Senkrievu valoda (рѹсьскъ ѩзыкъ — 'rusu valoda', baltkrievu: старажытнаруская мова, krievu: древнеру́сский язы́к, ukraiņu: давньоруська мова) jeb senaustrumslāvu valoda (ukraiņu: давньосхіднослов'янська мова, krievu: древневосточнославя́нский язы́к) bija 7. gadsimtā no slāvu pirmvalodas atdalījusies valoda, ko līdz 15. gadsimtam Kijivas Krievzemē un turpmākajās valstīs lietoja tur dzīvojušās austrumslāvu ciltis. Valodas pierakstam izmantoja kirilicu (iespējams, ka austrumslāviem pirmskristietības laikmetā bija pirmskirilicas rakstība, taču pierādījumi tam pašlaik nav atrasti, tomēr ir raksti glagolicā).

Senaustrumslāvu valoda
Давньосхіднослов'янська мова 
Lappuse no lielkņaza Svjatoslava laikā izdotas grāmatas (1073):
Valodu lieto: Kijivas Krievzeme (tagad Karogs: Ukraina Ukraina)
Pratēju skaits: 0 (mirusi valoda, attīstījās mūsdienu austrumslāvu valodās)
Valodu saime: Indoeiropiešu valodas
Valodas kodi
ISO 639-1: nav
ISO 639-2:
ISO 639-3:

Līdztekus senaustrumslāvu valodai kā literārā valoda šajās zemēs lietota arī baznīcslāvu valoda, kuras rakstu paraugi ir saglabājušies kopš 10. gadsimta.[1] No senaustrumslāvu valodas cēlušās mūsdienu austrumslāvu valodas — baltkrievu, krievu, rusīnu un ukraiņu valoda.

Atšķirības

labot šo sadaļu

Senaustrumslāvu valoda būtiski atšķiras no mūsdienu austrumslāvu valodām ne tikai skaņu struktūras, bet arī gramatiskās sistēmas ziņā. Pirmsrakstniecības periodā notikušo fonētisko izmaiņu dēļ arī pati senaustrumslāvu valodas fonētika atšķiras no tās priekšteča slāvu pirmvalodas. Šī procesa sākums ir atrodams agrīnākajos rakstītajos avotos. Tālāk pārmaiņas turpinājās senaustrumslāvu valodā, no kuras pakāpeniski atdalījās krievu, ukraiņu un baltkrievu sarunvaloda, kas līdz 16.—17. gadsimtam sasniedza dažādu, lai gan cieši radniecīgu valodu īpašības.

 
Baltu-slāvu valodu senums (katrs 'dakšiņas' zariņš apzīmē citu valodu)
  1. Microsoft Encarta Online Encyclopedia 2007. «Russian language». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-12-16. Skatīts: 2007-12-27.

Ārējās saites

labot šo sadaļu