Latviešu alfabēts

Latviešu alfabēts ir no latīņu alfabēta atvasināts alfabēts, ko lieto, rakstot latviešu valodā. Kopumā latviešu alfabētā ir 33 burti.

Mūsdienu alfabēts

Aa, Āā, Bb, Cc, Čč, Dd, Ee, Ēē, Ff, Gg, Ģģ, Hh, Ii, Īī, Jj, Kk, Ķķ, Ll, Ļļ, Mm, Nn, Ņņ, Oo, Pp, Rr, Ss, Šš, Tt, Uu, Ūū, Vv, Zz, Žž.

Burts	Nosaukums	SFA (IPA)	Burts	Nosaukums	SFA (IPA)	Burts	Nosaukums	SFA (IPA)
A, a	a	/ɑ/	H, h	hā	/x/,/h/	O, o	o	/ua̯/,/o/,/oː/
Ā, ā	garais ā	/ɑː/	I, i	i	/i/	P, p	pē	/p/
B, b	bē	/b/	Ī, ī	garais ī	/iː/	R, r	er	/r/,/rʲ/
C, c	cē	/ts/	J, j	jē	/j/	S, s	es	/s/
Č, č	čē	/tʃ/	K, k	kā	/k/	Š, š	eš	/ʃ/
D, d	dē	/d/	Ķ, ķ	ķē	/c/	T, t	tē	/t/
E, e	e	/e/,/æ/	L, l	el	/l/	U, u	u	/u/
Ē, ē	garais ē	/eː/,/æː/	Ļ, ļ	eļ	/ʎ/	Ū, ū	garais ū	/uː/
F, f	ef	/f/	M, m	em	/m/	V, v	vē	/v/
G, g	gā	/g/	N, n	en	/n/,/ŋ/	Z, z	zē	/z/
Ģ, ģ	ģē	/ɟ/	Ņ, ņ	eņ	/ɲ/	Ž, ž	žē	/ʒ/

Latviešu alfabētā nav ietilpināti līdzskaņu dz (/d̪͡z̪/) un dž (/d͡ʒ/) apzīmējumi — tos raksta ar diviem burtiem.

Vēsturiskas alfabēta variācijas

"Vecajā ortogrāfijā", izmantojot gotiskos burtus (fraktūru), veidota teksta paraugs. Johana Frīdriha Štefenhāgena „𝔍𝔞𝔲𝔫𝔞 𝔲𝔫 𝔳𝔢𝔷𝔷𝔞 𝔏𝔞𝔦𝔨𝔲 𝔤𝔯𝔞𝔥𝔪𝔞𝔱𝔞 𝔲𝔰 𝔱𝔬 1774𝔱𝔲 𝔤𝔞𝔡𝔡𝔲.”

No aptuveni 16.gadsimta vidus līdz 20. gadsimta sākumam latviešu rakstībā drukātajos darbos tika izmantots modificētais gotiskais alfabēts (fraktūra).

