Francis Kemps

Latvijas politiķis

Francis Kemps (latgaliešu: Fraņcs Kemps; dzimis 1876. gada 24. decembrī Makašēnu pagasta Sprūževas ciemā, miris 1952. gada 21. oktobrī Tomskas apgabalā) bija latviešu un latgaliešu literāts, politiķis un kultūras darbinieks. Pirmās latgaliešu avīzes un pirmā latgaliešu žurnāla izdevējs.

Francis Kemps
Francis kemps.jpg
Rēzeknes domes priekšsēdētājs
Amatā
1920. gada 21. janvāris — 1920. gada 8. aprīlis
Premjerministrs Kārlis Ulmanis (LPV vadītājs)
Satversmes sapulces loceklis
Amatā
1920. gada 18. aprīlis — 1922. gada 8. oktobris
1. Saeimas deputāts
Amatā
1922. gada 8. oktobris — 1925. gada 3. oktobris

Dzimšanas dati 1876. gada 24. decembrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Makašēnu pagasts, Rēzeknes apriņķis, Vitebskas guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1952. gada 21. oktobrī (75 gadu vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Mihailovska, Tuganas rajons, Tomskas apgabals, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Politiskā partija Latgales ļaužu partija, Latgales demokrātu partija, Progresīvā tautas apvienība
Dzīvesbiedrs(-e) Konstances Daugule, Marija Kostaržicka
Profesija publicists, inženieris
Augstskola Nikolaja I Civilinženieru institūts

DzīvesgājumsLabot

Dzimis 1876. gadā Makašēnu pagastā zemnieka ģimenē, viņa mātes brālis bija pagasta skrīveris Pīters Miglinīks, radu lokā bija arī priesteris Nikodems Rancāns.[1] Abus vecākus Kemps zaudēja agrā vecumā, ar radinieku atbalstu līdz 1887. gadam mācījās Rogovkas pamatskolā, pēc tam Ludzas apriņķa skolā. Izglītību turpināja Sv. Katrīnas proģimnāzijā un Katoļu garīgajā seminārā Pēterburgā, kur viens no viņa pasniedzējiem bija Francis Trasuns. Franča Trasuna ietekmē viņš apguva baltisko latviešu valodu un sāka publicēt stāstus un esejas Trasuna izdotajā "Daugavas Kalendārā". 1900. gadā Kemps pārtrauca mācības katoļu seminārā,

1900. gadā viņš izdeva ābeci "Lementars latvīšu bārnim" un 1901. gadā "Zalta altaris, dzīsmu un lyugšonu gromota". Latīniskās drukas aizliegumu Kemps apgāja, iegūstot Kauņas un Rīgas cenzoru atļauju izplatīt tās Augškurzemē, taču ar garīdznieku palīdzību grāmatas izplatīja arī Latgalē. 1901. gadā Kemps brīvprātīgi iestājās Leibgvardes Izmailovas pulkā.

Studiju gadi PēterburgāLabot

 
Francis Kemps. Lementars Mozim Latvišu barnim (pirmais izdevums Cēsīs, 1905).
 
Francis Kemps Krievijas impērijas militārajā formas tērpā (1909).

1902. gadā Kemps nokārtoja ģimnāzijas eksāmenus un sāka studēt Nikolaja I Civilinženieru institūtā (krievu: Институт гражданских инженеров императора Николая I), iestājās studentu korporācijā "Fraternitas Petropolitana". 1901./1902. gadā viņš darbojās paša dibinātajā jauniešu pulciņā "Gunkurs". 1903. gadā viņš bija nelegālā hektografētā žurnāla "Zvaigzne" redaktors, lasīja referātus par Latgali Pēterburgā un Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijā, viņš publicējās "Baltijas Vēstnesī", kā arī latgaliski tulkoja Rūdolfa Blaumaņa lugas. Līdz ar Nikodemu Rancānu, Franci Trasunu, Emili Melngaili un Jāzepu Vītolu darbojās pie Latviešu Muzikaliskās sabiedrības organizēšanas.[2]

Līdztekus 1904. gadā Kemps ieguva latīņu valodas mājskolotāja tiesības un strādāja par skolotāju Staņislava ģimnāzijas proģimnāzijā. 1905. gada 27. novembrī iznāca Kempa dibinātās latgaliešu avīzes "Gaisma" pirmais numurs, kuras ievadrakstā "Gaisma aust!" Kemps rakstīja:

Brōļi – latvīši. Mums gaisma aust. Celitēs nu tymseibas mīga, paplētit acis un veritēs, kas nūteik. Voci īradumi, vocā kārteiba jau gōžas, voci myuri, kuri myusus apspīde, jaun krejt, un zalta breiveiba kai sylta sauleite uzlāc un speid pa myusu sātām, teirumiem un pļovom...

