusholandiešu: Kroegh), kleita (Kleid), kurvis, ķēde (dāņu: Keden, vācu: Kette), ķēķis (Küche), ķieģelis (Ziegel), ķirsis (Kirsche), lukturis, mērķis (Marke), panna (Pfanne), pīpe (Pipe), pudele (Buddel), plāksteris, redeles (Reddel), rēķināt, spainis (Span(n)), stārķis (Storch), sīpols (sipol), strēmele, smēķēt (Smeken), smēre (Smiere), spēle (Spiel), stunda (Stunde), šķūnis (Schuppen), šlipse (Schlips), smuks (dāņu: Smuk), šmuce (Schmutz), šņabis (Schnaps), tapa, telts (Telt vai Zelt), vērts (Wert), zāģis (Säge), zēns (Söhn), ziepes (Seife), zvērests. Arī latviešu valodā visbiežāk lietotais saiklis „un” ir paņemts no vācu „und”, aizstājot saitiņu „ir”, kas ar šādu nozīmi vēl joprojām pastāv mūsdienu lietuviešu valodā.

Tikmēr no tā sauktajiem zviedru laikiem, kad no 17. gadsimta līdz 18. gadsimta sākumam daļa Latvijas teritorijas atradās Zviedrijas karalistes pakļautībā, latviešu valodā no ziemeļģermāņu valodu saimes pārstāvošās zviedru valodas ienākuši vārdi, kā skurstenis (skorsten), skola (skolan), ūtrupe (zviedru: utrop), kā arī vairāki tirdzniecības preču nosaukumi, piemēram, nagla (sennorvēģu: nagli), pipars (sennorvēģu: pipir) siļķe (zviedru: sill), tabaka (zviedru: tobak).

Slāvismi

Aizguvumi no slāvu valodām (slāvismi) latviešu valodā sāka pastiprināti ienākt kopš 9. gadsimta, pastiprinoties kultūras sakariem ar slāvu tautām un sākot ar 18. gadsimtu, Latvijai nonākot Krievijas Impērijas sastāvā un no 1940. gada līdz 1991. gadam atrodoties PSRS sastāvā, kur tika īstenota pārkrievošanas politika. Krievu valodai bija arī liela nozīme kā tuvākai kontaktvalodai, ar kuras starpniecību latviešu valodā ieplūda dažādu citu valodu aizguvumi.

No senkrievu valodas visbiežāk līdz 13. gadsimtam Latvijas austrumu apdzīvojošo sentautu valodās jau aizgūti tādi ar reliģiju saistīti vārdi kā bagāts (senkrievu: богатыи), baznīca (божница), gads (год), gavēt (говеть) grēks (грех), nabags (нєбогъ), nedēļa (неделя), svētki (святки), ubags (убогъ), zvans (звонъ), kā arī citi, piemēram, cilvēks (человѣкъ), domāt (думати), kalps (холпь), karogs (хоругы), lēca (ляца), nazis (ножь), oma (умъ), pagrabs (погробъ), strādāt (страдати), zābaks (забогъ). Ar senkrievu valodas starpniecību līdz šim laikam ienāca arī iepriekš no citām valodām aizgūti vai atvasināti vārdi, piemēram, stikls (senkrievu: стькло, kas no gotu 𐍃𐍄𐌹𐌺𐌻𐍃), soma (сума, kas galu galā no sengrieķu σάγμα vai latīņu sagma, sauma), kāposti (капуста, kas no latīņu caputium un compos(i)ta), istaba (истьба, kas no latīņu stuba), grāmata (грамота, kas no sengrieķu γράμματα). Tradicionāli par aizguvumu uzskata arī vārdu svēts (senkrievu святъ), lai gan, piemēram, valodnieks Konstantīns Karulis to apšauba un norāda uz šī vārda indoeiropeisko izcelsmi, kas arī ir līdzības pamatā.

Anglicismi

Anglicismu skaits latviešu valodā ir strauji pieaudzis 20. gadsimta beigās un 21. gadsimtā pēc neatkarības atjaunošanas, pieaugot starptautiskajai saziņai un paplašinoties terminoloģijai.

Latviešu valodā sastopami tādi anglicismi kā adapteris (angļu: adapter), bizness (business), brīfings (briefing), displejs (display), dizains (design), draiveris (driver), ekskluzīvs (exclusive), fails (file), fitness (fitness), hotdogs (hot dog), klīrenss (clearance), klīrings (clearing), koučings (coaching), konference (conference), listings (listing), līzings (leasing), lokauts (lockout), meikaps (make-up), menedžeris (manager), nokauts (knockout), ofiss (office), peidžeris (pager), samits (summit), spams (spam), šovs (show), taimeris (timer), tops (top).

