Romas Republika

Šis raksts ir par republiku. Par citām jēdziena Roma nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Res publica Romana

Sauklis: Senatus Populusque Romanus ("Senāta un Romas tautas vārdā")
Valsts valoda	latīņu
Galvaspilsēta	Roma
Pārvaldes forma	republika
Valsts galva	Divi konsuli, kara laikā diktators
Padomdevēja orgāns	Romas Senāts
Likumdošanas orgāns	Romas asamblejas
Nodibināta	509. gads p.m.ē.
Beigas	27. gada p.m.ē. 16. janvārī
Pirms tam	Romas karaliste
Pēc tam	Romas impērija

Romas republika (latīņu: Res publica Romana) bija Senās Romas valsts attīstības periods no 509. gada p.m.ē., kad no Romas tika padzīts pēdējais ķēniņš, līdz 27. gadam p.m.ē. 16. janvārim, kad Romas senāts nobalsoja par augusta titulu Oktaviānam.

Republikas laikā Roma kļuva no pilsētvalsts par dominējošo spēku Vidusjūras baseinā, smagos Pūniešu karos iznīcinot savu galveno konkurentu - Kartāgu.

Valsts pārvalde

509. gadā p.m.ē., pēc pēdējā Romas ķēniņa Lūcija Tarkvīnija gāšanas, Roma kļuva par republiku. Karalis tika aizstāts ar diviem galvenajiem maģistriem (pretoriem), vēlākajiem konsuliem, kurus katru gadu vēlēja visi pilsoņi. No mūsdienu viedokļa, izpildvaras (faktiski arī likumdošanas) institūta tikai vienu gadu ilgs termiņš, šķiet stipri par īsu. Taču romieši tā rīkojās apzināti, lai nepieļautu varas uzurpēšanu un autokrātiska režīma iestāšanos.

Arī senāts tika „demokratizēts” — tajā tika iekļauti plebeju pārstāvji.^{[nepieciešama atsauce]} Taču senāts joprojām bija ierobežots tikai ar padomdevēja funkcijām maģistriem. Turklāt arī par maģistriem sākotnēji varēja tikt ievēlēti tikai patricieši. Tas gan izsauca nemitīgus protestus un pat vardarbīgus konfliktus, līdz atšķirības starp patriciešu un plebeju senatoriem laika gaitā mazinājās.

Tā bija galvenokārt plebeju prasība — lai pastāvošās, uz tradīcijām un pa pusei reliģiskām interpretācijām balstītās tiesību sistēmas vietā tiktu izstrādāta un ieviesta precīza, rakstiska likumdošana. Tā arī šajā jautājumā patriciešiem nācās piekāpties, jo arī viņi saprata, ka likumdošanas trūkums bremzē tālāko valsts attīstību kopumā. 454. gadā p.m.ē. Senāts izveidoja īpašu komisiju trīs patriciešu sastāvā un nosūtīja to uz Grieķiju izpētīt Solona iedibinātos likumus (pats Solons bija miris jau pirms vairāk kā simts gadiem). Kad šī komisija atgriezās, tika izveidota plašāka komisija 10 cilvēku sastāvā (decemvirāts ), kura izstrādāja jaunu likumdošanas sistēmu, kura vēsturē zināma kā Divpadsmit tabulu likumi. Jaunā sistēma aizstāja veco, uz tradīcijām, reliģiskiem ticējumiem un precedentiem balstīto tiesību praksi. Tā kļuva par likumdošanas pamatu arī nākamajos gadsimtos lielākajā daļā Eiropas un citu pasaules valstu līdz pat mūsdienām.