Kauns lai byus tim, kuri myusus vordzynōja, un gūds mozai latvīšu tautai, kas izcīte gryutus laikus un sagaidēja zalta breiveibu.[3]

Līdz 1906. gadam iznāca "Gaismas" 26 numuri, bet tad Latgales muižniecība un garīdzniecība panāca tās slēgšanu.[4] Avīzes pirmsākumos tajā līdzdarbojās gan Francis Trasuns, gan arī Kazimirs Skrinda.

No 1904. līdz 1912. gadam Kemps ļoti aktīvi darbojās "Daugavas kalendāru" izdošanā, kas lasītājus iepazīstināja ar visdažādākajām tēmām. Kemps asi iestājās pret latgaliešu zemnieku izceļošanu uz Sibīriju, 1910. gada kalendārā viņš publicēja stāstiņu "Uz Sibīriju sapnī", kas apraksta kādu zemnieku Dādulu, kas redz nelabu sapni, ka pārdevis iedzīvi un brauc ar ģimeni uz dzelzceļa staciju, bet pēc tam lopu vagonā uz Sibīriju. Plašu atpazīstamību ieguva arī Kempa satīriskais stāsts "Vecais staršina" par pagasta vecākā rupjību, kukuļņemšanu un negodīgo pārvēlēšanu. 1908. un 1909. gadā Kemps izdeva arī vairākas ābeces latgaliešu bērniem. Kemps bija viens no avīzes "Jaunas Zinias" izdevējiem, kas iznāca no 1912. līdz 1914. gadam.

1908. gadā Kemps sāka strādāt par inženiera palīgu. Sakarā ar rosīgu sabiedrisko darbību un nepietiekošiem iztikas līdzekļiem studijas ieilga, tikai 1913. gadā Kemps ieguva pirmās šķiras inženiera grādu.[5]

Pirmā pasaules kara laikāLabot

Sākoties Pirmajam Pasaules karam, Kempu kā 1. šķiras inženieri iesauca Krievijas impērijas armijas 5. kājnieku divīzijas 17. Arhangeļskas kājnieku pulkā un nosūtīja uz Galīcijas fronti. 1915. gadā Kempu pārcēla uz Oranienburgas 3. kājnieku pulku, viņš piedalījās saldētavu un kara ķieģeļnīcu būvēs, par nopelniem kaujās tika apbalvots ar 3. un 4. šķiras Annas ordeni, un 3. šķiras Staņislava ordeni.

Pēc ievainojuma un kontūzijas 1915. gadā Kempu nozīmēja aizmugures dienestā Pēterburgā, kur viņš aktīvi darbojās Bēgļu palīdzības biedrībā.[6] 1916. gadā Kemps dibināja nelegālo Latgales darbaļaužu partiju, kas pēc ideoloģijas bija tuva sociālrevolucionāru uzskatiem, un 1917. gada aprīlī sāka izdot tās laikrakstu "Ļiaužu bolss". Kemps iestājās par pilnīgu zemes atsavināšanu muižniekiem, pret šādu risinājumu kā pārāk radikālu bija citi latgaliešu kultūras darbinieki, arī Francis Trasuns.

1916. gada 12. oktobrī laikraksts "Dryva" publicēja Franča Kempa ar pseidonīmu "F. Skoborga" iesūtīto eseju "Latgolijas nākotne", kas izraisīja plašu rezonansi Latgales inteliģences aprindās. Kemps kritizēja Baltijas latviešus un apgalvoja, ka kulturālās tuvošanās mēģinājumi pārējiem Latvijas novadiem ir nesuši tikai negatīvus rezultātus. Viņš izvirzīja domu, ka Baltijas latvieši, cerot uz strauju apvienošanos, cer asimilēt Latgali un panākt, ka tajā runās Baltijas latviešu izloksnē. Viņš ierosināja lietuviešiem, latgaliešiem un Baltijas latviešiem saglabāt neatkarību iekšlietās, taču veidot kopīgu ārpolitiku.[7]

1917. gada aprīlī Kemps bija viens no Pirmā Latgales kongresa organizētājiem Rēzeknē, kongresa otrās dienas diskusijas notika Kempa vadītajā Rēzeknes Tirdzniecības skolā.[1] Tur Kemps iestājās nevis par Latgales apvienošanu ar pārējiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem steidzamības kārtā, kā to rosināja Francis Trasuns un citi kongresa vadītāji, bet gan vienīgi par atdalīšanos no Vitebskas guberņas, Latgales iekšējo jautājumu atrisināšanu, un tam sekojošu pievienošanos pārējai Latvijai uz nosacījumiem, kas garantē Latgales kultūras, reliģijas un valodas īpatnību saglabāšanu, ar šo notikumu Kemps iemantoja separātista slavu. Kempa oponenti kongresā bija vairākumā, 182 no 232 delegātiem bija pret šādu pieeju, Kempa un viņa atbalstītāji pie vārda netika laisti[8] un kongresu pameta. Pēc viņu aiziešanas lēmumu par apvienošanos ar citām latviešu zemēm pieņēma vienbalsīgi.[1]

Pēc 1917. gadā Oktobra revolūcijas notikumiem lielinieki avīzi "Ļiaužu bolss" pasludināja par kontrrevolucionāru un Kempam, riskējot ar nāves briesmām, 1918. gadā izdevās atgriezties Vācijas okupētajā Latvijā, apmetoties sievas dzimtajās mājās Sakstagala Garančos.