Internacionālismi

Vispārīgos noteikumus internacionālismu (un citu svešvārdu) rakstīšanai latviešu valodā ir izvirzījusi Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija 1885. gada 27. jūnija sēdē. Aizgūstot vārdus tiek ņemta vērā to izruna un rakstība tiek ņemta no oriģinālvalodas, cenšoties izvairīties no starpniekvalodu ietekmes. Visvairāk internacionālismu Eiropas tautu valodās, tai skaitā latviešu, ir no grieķu, latīņu un franču valodas. Pie internacionālismiem, kas ir grieķu cilmes var pieskaitīt: agronoms, analīze, aritmētika, bibliotēka, demokrātija, drāma, ekonomika, filozofija, fizika, fonētika, gramatika, harmonija, komēdija, koris, kritika, leksika, lirika, loģika, matemātika, morfoloģija, orgāns, orķestris, poēma, politika, simbols, sintakse, taktika, teātris, tehnika, teorija, traģēdija, utopija, zona.

Latīņu cilmes internacionālismi ir vārdi: arguments, autors, deputāts, dokuments, eksāmens, ekskursija, evolūcija, fakts, forma, komunisms, mode, operācija, pozīcija, progress, pulss, republika, revolūcija, sociālisms, summa, tabula, teksts, tendence, unikāls, urna, vibrēt, vitāls.

No somugru valodām

No somugru valodām, galvenokārt lībiešu un igauņu, pirms 13. gadsimta ir aizgūti vairāki simti vārdu. Pašlaik to skaitu latviešu valodā lēš no 400 līdz 500 vārdiem. Lībieši apdzīvoja Latvijas teritoriju vēl pirms baltu ciltīm un to valodai bija arī nozīmīga loma latviešu valodas izveidē. No lībiešu valodas galvenokārt aizgūti vārdi, kas saistīti ar jūru un zvejniecību. Pie aizguvumiem no somugru valodām var pieskaitīt šādus vārdus: allaž (lībiešu: alz), joma (jūom), kaija (kajāgõz), kāls (kǭ’l), kāzas (kōzgõnd), ķesele (kešīļ), ķepa (käpā), ķīsis (kīš), launags (pierrõlȭinagizt), liedags (līedõg), loms (lūom), maksa (maks), murds (mȭrda), muiža (mȯizõ), nūja (nui), paisums (paizõm), puika (pȯis), puķe (puţk), pulgot (pȯlgõ), salaka (salāk), selga (sǟlga), sēne (sēņ), sīga (sīgõz), tērauds (tierōda), vajadzēt (vajag), vimba (vīmba) u.c.

Papildus arī daļēji aizgūts uzsvars uz pirmās zilbes, kas lietuviešu valodā saglabājies mainīgs, kā arī dažādas somugriskas sintaktiskas konstrukcijas.

No citām baltu valodām

No pārējām baltu valodām ir aizgūti zemāk minētie vārdi:

• lituānismi (no lietuviešu valodas), piemēram, daile (dailė), duļķes (dulkės), ģimene (giminė), ģērbt (gerbti), kareivis (kareivis), ķēve (kėvė), ķekars (kekė), ķepuroties (kepurnėtis), ķets (ketus), ķērpis (kerpė), ķirmis, laimēt (laimėti), leņķis, mēģināt (mėginti), paģiras (pagirios), snuķis (snukis), sādža (sodžius), veikals (veikalas), žagars (žagaras), žilbt (žlibti). Daļa no tiem ir aizgūti apzināti, daļa ienākusi caur izloksnēm;
• kursismi (no kuršu valodas), piemēram, dzintars, menca, venteris, kā arī iespējams cīrulis, leitis, pīle un skrandas;
• prūsismi (no senprūšu valodas), piemēram, ķermenis (kērmens).

Barbarismi

Latviešu valodā par barbarismiem visbiežāk uzskata literārajā valodā nevēlamus aizguvumus. Piemēram: deķis (sega), zapte (ievārījums), apbižot (apcelt), davaj (aiziet), pufaika (jaka), maika (krekls), kurtka (jaka), čats (tērzētava), špička (sērkociņš), šovs (priekšnesums, izrāde), ok (labi), truba (caurule), foršs, knapi (tik tikko), vaktēt (sargāt), bode (veikals) utt. Tie ir viena no žargonu parastajām sastāvdaļām.

