Latīņu alfabēts

Latīņu alfabēts (latīņu: abecedarium Latinum) ir vēsturiska burtu sistēma, ko lietoja klasiskās latīņu valodas pierakstīšanai Senajā Romā. Tas sastāvēja no 23 burtiem, kuri pamatā tika pārņemti no etrusku un grieķu alfabēta un adaptēti latīņu fonoloģijas vajadzībām. Latīņu alfabēts bija pamats oficiālajai un literārajai rakstībai Romas Republikā un Romas impērijā, un tas kļuva par vienu no visietekmīgākajām rakstu sistēmām pasaules vēsturē.

Būtiski ir nošķirt latīņu alfabētu no plašākā jēdziena latīņu raksts. Latīņu alfabēts apzīmē tieši oriģinālo burtu kopumu, kas izmantots klasiskās latīņu valodas tekstos, piemēram, pie Cicerona vai Vergilija, kamēr latīņu raksts apzīmē visu burtu sistēmu saimi, kas cēlusies no šī alfabēta un ko šodien dažādās versijās lieto simtiem valodu visā pasaulē, tostarp angļu, franču, spāņu, vācu, latviešu un daudzās citās.

Vēlīnajos viduslaikos un renesansē latīņu alfabēts tika papildināts ar burtiem J, U un W, kas sākotnēji tajā neietilpa, bet kļuva nepieciešami fonētisko atšķirību atveidei citās valodās. Mūsdienās šis paplašinātais alfabēts tiek uzskatīts par visplašāk izmantoto burtu sistēmu pasaulē, taču latīņu alfabēts šaurākā nozīmē ir saistāms tieši ar Senās Romas rakstības tradīciju.

Ārējās saites

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)

Šis ar valodniecību saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.