Latvijas brīvvalstīLabot

 
"Latgales likteņi", 1938. gada izdevums.

Brīvības cīņu laikā 1919. gada sākumā lielinieki Kempu arestēja un ieslodzīja Rēzeknes cietumā, vēlāk mobilizēja Padomju Latvijas armijā kā inženieri. Pēc Latgales atbrīvošanas no boļševikiem Kempu 1920. gada 21. janvārī iecēla par Rēzeknes pilsētas galvu.

Kā Latgales ļaužu partijas pārstāvis viņš bija Latvijas Satversmes sapulces deputāts, kur līdzdarbojās pie Latvijas Republikas Satversmes projekta izstrādes. Satversmes II daļā Kemps ierosināja papildus tā 115. pantā projekta formulējumam, "“Latviešu valoda ir valsts valoda. Mazākuma tautību piederīgiem ir garantēta viņu valodas brīva lietošana kā runā, tā arī rakstos. Kādas mazākuma tautību valodas un cik tālu pielaižama valsts pašvaldības un tiesu iestādēs, noteic sevišķs likums.”, iekļaut papildinājumu "pie kam Latgales apgabalā par oficiālo valodu tiek atzīta latgaliešu izloksne". Savu priekšlikumu Kemps pamatoja šādi:

Valsts valodas jautājums ir svarīgs jautājums. [..] konstitūcijas pants par valsts valodu tādā redakcijā, kāds še viņš ir, var aizskart arī vienu lielu daļu Latvijas – mūsu trešo zvaigzni – Latgali. [..] Mēs nenoliedzam, ka esam tie paši latvieši, bet mēs arī pastrīpojam, ka mums ir sava izloksne un sava vecā literatūra. [..] Latgaliešu izloksne ir plaša, kura aptver visu Latvijas austrumu daļu un kura sadalās uz mazākām izloksnēm. [..] Šinī izloksnē tiek drukātas grāmatas, avīzes, viņa tiek pasniegta skolās un Latgales pašvaldības iestādēs tiek pieņemta, tā kā balsot pret šo manu papildinājumu, balsot pret šī paragrāfa paplašinājumu būtu tas, ka mēs Latgalei gribam aizbāzt muti ciet.[9]

Iepriekšējais oponents Francis Trasuns, saskāries ar pārējo tautiešu attieksmi, šajā jautājumā atbalstīja Kempu, taču latgaliešu mazākumā dēļ priekšlikumu noraidīja, vārdos skarbs pret to bija Kārlis Skalbe, aicinot kopt "literatūras valodu". Trešajā lasījumā Kemps ierosināja iekļaut formulējumu "Latgalē latgaliešu izloksne visās iestādēs bauda valsts valodas tiesības", taču arī to vairākums noraidīja, Marģers Skujenieks norādīja, ka priekšlikuma "kulturālās sekas ir nevēlamas.[10] Pēc šīm diskusijām Satversmes II daļas projektu tā arī nepieņēma.

1. Saeimas vēlēšanās Kempu ievēlēja no Latgales ļaužu partijas un viņš pildīja Saeimas sekretāra biedra pienākumus, 1924. gadā kopā ar Franci Trasunu nodibināja Latgales Demokrātu partiju. No 1925. līdz 1928. gadam strādāja par taksatoru Hipotēku bankā, pēc tam no 1928. gada Kemps bija Satiksmes ministra biedrs, no 1931. gada turpināja darbu Satiksmes ministrijā kā Dzelzceļu virsvaldes inspektors. 1929. paša gada 23. maijā Kempu apbalvoja ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.[11]

Pēc Kārļa Ulmaņa veiktā apvērsuma 1934. gadā Kempu atlaida no darba.[1] 1938. gadā Kemps izdeva vienu no saviem labāk zināmajiem darbiem, "Latgales Likteņi", tā iespēju robežās reaģējot uz Ulmaņa režīma veiktajiem Latgales latviskošanas pasākumiem, savukārt 1939. gadā dibināja un vadīja Latgales autonomistu organizāciju "Latgales patriotiskais "Dzelžu leģions"", kas izplata uzsaukumu "Valsts Prezidenta kungam un tā ministriem Latgales ultimāts". Sakarā ar šo darbību viņu 1939. gada 24. aprīlī arestēja, bet jau 4. maijā atbrīvoja.