Barbarismi latviešu valodā tiek ieskaitīti pie stilistiski izmantojamajiem valodas līdzekļiem kā sarunvalodā izmantojami vārdi. Lielākā daļa barbarismu latviešu valodā ir ienākuši no vācu un krievu valodas; ir arī citu valodu cilmes barbarismi, ko izmanto žargonā, piemēram vecie anglicismi: čoks, čoms, džeks, džonis, štīme, drope, trobelis u.c. Šis process turpinās — valodā ienāk jauni barbarismi, piemēram, tīnis «pusaudzis», fans «līdzjutējs, cienītājs, pielūdzējs».

Apvidvārdi

Apvidvārdi ir konkrētam apvidum raksturīgi dialekta izlokšņu vārdi, kas pastāv līdzās literārajai valodai un visā Latvijā pazīstamiem vārdiem. To daudzveidību ir sekmējusi saskare ar kaimiņtautu valodām, atšķirīgo kultūru ietekme un reģionu vēsturiskā nošķirtība. Apvidvārdus galvenokārt lieto, lai nosauktu dažādus sadzīves un mājsaimniecības priekšmetus, kā arī vienkāršus darbarīkus, mūzikas instrumentus, lauksaimniecības produktus, ēdienus, apģērbus un dažādus augus, tos izmanto arī daiļliteratūrā, lai izceltu novadu leksiskās atšķirības un īpatnības. Par piemēriem var minēt vārdu „kartupelis”, kuru Kurzemē plaši sauc arī par „rāceni”, Vidzemes vidienē — par „tupeni”, Latgalē — „buļbu” un „vardi”, kura Ziemeļvidzemē pazīstama arī kā „kunna” un Rietumkurzemē — „naģe”. Tomēr dažreiz pateicoties rakstniekiem apvidvārdi kļūst par literāriem vārdiem un papildina literārās valodas vārdu krājumu, piemēram „dāsns” (devīgs), „veldze” (atspirdzinājums). No apvidvārdiem ir radušies arī diezgan daudzi poētismi.

Vecvārdi

Vecvārdi ir tādi vārdi, kas agrāk ir tikuši lietoti, tomēr mūsdienās tos lieto ļoti reti vai praktiski nemaz. Var būt divu veidu vecvārdi: historismi un arhaismi.

Historismi

Par historismiem sauc tos vārdus, kam beidz pastāvēt to apzīmētie jēdzieni, piemēram, dzimtbūšana, sieks, olekts, vagars. Daudzi historismi arī kļūst par vēstures terminiem, kas ir saistīti ar sabiedrības vēsturi un ir vienīgie šo jēdzienu apzīmējumi, piemēram, dzimtbūšana, dzimtcilvēks, dzimtļaudis, landtāgs, cunfte, bilde, rāte. Vecvārdi ir arī seno mērvienību un naudas vienību nosaukumi kā pēda, colla, birkavs, sieks, stops, grasis, dālderis, vērdiņš u.c.

Gramatika

Lietvārdu formas

Latviešu valodā lietvārdiem ir dzimte, skaitlis un locījums. Latviešu valodā lietvārdiem ir divas dzimtes (vīriešu un sieviešu) un divi skaitļi (vienskaitlis un daudzskaitlis). Locījumi ir septiņi:

• Nominatīvs: kas?
• Ģenitīvs: kā?
• Datīvs: kam?
• Akuzatīvs: ko?
• Instrumentālis: ar ko?
• Lokatīvs: kur?
• Vokatīvs: uzrunas forma (bez jautājuma)

Locījums	tēvs	brālis	ledus	sieva	upe	zivs
Vienskaitlis
N	tēvs	brālis	ledus	sieva	upe	zivs
Ģ	tēva	brāļa	ledus	sievas	upes	zivs
D	tēvam	brālim	ledum	sievai	upei	zivij
A	tēvu	brāli	ledu	sievu	upi	zivi
L	tēvā	brālī	ledū	sievā	upē	zivī
V	tēv!	brāli!	ledu!	sieva!	upe!	zivs!
Daudzskaitlis
N	tēvi	brāļi	ledi	sievas	upes	zivis
Ģ	tēvu	brāļu	ledu	sievu	upju	zivju
D-I	tēviem	brāļiem	lediem	sievām	upēm	zivīm
A	tēvus	brāļus	ledus	sievas	upes	zivis
L	tēvos	brāļos	ledos	sievās	upēs	zivīs