Komīcijas

Romā bija trīs tautas sapulces formas — kūriju komīcijas, centūriju komīcijas un tribu komīcijas. Centūriju un tribu komīcijas pildīja likumdošanas un jurisdikcijas funkcijas. Centūriju komīcijās tika ievēlēti konsuli, prētori un cenzori; tribu komīcijās — zemāka ranga ierēdņi, kā edili un kvestori. Romiešu valsts novados ap 3. gadsimta p.m.ē. ietilpa ne tikai Lacio, bet arī daži Samnijas novadi un visa Sabīna; valsts izpletās uz dienvidiem līdz Kapujai un Kumi Kampānijā un uz austrumiem līdz Adrijas jūrai. Lielam pilsoņu skaitam ceļojums uz Romu, lai izpildītu savas vēlēšanu tiesības, būtu saistīts ar vairākiem šķēršļiem. Tieši tirgus dienās, kad vēlētāju pieplūdums būtu vislielākais, tika aizliegta jebkura sapulce.

Kūriju komīcijas ir cēlušās no karaļu laikiem. 30 Kūrijas, sakrālas apvienības veidoja balsošanas savienības; ģints vai etniskās tribas Tities, Ramnes un Luceres sapulcējās pa 10 kūrijām. Strīdīgi vai plebeji arī pie tā piederēja. Pirms republikas izveidošanās kūriju komīcijas piedalījās karaļa inaugurācijā. Republikas laikā tās sapulcējās (vismaz simboliski liktoru tēlā, kuri reprezentē kūrijas), pamatojoties uz lex de imperio, ar kuru kādreiz ievēlētie maģistrāti saņēma formālo amata varas apliecinājumu. Kūriju komicijiem bija liela loma sakrālajās tiesībās ar vispriestera vadību.

Centūriju komīcijas bija galvenā romiešu tautas sapulce. To pirmsākumi meklējami Servija Tullija laikā, bet tās izveidojās pakāpeniski. Centūriju komīcijas ir pavisam acīmredzamas timokrātiskās īpatnības un hoplītu pulks atrada tajās savu politisko "formu". Centūrijas veidoja robežas militārai iesaukšanai un balsošanas savienības. Kopā bija 193 centūrijas. 170 no tām dalījās uz 5 iedzīvotāju cenza klasēm (vienīgi pirmajā cenza klasē bija 80) un 5 uz neapbruņotiem. Kavalērija, kura daļēji vai pilnīgi sastāvēja no patriciešiem, ietvēra 18 centūrijas. Katrām no piecām cenza klasēm nepieciešamais cenzs tika aprēķināts naudas izteiksmē un to izdarīja ne tikai antīkie vēsturnieki, tā, piemēram, Līvijs (1.43.1 — 9). Pirmajā klasē pēc Līvija tika ierakstīti 100 000 asu īpašnieki. Īpašums noteica apbruņojumu: piederošiem pie 1. klases bija bronzas ķivere un bruņas, ka arī krūts bruņas un kāju šinas (arī no bronzas), turpmāk ar šķēpu un zobenu. Tālākām klasēm samazinājās nepieciešamais īpašums no 75 000 asu līdz vismaz 11000 asiem 5. klasei, apbruņojums arī kļuva vieglāks. Abām zemākām klasēm nebija aizsargieroču, tikai viens šķēps un metamais šķēps vai linga. Nav skaidrs vai cenza skaitļi attiecās uz libralos vai uz 3. gadsimtā reducēto asu, vai uz sextantalas (2 unces, 1/6 mārciņas), kura bija apgrozībā starp 3. gadsimta beigām un 2. gadsimta sākumu. Tālākais jautājums ir vai īpašuma mērīšanas kritērijs sākumā nebija zemes īpašums vai lopi. Vēlēšanu norisē tika ievērots hierarhisks sakārtojums. Pirmās klases centūrijām kopā ar bruņiniekiem bija absolūts vairākums, kad viņi bija vienprātīgi. 1. un 2. (241 — 2/9 pirms Kristus) ir Pūniešu kara starpā bija reforma, kuras sekas ir grūti noteikt: 10 centūrijas tika pārvietotas no pirmās klases uz vienas vai vairākām citām klasēm. Šādā veidā tika rādīta saskaņa starp centūriju kārtību un iedalījumu pēc lokālas tribas.

