Patriciāts

Patriciāts (latīņu: patriciatus, no pater "tēvs") bija Senās Romas pilsoņu kārta, kas veidoja ģints aristokrātiju. Pazīstamākās Romas patriciešu dzimtas bija Emīliji (gens Aemilia), Fābiji (gens Fabia), Jūliji (gens Iulia), Klaudiji (gens Claudia), Kornēliji (gens Cornelia) un Valēriji (gens Valeria). Viduslaiku Eiropas pilsētās patriciātu veidoja bagātākās un iespaidīgākās namnieku ģimenes, no kuru vidus izraudzīja pilsētas rātes locekļus. Patricieši parasti bija lieltirgotāji, kuriem piederēja veikali, nami un zemes īpašumi.[1]

Patriciāts RīgāLabot

Rīgā patriciātu 13. gadsimta otrajā pusē izveidoja Hanzas Savienības tirgotāji, kam par apmešanos uz pastāvīgu dzīvi pilsētā feodālais senjors (Rīgas arhibīskaps) piešķīra ekonomiskās un politiskās privilēģijas.

Jau kopš 13. gadsimta beigām patriciātu veidoja Rīgas rātes locekļi, kas kontrolēja pilsētas iekšējo un ārējo politiku un ekonomisko virzību. 14. gadsimta vidū sākās patriciāta politiskās cīņa pret naminieku opozīciju, sasniedzot kulmināciju 16. gadsimta "Kalendāra nemieros", kad Rīgas naminieki ieguva lielākas tiesības rātē, tie izlīga ar patriciātu un no 18. gadsimta jau kopīgi aizstāvēja savas privilēģijas pret pārējiem Rīgas iedzīvotājiem. Pazītamākās Rīgas patriciešu dzimtas bija Bergmaņi, Bērensi, Depkini, Holanderi, Švarci un Vīdavi.

Patriciāta priekšrocības tika likvidētas Baltijas rusifikācijas laikā, kad Baltijas guberņu pilsētām piemēroja 1870. gadā izdoto "Pilsētu nolikumu" (krievu: Городовое положение 16 июня 1870).

Skatīt arīLabot

AtsaucesLabot

  1. Latviešu konversācijas vārdnīca. XVI. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 31 228. sleja.