Mārtiņš Luters
- Šis raksts ir par Mārtiņu Luteru. Par citiem cilvēkiem ar uzvārdu Luters skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Mārtiņš Luters (vācu: Martin Luther; 1483. gada 10. novembris — 1546. gada 18. februāris) bija katoļu augustīniešu ordeņa mūks, mācītājs, teologs, profesors, baznīcas reformu ideologs.
| ||||||||||||||
_workshop_-_Martin_Luther_(Uffizi).jpg)
.svg){kind=small}
Viņa mācība rosināja reformāciju, tā kļuva par pamatu luterisma un protestantisma tradīcijām, kā arī lielā mērā Rietumu civilizācijas kultūrvēsturiskai kopībai.
Dzīvesgājums
labot šo sadaļu
Dzimis 1483. gada 10. novembrī Eislēbenē Hansa un Margarētas Luteru ģimenē. 1484. gadā ģimene pārcēlās uz Mansfeldu, kur Hanss Luters bija vara raktuvju līdzīpašnieks. Pēc tēva vēlmes viņš skolojās Mansfeldas latīņu skolā (1488–1497), Magdeburgas domskolā (1497–1498) un Eizenahas latīņu skolā (1498–1501). 1501. gadā uzsāka studijas Erfurtes Universitātē, kur 1505. gadā ieguva brīvo zinātņu maģistra grādu un turpināja tieslietu tieslietu studijas. Tomēr 1505. gada jūlijā pēc "pievēršanās pārdzīvojuma" (viņam blakus zemē iespēra zibens) viņš pameta studijas un iestājās Erfurtes augustīniešu eremītu klosterī, kur 1507. gadā kļuva par priesteri.
Klostera vadība 1508. gadā Luteram lika pārcelties uz nesen dibināto Vitenbergas Universitāti, kur viņš lasīja morālfilozofijas, tad arī Bībeles priekšlasījumus (1508–1509), bet 1509.–1511. gadā Erfurtes Universitātē lekcijas par Pētera Lombardieša sentencēm. 1510. gadā Augustīniešu ordeņa vikāra Johana fon Štaupica uzdevumā Luters apmeklēja Romu un pēc atgriešanās Vācijā pārcēlās uz Vitenbergas Universitāti, kur 1512. gadā ieguva teoloģijas doktora grādu un 1513. gadā sāka strādāt par Bībeles izskaidrošanas maģistru (profesoru) un no 1514. gada sprediķoja pilsētas baznīcā.
Iespējams, ka viena no pirmajām luterisma idejām bijusi paša Lutera fundamentālā atklāsme, ka Dievs nav soģis katram kļūmīgam cilvēka solim. Tieši otrādi — Dievs ir tas, kurš piedod un atlaiž grēkus, ja tie tiek neliekuļoti nožēloti. Ne svētie tēvi, pat ne baznīca kopumā, bet tikai paša cilvēka patiesa ticība ir nosacījums viņa dvēseles glābšanai. Tieši šādu Dieva būtību un paša cilvēka individuālo attieksmi pret to Luters arī sāka sludināt Vitenbergā, iegūstot šeit vispārēju atzīšanu. No šāda viedokļa pilnīgi absurda vai pat amorāla sāka izskatīties Romas Katoļu baznīcas īstenotā indulgenču tirgošanas politika. Tā drīzāk bija uzskatāma par šaubīgu naudas izspiešanas veidu no cilvēkiem, jo kādēļ gan viņiem būtu jāmaksā par grēku piedošanu, ja Dievs, būdams visžēlīgs, to dara tāpat, cilvēkam nožēlojot savus grēkus?
Reformācija
labot šo sadaļu
1516. gadā Brandenburgā ieradās dominikāņu mūks Johans Tecels, lai tirgotu grēku atlaides (indulgences). Tas pamudināja Luteru sacerēt 95 tēzes par atlaižu nozīmi, kuras viņš 1517. gadā aizsūtīja Brandenburgas bīskapam un Maincas arhibīskapam. Pēdējais tās nosūtīja uz Romu, ar lūgumu aizliegt Luteram par šo tēmu sprediķot. Populārā epizode par 95 tēžu piesišanu pie Vitenbergas klostera baznīcas durvīm 31. oktobrī mūsdienās bieži tiek apšaubīta.[1] Tēzes pārtulkoja no latīņu valodas vācu valodā, iespieda un izplatīja. Gada beigās tās jau zināja visa Vācija. Savukārt Luters meklēja Bībelē argumentus savām tēzēm, un šajos meklējumos nāca pie jauniem atklājumiem un atziņām, kas padarīja lielāku plaisu starp viņu un katoļu baznīcu. Lutera acīs apšaubāmas kļuva ne tikai katoļu baznīcas tiesības piedot grēkus, bet arī pats Romas pāvesta varas harismātiskums, koncilu nemaldība un baznīcas hierarhu autoritāte.