Burts	Nosaukums	SFA (IPA)	Burts	Nosaukums	SFA (IPA)	Burts	Nosaukums	SFA (IPA)
𝔄, 𝔞	a	/ɑ/	ℌ, 𝔥	hā	/x/,/h/	𝔒 ( 𝔒̂, 𝔒𝔥), 𝔬 (𝔬̂, 𝔬𝔥)	o	/o/,/ua̯/,/oː/
𝔄𝔥 (𝔄̂), 𝔞𝔥 (𝔞̂)	garais ā	/ɑː/	ℑ, 𝔦	i	/i/	𝔓, 𝔭	pē	/p/
𝔅, 𝔟	bē	/b/	ℑ𝔥 (ℑ̂), 𝔦𝔥 (𝔦̂)	garais ī	/iː/	ℜ (ℜ̷), 𝔯 (𝔯̷)	er	/r/,/rʲ/
ℭ (ℨ), 𝔠 (𝔷)	cē	/ts/	𝔍, 𝔧	jē	/j/	𝔖̷, ſ, 𝔰̷	es	/s/
𝔗ſ𝔠𝔥, 𝔱ſ𝔠𝔥	čē	/tʃ/	𝔎, 𝔨	kā	/k/	𝔖̷𝔠𝔥, 𝔰̷𝔠𝔥	eš	/ʃ/
𝔇, 𝔡	dē	/d/	𝔎̷, 𝔨̷	ķē	/c/	𝔗, 𝔱	tē	/t/
𝔈, 𝔢	e	/e/,/æ/	𝔏, 𝔩	el	/l/	𝔘, 𝔲	u	/u/
𝔈𝔥 (𝔈̂), 𝔢𝔥 (𝔢̂)	garais ē	/eː/,/æː/	𝔏̷, 𝔩̷	eļ	/ʎ/	𝔘𝔥 (𝔘̂), 𝔲𝔥 (𝔲̂)	garais ū	/uː/
𝔉, 𝔣	ef	/f/	𝔐, 𝔪	em	/m/	𝔙, 𝔳	vē	/v/
𝔊, 𝔤	gā	/g/	𝔑, 𝔫	en	/n/,/ŋ/	𝔖, 𝔰	zē	/z/
𝔊̷, 𝔤̷	ģē	/ɟ/	𝔑̷, 𝔫̷	eņ	/ɲ/	𝔖𝔠𝔥, 𝔰𝔠𝔥	žē	/ʒ/

Divskaņa /ie/ attēlošanai tika izmantota burtkopa 𝔢𝔢, bet skaņu (/d͡z/) un (/d͡ʒ/) attēlošanai burtkopas ("čupu burti") 𝔡ſ un 𝔡ſ𝔠𝔥. Fraktūra divdesmitā gadsimta sākumā pakāpeniski tika pilnībā nomainīta uz antīkvu, ko jau agrāk izmantoja rokrakstos.

Pirms Otrā pasaules kara alfabētā ietilpa, kā arī vēlāk trimdā un kopš 20. gadsimta 90. gadu sākuma dažos gadījumos arī Latvijā, ir izmantoti burti un digrāfi Ō, ō, Ŗ, ŗ, Ch, ch.

Ŗ, ŗ

Ŗ jeb 'mīkstā R' lietošana tika pārtraukta 1938. gadā. Tad atjaunota 1940. gadā un atkal atcelta 1946. gadā.

Pēc valodnieka Jāņa Kušķa domām, mīkstā r nelietošanas dēļ:

• ieviesies plats e vārdos, kur ŗ strādāja kā šaurinātājskaņa;
• dažkārt vērojams līdzskaņu mijas zudums lietvārdu 2. un 5. deklinācijā;
• vērojams līdzskaņu mijas zudums vienzilbes darbības vārdiem, kas beidzas ar -rt un arī no tiem atvasinātos vārdos.
• slāvu un lietuviešu valodas izcelsmes svešvārdos mīkstinātais r netiek atzīmēts;
• divu vārdu nozīmi tagad iespējams izšķirt tikai pēc konteksta.

Alfabēta trūkumi un priekšrocības

• Ar vienu burtu o tiek apzīmētas trīs skaņas: divskanis [ua̯], patskaņi [ɔ], [ɔː].
• Ar vienu burtu e tiek apzīmētas divas skaņas: [e], [æ] (skatīt patskaņu harmoniju).
• Ar vienu burtu ē tiek apzīmētas divas skaņas: [eː], [æː].
• Ar vienu burtu apzīmē gan dentālo [n], gan velāro [ŋ] (skaņa pirms k un g kā vārdos runga, Ranka).

No rakstītā vien ne vienmēr var uzzināt pareizu vārda izrunu. Tomēr alfabētā neizšķirtās skaņas mainās pozicionāli vai arī sastopamas gandrīz tikai svešvārdos. Turklāt lielākajai daļai latviešu valodas fonēmu atbilst savs burts vai digrāfs. Katrs burts tiek izrunāts vienā vai vairākos zināmos veidos, vai arī tam atbilstošā fonēma tiek asimilēta pēc zināmām likumsakarībām — gan vārdu 'rats', gan 'rads' izrunā kā [rɑts].