Latviešu valoda datoros

Reti lietotais ergonomiskais latviešu valodas tastatūras izkārtojums

Rakstīšanai latviešu valodā tiek izmantotas standarta QWERTY tastatūras, diakritisko zīmju likšanai lietojot kādu no „mēmajiem taustiņiem” (parasti " vai dažreiz ~). Daļa tastatūras izkārtojumos diakritiskās zīmes tiek liktas izmantojot AltGr taustiņu (visbiežāk 2000 un XP iekļautajā izkārtojumā (Latvian QWERTY)). 1990. gadu sākumā, izstrādāts latviešu valodas ergonomiskais tastatūras izkārtojums. Lai arī tas ir pieejams valodu atbalsta programmatūras komplektācijā, tas nav kļuvis populārs, tastatūru ar šāda izkārtojuma trūkumu dēļ.

1990. gados programmatūras atbalsta trūkuma dēļ radās neoficiālā pareizrakstība — translits —, kuru izmantoja gadījumos, kad nebija pieejamas latviešu valodas diakritiskās zīmes (e-pastos, tīmekļa interešu kopās un forumos, tērzētavās, rakstot īsziņas utt.). Šajā rakstības veidā diakritiskās zīmes tiek aizstātas ar digrāfiem — burtu dubultojumiem —, kas apzīmē garos patskaņus: j, kas norāda uz līdzskaņu mīkstināšanu; burti š, č un ž tiek rakstīti ar burta h palīdzību, kas aizstāj hačeku. Taču dažreiz otrais burts, tas, kurš apzīmē it kā esošo diakritisko zīmi, tiek aizstāts ar vienu no diviem diakritiskajiem burtiem (piemēram š tiek rakstīts kā ss vai sj, nevis sh), tomēr pastāv arī rakstība, kurā tiek rakstīts bez nekādiem papildu burtiem vai rakstzīmēm, kas liecinātu par šo diakritisko zīmju neesamību. Latviešu valodas atbalstam izmantota koda lappuse Windows-1257, bet mūsdienās atbalstu nodrošina ar Unikodu.

Alfabēts

Latviešu literārās valodas alfabētā ir 33 burti:

A a	Ā ā	B b	C c	Č č	D d	E e	Ē ē
F f	G g	Ģ ģ	H h	I i	Ī ī	J j	K k
Ķ ķ	L l	Ļ ļ	M m	N n	Ņ ņ	O o	P p
R r	S s	Š š	T t	U u	Ū ū	V v	Z z
Ž ž

Vēsturiskas alfabēta variācijas

Pirms Otrā pasaules kara alfabētā ietilpa, kā arī vēlāk trimdā un dažu izdevniecību grāmatās un periodiskos iespieddarbos arī Latvijā kopš 20. gadsimta 90. gadu sākuma ir izmantoti burti un digrafi Ō, ō, Ŗ, ŗ, Ch, ch.

Ŗ jeb 'mīkstā R' lietošanu pārtrauca 1946. gadā. To nelietojot:

• mainījusies platā un šaurā e un ē izruna;
• dažkārt vērojams līdzskaņu mijas zudums 2. un 5. deklinācijā;
• dažu vārdu nozīmi tagad iespējams izšķirt tikai pēc konteksta.

Skatīt arī

• Latviešu valodas gramatika
• Latvieši
• Latviešu personvārdi

Literatūra

• Velta Rūķe, Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīca, Latvju Grāmata, 1944.

Ārējās saites

• Latviešu valodas rokasgrāmata
• Dr. phil. J.Zēvers. Ko patapinātie vārdi liecina par latviešu aizvēsturisko senatni? Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Rīga, 1921, Nr.6, 559.-569.lpp.
• Prof. Dr. Ernests Blese. Kāds vārds par latviešu valodu "Jaunā Gaita" nr. 43., 1963.
• Materiāli par latviešu valodu — Valsts valodas komisija (latviski)
• LU MII Mākslīgā intelekta laboratorija (latviski)
• Latviešu-angļu vārdnīca
• Spēku zaudējušie tiesību akti par latviešu valodas statusu (latviski)
• Tulkošanas un terminoloģijas centrs (latviski)
• Latgalīšu volūdys gramatika (latviski)
• Latviešu tiešsaites tulkotājs (latviski)
• Latviešu terminoloģijas izstrādes principi > Fonoloģiskais aspekts (latviski)