Kārlis Mīlenbahs

Kārlis Mīlenbahs (Mǖlenbachs, dzimis 1853. gada 18. janvārī, miris 1916. gada 27. martā) bija latviešu valodnieks, pedagogs, viens no latviešu valodniecības un latviešu leksikogrāfijas pamatlicējiem.

Kārlis Mīlenbahs Personīgā informācija Dzimis 1853. gada 18. janvārī Kandavas pagasts, Talsu apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1916. gada 27. martā (63 gadi) Verava, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Igaunija) Tautība latvietis Brāļi Fricis Mīlenbahs

Zinātniskā darbība Zinātne valodniecība Alma mater Tērbatas universitāte Kārļa Mīlenbaha sekotājs bija Jānis Endzelīns

K.Mīlenbaha "Daži jautājumi par latviešu valodu" (1891)

Dzīvesgājums

Kārlis Mīlenbahs dzimis mežsarga ģimenē Kandavas pagasta "Šķūtēs". Skolas gaitas sāka Kandavas pagastskolā, turpināja Tukuma apriņķa skolā. 1871. gadā viņš iestājās Jelgavas ģimnāzijā. Tērbatas universitātē (1876—1880) studēja klasisko filoloģiju, saņēma universitātes zelta medaļu par studentu konkursa darbu Über die historisch-ethymologische Entwicklung der lateinischen Verba. Tērbatā Mīlenbahs kļuva par vecākās latviešu studentu korporācijas Lettonia biedru.

1880. gadā Mīlenbahs beidza Tērbatas universitāti ar kandidāta grādu klasiskajā filoloģijā un sāka strādāt par Talsu apriņķa skolas vadītāju un vācu valodas virsskolotāju, vēlāk par vācu valodas skolotāju Jelgavas ģimnāzijā (1889-1895) un Rīgas Aleksandra ģimnāzijā (1895-1916).

1895. gadā iznāca K. Mīlenbaha "Latviešu valodas mācība", 1898. gadā — "Teikums". 1900. gadā viņš kopā ar latviešu valodnieku Jāni Endzelīnu apceļoja Latviju, vākdami latviešu izlokšņu materiālus.

Miris Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās Veravā 1916. gada 27. martā, apglabāts Rīgas Lielajos kapos.

Zinātniskais devums

Mīlenbahs pētījis latviešu valodas sintakses, leksikas un ortogrāfijas jautājumus. Viņš bija pirmais no latviešu valodniekiem, kas pievērsās vispārīgajai valodniecībai — runas un valodas cilmes jautājumam un teorijām par artikulētas runas pirmsākumiem cilvēces vēsturē.

Viņš ir atstājis ap 100 dažādu apcerējumu, no kuriem daļa ir sakopoti izdevumā "Daži jautājumi par latviešu valodu" (I-IV; 1891-1909). Kopā ar J. Endzelīnu sarakstīta "Latviešu gramatika" un skolām domātā "Latviešu valodas mācība" (1907). Mīlenbahs vadīja latviešu ortogrāfijas reformu - pāreju no gotu rakstības uz latīņu rakstību tagadējā veidā (1908. gadā). K. Mīlenbaha 4 sējumu "Latviešu valodas vārdnīcā" ietverts bagāts leksikas materiāls no daiļliteratūras, folkloras, periodikas un latviešu izloksnēm. Šo darbu pēc Mīlenbaha nāves pabeidza un izdeva Jānis Endzelīns 1923.-1932. gadā.

Bibliogrāfija (nepilna)

• "Latviešu valoda" (1881) Publikācija laikraksta “Pagalms” 2.numurā. Mīlenbahs parakstījās ar pseidonīmu Līgciemnieks.
• "Par valodas dabu un sākumu" (1891) Darbs izdots Jelgavā, tajā risinātas vispārīgās valodniecības problēmas.
• "Daži jautājumi par latviešu valodu" (1—4, 1891—1909) Rakstu krājums par valodniecības jautājumiem.
• K.Mīlenbaha brahiloģismu un mīklu vākumi (1892) Atrodas Jelgavas LB RN.
• "Latviešu valodas mācība" (1895) Gramatika skolām.
• "Teikums" (1898)
• "Latviešu valodas skolu gramatika" (1907) Sarakstīja kopā ar J.Endzelīnu. Mīlenbahs bija atbildīgs par sintaksi. Grāmata izdota vairāk nekā 12 reižu.
• "Īss apcerējums par latviešu dzejas valodu" (1909) Aprāja dzejniekus par nepareizi lietotu valodu.
• "Kāds vārds par latviešu izrunu" (1913) Laikraksts “Druva” I, 68.—77. lpp.
• "Par šauro un plato e" (1914) Laikraksts “Druva” I, 40.—44. lpp.
• "Latviešu valodas vārdnīca" (1.—4., 1923—1932). Pirmā skaidrojošā latviešu valodas vārdnīca ar plašu vārdu krājumu. Manuskriptā, kas sastāvēja no 73 kladēm un 15000 lapaspusēm, Mīlenbahs bija ticis līdz vārdam “patumšs”. Manuskriptu izrediģēja, papildināja un publicēja J. Endzelīns.

Daži citāti

• "Latviski domāt, latviski runāt, latviski just."
• "Reti kādam citam vārdam nācies tik grūti ieviesties latviešu valodā, kā tam vārdam, ar kuru būtu apzīmējams nojēgums, ko citi tagad sauc par zinību, citi atkal par zinātni. Ja patiesi mīļu bērnu mēdz nosaukt daudz vārdiem, tad latviešiem zinātnei bez šaubām vajaga būt mīļai."
• "[..] latviešu valoda, visu labākais un gaišākais tautas gara spogulis, pierāda mums skaidri jo skaidri, ka latvieši pat visu grūtākās dzīves likstās, nav pilnīgi zaudējuši savu tautas pašapziņu, bet ar lepnumu uzlūkodami savas tautas īpašības par visu krietnākajām un jaukākajām, viņi skatās uz citām tautām līdzīgi citām tautām [..]"
• "Kas jauniem pareizi celtiem, viegli saprotamiem vārdiem pārlieku pretojas, tas pūlas neapzinādamies jauniem nojēgumiem tautā ceļu aizcirst."
• "Jo vairāk kāda tauta attīstīta, jo vairāk tā cienī savu valodu, valodas pareizību gan formās, gan izrunā piekopdama un sāpīgi sajuzdama valodas kļūdas; jo mazāk turpretim kāda tauta attīstīta, jo mazāk tā sajūt riebumu pret kļūdām formās un izrunā. Valodā attēlojas ikvienas tautas attīstības stāvoklis."
• "Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas."

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kārlis Mīlenbahs.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Kārlis Mīlenbahs (1853 - 1916) — valodnieks (latviski)
• Kārlis Mīlenbahs (latviski)