Pēc Lutera Leipcigas disputa ar teologu J. Eku, kurā viņš uzstājās pret pāvestu varas atvasināšanu no Dieva gribas, 1520. gada 15. jūnijā nosūtīja Luteram baznīcas lāstu draudus, piedraudot viņu izslēgt no katoļu baznīcas, ja viņš neatteiksies no 41 maldīga izteiciena. 10. decembrī Luters publiski sadedzināja baznīcas likumu grāmatu un pāvesta bullu un 3. janvārī viņu izslēdza no baznīcas. Luteram draudēja nopietnas nepatikšanas, iespējams pat nāvessods, ja ne Saksijas kūrfirsta Frīdriha III (Gudrā) aizstāvība.
1521. gada sākumā Vormsā sasauca Svētās Romas impērijas Reihstāgu un 18. aprīlī Luters stājās tā priekšā. Uz Luteru izdarīja spiedienu, lai viņš atteiktos no saviem uzskatiem. Kad viņš atteicās to darīt, viņu pasludināja ārpus likuma un viņa darbus pavēlēja iznīcināt. Atpakaļceļā no Vormsas Luters ar svešu vārdu "Jurģis" (Junker Jörg) patvērās Vartburgas pilī, kur pavadīja gandrīz gadu un pārtulkoja vācu valodā Jauno Derību. 1522. gadā Luters atgriezās Vitenbergā un uzsāka dievkalpojumu reformu, padarot tos brīvākus un nepiespiestākus. 1525. gada 15. jūnijā Luters apprecējās ar bijušo cisterciešu mūķeni Katrīnu Boru un bija sešu bērnu tēvs. Turpmākos gadus viņš bija aizņemts jaunās baznīcas organizēšanā, kā arī piedalījās Vecās Derības tulkošanā. 1530. gadā Luters atzina Filipa Melanhtona sarakstīto Augsburgas ticības apliecību un 1534. gadā iespieda visu Bībeli vācu valodā.
Lutera mācību atbalstīja zemnieki, pilsētnieki, kā arī daļa aristokrātijas, kas 1531. gadā nolēdza Šmalkaldenes savienību. Lutera mācības dēļ Romas pāvests bija spiests piekāpties un ne tikai atzīt reliģisko plurālismu, bet pēc Tridentes koncila uzsākt arī pašas katoļu baznīcas reformēšanu. Parādījās populārs Lutera mācības simbolisks apzīmējums — "Luters gāza no troņa pāvestu un tā vietā iecēla Bībeli".
Miris 1546. gada 18. februārī Eislēbenē un apbedīts Vitenbergas pils baznīcā zem kanceles.[2]
Lutera saistība ar Latviju
labot šo sadaļu
Rīgas rātes sekretārs Johans Lomillers 1522. gada 20. augustā Luteram nosūtīja vēstuli, kurā lūdza viņu kļūt par apustuli Paulu arī "Livonijai, kas ir galējā zeme Eiropas ziemeļos un kristīgajai pasaulei līdz šim gandrīz nepazīstama".[3] 1523. gadā Luters nosūtīja uz Rīgu vēstījumu "Izmeklētajiem mīļajiem Dieva draugiem, visiem kristiešiem Rīgā, Rēvelē un Tērbatā Līvzemē, maniem mīļajiem kungiem un brāļiem iekš Kristus".
Savu 1524. gadā Vitenbergā iznākušo darbu ar Bībeles 127. psalma skaidrojumu viņš veltīja Rīgai un Livonijai. LU Akadēmiskajā bibliotēkā ir saglabājies Mārtiņa Lutera cirkulārs "Visu vācu zemes pilsētu rātskungiem, ka viņiem jāiekārto un jāuztur kristīgas skolas" (1524). Lībekas Doma baznīcas dekāna J. Branda pierakstos ir norāde, ka jau Lutera dzīves laikā Rīgas latviešu draudze lietojusi 1525. gadā latviski pārtulkoto luterāņu katķismu, bet tas nav saglabājies.[4]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Rubenis, Andris. Dzīve un kultūra Eiropā renesanses un reformācijas laikmetā. Zvaigzne ABC. Rīga. ISBN 5-405-01417-6 175.lpp.
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. XIII. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 24 883. sleja.
- ↑ Leonid Arbusow, jun. Die Einführung der Reformation in Liv-, Est- und Kurland (Quellen und Forschungen zur Reformationsgeschichte, Bd. III), Leipzig 1921.
- ↑ Jānis Stradiņš. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. Rīga, 2009. - 105. lpp.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mārtiņš Luters.
- Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
- Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
- Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Stanfordas Filozofijas enciklopēdijas raksts (angliski)
- Filozofijas interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
- Renesanses filozofijas enciklopēdijas raksts (angliski)
- Herdera enciklopēdijas raksts (spāņu)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Mārtiņa Lutera darbi latviešu valodā