Trešais sapulces veids — tribu komīcijas, bija uzbūvētas citādi. Tās balstījās uz tribām kā civitas Romana teritorijas vienībām. Katras tribas locekļi veidoja vēlēšanu apvienību. Sākotnēji bija 4 pilsētas un 16 lauku tribas, pēdējo pamazām kļuva vairāk un galīgs skaits 241. gadā p.m.ē. sasniedza 35. Tas arī palika maksimālais tribu skaits, jo pēc tam neviena no Romas iekarotajām tautām netika iekļauta Romas pilsētas pilsoņu skaitā. Pēc plebeju tribūna pamudinājuma, tāpat kā tribu komīcijas, tika sasaukti arī plebeju konsili.

Antīkie likumi un tradīciju jēga

Svarīgākais likumu avots visu Romas pastāvēšanas laiku bija Divpadsmit tabulu likumi.

Sabiedrība

Tālākās Romas institucionālās reformas tagad noritēja jau ar likumdošanas palīdzību. Piemēram, sākot ar 445. gadu pr.Kr. precības starp patriciešiem un plebejiem tika legalizētas — atļautas ar likumu. Savukārt no 367. gada pr.Kr. vienam no abiem konsuliem bija jābūt plebeju pārstāvim. Arī maģistrāti (mūsdienu ministriju priekšteči) pakāpeniski tika atvērti plebejiem. Tā rezultātā cīņas asums starp plebejiem un patriciešiem gāja mazumā.

Taču šiem reformu procesiem bija arī citas sekas. Tās veicināja tālākas dziļākas izmaiņas romiešu sabiedrības politekonomiskajā struktūrā. No patriciešu un bagātākajām plebeju ģimenēm sāka veidoties aristokrātija. Senatora statuss pakāpeniski kļuva lielā mērā par mantojamu lietu. Arī pats senāts, kam Romas republikas sākumā bija visai ierobežota administratīvā vara, pakāpeniski pārņēma arvien plašākas likumdošanas un pat izpildvaras funkcijas. Tai skaitā senāta kompetencē nonāca kara pieteikšana, miera līgumu slēgšana, alianses ar citām valstīm, koloniju dibināšana, valsts finanses, utt.

Taču ar plebeju pārstāvju iekļaušanu senātā un to tiesību pielīdzināšanu patriciešiem, šķiru pretrunas romiešu sabiedrībā nebūt nemazinājās. Sabiedrībā kopumā saglabājās dziļa atšķirība starp nabadzīgajām plebeju ģimenēm un bagāto aristokrātiju, kas vēlākajā republikas pastāvēšanas gaitā veda pie smagiem valsts iekšējiem sociāliem un politiskiem satricinājumiem.

Ekspansija Vidusjūrā

Senās Romas teritorijas paplašināšanās no Pirmā Pūniešu kara sākuma (264.g. p.m.ē.) līdz Diokletiāna valdīšanas beigām

Lai gan progresīvas likumdošanas izstrādāšana un dažādu valsts un sabiedrisko institūciju izveidē Romu drīz vien izcēla apkārtējo zemju un valstu vidū, tā līdz pat 3. gadsimta p.m.ē. sākumam joprojām vēl bija iespiesta no vienas puses starp šīm valstīm, kuras izmantoja jebkuru iespēju lai uzbruktu, un jūru no otras puses. Uz ziemeļiem no Po upes, Alpu dienvidu pakājē dzīvoja kareivīgie galli. Uz dienvidiem no Romas bija vairākas nelielas valstis — kādreizējās grieķu kolonijas, kuras pamatā nodarbojās ar tirdzniecību.

3. gadsimta p.m.ē. laikā Roma pārņēma savā kontrolē gandrīz visu Apenīnu pussalu. Dažas valstis ilgi un nikni pretojās Romas ekspansijai. Vienas no šīm pilsētvalstīm — Tarentuma iedzīvotāji, juzdami ka vieni netiks galā, griezās pie Epīras valdnieka Pirra pēc palīdzības. Pirrs ieradās Itālijā un divās kaujās, 280. un 279. gadā p.m.ē., viņš romiešus sakāva. Kamēr nākamos vairākus gadus Pirrs karoja Sicīlijā ar Kartāgas armiju, Roma veica nopietnus pasākumus lai nostiprinātu savu militāro potenciālu. Atgriezies Itālijā, Pirrs 275. gadā p.m.ē. atkal sastapās ar romiešu armiju, šoreiz daudz spēcīgāku, nekā iepriekšējās kaujās un šoreiz romieši Pirra krietni sarukušo un nogurušo armiju smagi sakāva.

