Ansis Līventāls
Ansis Līventāls (vecajā ortogrāfijā: Anss Lieventhal, 1803—1878) bija latviešu dzejnieks, grāmatu izplatītājs un tulkotājs no vācu valodas. Latviešu Literārās biedrības goda biedrs (1836).
| |||||||||||||
| |||||||||||||
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1803. gada 29. martā (9. aprīlī) Ļaudonas pagasta "Jošmaļu" saimnieka ģimenē. Kā bērns agri zaudēja tēvu, tādēļ netika sūtīts skolā un lasītprasmi apguva pašmācības ceļā. Māte savus trīs bērnus audzinājusi reliģiskā garā. Sākumā Ansis kalpoja pie kāda ārsta par sulaini Toces muižā, tad izmācījās skrodera amatu. Apdāvinātais jauneklis lasīja mācītāja izsniegtās grāmatas un no kāda Vietalvas skolotāja apguva ērģeļu spēlēšanu.
Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Līventāls pārcēlās uz Sēliju, kur 1825. gadā viņš saka kalpot Biržu un Salas draudzē par skolotāju un ķesteri, izpildīdams kādu laiku arī pagasta rakstveža amatu. Viņš piepelnījās arī ar drēbnieka amatu, un pārstaigāja Sēlijas pagastus kā klavieru un ērģeļu tīrskaņotājs.
Pēc draudzes mācītāja un viena no Latviešu Literārās biedrības dibinātājiem Jākoba Florentīna Lundberga (1782—1858) pamudinājuma viņš sāka nodarboties ar rakstniecību. 1830. gada 13. februārī laikrakstā "Latviešu Avīzes" tika iespiests Līventāla tulkotais J. F. Šloterbeka dzejolis "Dēls no kara dienesta" un turpmāk viņš laikrakstos "Latviešu Avīzes" un "Latviešu ļaužu draugs" publicēja paša sacerētās dziesmas. 1836. gadā Līventālu ievēlēja par Latviešu Literārās biedrības goda biedru. 1836. gadā pēc A. Rātmindera parauga savā draudzē iekārtoja grāmatu komisijas tirdzniecības punktu (komanditu). Vairākos Līventāla dzejoļu atkārtotos iespiedumos radikālākās dzejas rindas cenzūra svītroja un pēc 1843. gada viņš dzejoļus pārtrauca publicēt uz 10 gadiem.
50 gadu jubilejas sakarā 1853. gadā iznāca Līventāla dzejoļu krājums divās daļās "Vecas modes dziesmiņu un ziņģu līksmības", kurā bija iekļauti populārākie dzejoļi "Cūkas ganot Matīsiņam", "Raug, roze zied", "Nu ar Dievu, mīļā sēta", "Kam goda sirds ir azotē". 1869. gadā publicēta Līventāla pamācība bērnu audzināšanā "Māte Anne un Grietiņa".
Francijas—Prūsijas kara laikā viņš apceļoja vācu zemes un publicēja vēsturiskus rakstus "Franču pirmais dumpis" (1870) un "Krievu un vāciešu kari pret frančiem no 1813. līdz 1815." (1873). Pēc atgriešanās dzimtenē Līventāls dzejolī „Sveiks Baltijai” (1875) apliecināja dzimtenes mīlestību.
Mūža norietā viņš publicēja vairāk nekā desmit stāstus, kas tulkoti no vācu valodas — Krummahera traģēdiju "Jānis jeb vajāta patiesība" (1874), Frīsa stāstus "Skolotājs pēc Dieva prāta" (1876), "Nams uz smiltīm uzstādīts" (1876), "Laimes bērns" (1877), Friča Reitera humoreskas "Apsasīvošanās" (1875), "Brezings un Havermans" (1878).[1]
Līventāla mūžs noslēdzās Biržos 1878. gada 2. janvārī (1877. gada 21. decembrī pēc vecā stila), viņš apbedīts Biržu baznīcas kapsētā. Trīs viņa dēli uzauga vāciskā vidē, Emīls Līventāls kļuva par aptiekāru, Jūlijs Līventāls par mācītāju, bet Kārlis Augusts Līventāls (1844—1900) par Rīgas Politehnikuma tautsaimniecības profesoru un direktoru (1885—1891).[2]
Dzejas raksturojums
labot šo sadaļuLīventāla dabas un mīlestības dzeja ir emocionāli bagāta un izteiksmē tēlaina, piemēram, dzejolis "Līgaviņa kā rozīte":
Raug, roze zied!
Es, bitīte, pieskrienu
Un noskūpstu tās šķīstas lapiņas,
Iekš kurām medus rasa sakrājās.
Tā stalti zaļo, lapo, zied arvienu;
Tāpēc man sirds it jautri dzied:
Raug, mana roze zied!
Ar šī dzejoļa vārdiem Jurjānu Andrejs 1888. gadā sacerēja dziesmu vīru korim, kas kļuva par vienu no populārākajām latviešu kora dziesmām un iekļauta Latviešu Dziesmu svētku pamata repertuārā.