Pēc Latvijas okupācijasLabot

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā un Vācu okupācijas laikā Kemps strādāja par Ludzas komunālās nodaļas galveno inženieri. Kempa jaunākais dēls Leopolds iesaistījās Konstantīna Čakstes pretošanās kustībā. Pēc kara Kemps turpināja strādāt Ludzas rūpniecības kombinātā, tad viņu apcietināja un trīs mēnešus pratināja Rīgā, viņa dēlu Leopoldu uz 10 gadiem izsūtīja uz Arhangeļskas apgabalu.[12]

Padomju vara pēc kara nacionalizēja lielāko daļu Kempa 33,5 hektāru lielā īpašuma, atstājot iztikai nepietiekošu nepilnu hektāru un dzīvojamo māju, centieni panākt jebkādas pielaides no vietējās pašvaldības izrādījās neauglīgi. 1948. gadā 72 gadus veco Kempu ieskaitīja kulaku kārtā, viņa zemi aplika ar paaugstinātām nodevām. Kemps turpināja sūdzēties pat šo netaisnību visās padomju varas instancēs, līdz 1948. gada 6. oktobrī saņēma galīgo atteikumu no Latvijas PSR Ministru padomes.[12]

1949. gada marta deportācijas laikā Franci Kempu atkal apcietināja un izsūtīja uz Tomskas apgabala Tuganas rajona Mihailovas sādžu.[1] 1950. gadā viņam izdevās pārcelties uz latgaliešu kolonistu ciemu kolhozā "Latgolija", kur viņš ieguva īpašumā nelielu pirtiņu un apmetās tajā uz dzīvi.[13] Kemps vietējā skolā mācīja bērniem latgaliešu valodu, vakaros pēc darba palīdzēja atsvaidzināt dzimtās valodas prasmes arī pieaugušajiem. Paralēli turpināja darbu pie manuskripta "Vīna tauta voi divejas tautas".

1952. gada oktobrī Kempa mājoklī izcēlās ugunsgrēks, kurā viņs guva smagus apdegumus, cenšoties glābt savas piezīmes. Miris 1952. gada 21. oktobrī.[1] 1991. gadā Franča Kempa mirstīgās atliekas pārapbedīja Zvirgzdenes kapos.

DarbiLabot

  • Latgales likten̦i. Rīga: P. Puduļa izdevniecība, 1938 (atkārtots izdevums: "Avots", 1991.)
  • Gersikas karal̦a val̦sts. Latgolas Lauku kulturas komplekss "Jasmuiža", 1992.

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 «Francis Kemps». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 10. jūlijā. Skatīts: 2012. gada 27. decembrī.
  2. Francis Kemps, Latgales Likteņi - Ainas no senas un jaunākas pagātnes, Rīga: 1937, 3. izdevums 5. lpp.
  3. Francis Kemps, Latgales Likteņi - Ainas no senas un jaunākas pagātnes, Rīga: 1937, 3. izdevums 6. lpp
  4. H. Stalšans, Latviešu un Lietuviešu Austrumu apgabalu vēsture, Chicago, Ill: 1958, 247. lpp
  5. Francis Kemps, Latgales Likteņi - Ainas no senas un jaunākas pagātnes, Rīga: 1937, 3. izdevums 4. lpp
  6. Jānis Paukšte, Anna Rancāne, Ilona Salcevica, Irēna Vičuka, Latgales kultūras darbinieki, Rīga: 2008, 246. lpp
  7. Francis Kemps, Latgales Likteņi - Ainas no senas un jaunākas pagātnes, Rīga: 1937, 3. izdevums 7. lpp
  8. Francis Kemps, Latgales Likteņi - Ainas no senas un jaunākas pagātnes, Rīga: 1937, 3. izdevums 67. lpp
  9. Latvijas Satversmes sapulces V sesijas 10. sēdes 1922. gada 7. februārī stenogramma. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums (1920–1922). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 726.(972.)–728.(974). lpp
  10. Latvijas Satversmes sapulces V sesijas 34. sēdes 1922. gada 5. aprīlī stenogramma. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums (1920–1922). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 938.(1184.) lpp.
  11. Valdības Vēstnesis, Nr. 261, 1916. g. 13. nov. 1. lpp.
  12. 12,0 12,1 «Izcilais rēzekniešu novadnieks Francis Kemps». Skatīts: 2011. gada 14. novembris.[novecojusi saite]
  13. Francis Kemps, Latgales Likteņi - Ainas no senas un jaunākas pagātnes, Rīga: 1937, 3. izdevums 8. lpp