Atsitusi Pirru, Roma drīz vien pārņēma savā kontrolē gandrīz visu Itālijas pussalu, izņemot gallu teritorijas aiz Po upes, kas apdraudēja Romu no ziemeļiem. Taču arī dienvidos bija spēcīgs, turklāt vecāks un bagātāks pretinieks, kurš faktiski pārvaldīja Vidusjūru — Kartāga. Tā bija izveidojusi milzīgu tirdzniecības floti, kura pārvadāja preces starp Tuvo un Vidējo Austrumu, Senā Grieķijas, Ziemeļāfrikas, Itālijas, Spānijas un Britānijas ostām. Kartāga 3. gadsimtā p.m.ē. kļuva par bagātāko Vidusjūras reģiona pilsētu ar 250 tūkstošiem iedzīvotāju un ienākumiem, kas kādas 20 reizes pārsniedza Atēnu ienākumus tās "zelta laikos".

Pūniešu kari

264. gadā p.m.ē. ar romiešu iebrukumu Sicīlijā pie Mesīnas sākās Pūniešu kari ar Kartāgu. Roma nevarēja karot ar diviem ienaidniekiem — Kartāgu un galliem — vienlaicīgi, tādēļ tā vēl Pirmā Pūniešu kara laikā noslēdza pagaidu miera līgumu ar Kartāgu, ka pēdējā nepārkāps Ebro upi uz ziemeļiem. Tā bija stratēģiska Kartāgas kļūda. Taču, skatoties no romiešu viedokļa, tas bija laikus darīts, jo 225. gadā p.m.ē. galli ar 50 tūkstošiem kājnieku un 20 tūkstošiem jātnieku lielu armiju iebruka Romas teritorijā un virzījās pašas Romas virzienā ar nepārprotamu mērķi to sagraut. Romiešu leģioni tomēr izrādījās spēcīgāki un veiksmīgāki — gallu armija cieta smagu sakāvi, apmēram 40 tūkstoši gallu kaujā tikuši nogalināti. Izmantojot gallu armijas sagrāvi, romieši iebruka to teritorijā un pakļāva to savai kontrolei līdz pat Alpiem.

Otrajā Pūniešu karā (218.-201.g. p.m.ē.) viens pret otru nostājās nopietnākie pretinieki visā Vidusjūras reģionā — Roma un Kartāga. Ja Pirmais Pūniešu karš bija noslēdzies ar Romas uzvaru, tad pirmo divu kauju iznākumi otrajā kampaņā 218. un 217. gadā p.m.ē. bija romiešiem nelabvēlīgi - kartāgiešu armija Hanibala vadībā tos sakāva. Nākamā bija kauja pie Kannām Apūlijā 216. gadā p.m.ē., kur romiešu armija piedzīvoja vissmagāko sakāvi.

Arī pirmās politiskās sekas pēc Kannu kaujas romiešiem bija visai nelabvēlīgas. Kartāgas pusē nostājās Sirakūzas. Arī Maķedonijas karalis Filips V pieteica Romai karu. Taču Romas ienaidnieki pārāk zemu novērtēja tās ekonomisko un militāro potenciālu. Tālāko Pūniešu karu sērijas laikā (207.-202. gadā p.m.m.ē.) romiešiem izdevās ne tika nosargāt Itāliju, bet tie iebruka arī Kartāgas teritorijā Ziemeļāfrikā un to pakļāva.

Taču arī pēc Otrā pūniešu kara Kartāga vēl nebija iznīcināta. Tā gan pārstāja pastāvēt kā Vidusjūras lielvara, zaudēja Spāniju un kontroli pār Vidusjūras salām, tomēr joprojām saglabāja lielu tirdzniecības floti un 2. gadsimta p.m.ē. laikā tajā joprojām visai veiksmīgi plauka tirdzniecība. Lai gan Kartāga Romai vairs nebija nekāds drauds, tās labklājība romiešu patriciešus kaitināja. Tādēļ Roma 149. gadā p.m.ē. uzsāka Trešo Pūniešu karu, kas beidzās pēc trim gadiem ar pilnīgu Kartāgas iznīcināšanu, bet tās iedzīvotāji tika pārdoti verdzībā.

Teritoriālā pārvalde

Senās Romas ceļi

Pakļaujot sev jaunu teritoriju, romieši tai parasti piešķīra atsevišķu konstitūciju, kuras ievērošanu uzraudzīja Romas Senāts. Katras teritorijas pārvaldīšanai tika nozīmēts pārvaldnieks, kurš ar prokuratora (par finansēm atbildīga amatpersona) palīdzību bija atbildīgs par viņa pārziņā esošās provinces ikdienas rūpēm.

Katra province bija sadalīta vēl sīkākās teritoriālās vienībās (civitates) — mūsdienu izpratnē — vietējās pašvaldībās (mūsdienu pašvaldību prototips), kuras pamatā parasti bija kāda vietējā cilts vai cilšu grupa, kas apdzīvoja attiecīgo teritoriju pirms tās iekļaušanas Romas republikas sastāvā.

Nākamais solis pēc teritoriālās pārvaldes struktūras izveidošanas bija šo struktūrvienību integrācija vienotā valsts organismā. Ja Grieķijas polisu saimniecisko sasaisti, kā arī politisko un kultūras integrētību vairāk vai mazāk nodrošināja jūra, tad Romai kā pārsvarā sauszemes valstij bija jābūvē ceļi. To Roma arī darīja visā savas pastāvēšanas laikā. Ceļu būvē tika izmantoti vergi, kā arī par kriminālnoziegumu izdarīšanu ieslodzītie cietumnieki. Kā vienu no pirmajiem 4. gadsimtā p.m.ē. sāka būvēt slaveno Apija ceļu, kas savienoja Romu ar Kapuju. Gadu no gada tas tika pagarināts līdz tika sasniegta Adrijas jūras piekraste. Via Aurelia ceļa būvniecība tika uzsākta 3. gadsimtā p.m.ē. Tas savienoja Romu ar Nicu. Tā drīz visa Apenīnu pussala tika pārklāta ar ceļu tīklu, kas, līdz ar augstāk minētajiem organizatoriskajiem faktoriem, padarīja Itālijas pussalu par vienotu organismu, kurā aktīva bija tirdzniecība, pārvietojās cilvēki, vajadzīgajos virzienos operatīvi tika pārdislocētas armijas vienības, notika zināšanu un informācijas apmaiņa.

Iekšējās pretrunas

Ekonomiskās un sociālās problēmas

Romas provincēs, pateicoties plašajiem iekarojumiem un bagātīgajai vergu ieplūdei ko veidoja karagūstekņi, kā arī pirātu sirojumi un parādos nokļuvuši plebeji, strauji attīstījās uz lēto vergu darbaspēka balstītās latifundijas. Tas ļāva samazināt graudu ražošanas izmaksas, kritās to cenas. Vienlaicīgi tas grāva arī brīvo ģimenes fermu saimniecības. Brīvie zemnieki bija spiesti masveidā pamest savas lauku saimniecības un pievienoties nabadzīgajam pilsētu proletariāta slānim. Tomēr arī pilsētās viņi sastapās ar tām pašām problēmām — gandrīz jebkurā jomā tika nodarbināts lētais vergu darbs. Līdz ar to izrādījās, ka vienlīdz izdevīgi ir strādāt, kā arī nedarīt pilnīgi neko, pārtiekot no lēto graudu saujas, ko nabagiem par velti dalīja valdība.

Brāļu Grakhu 133.-122. gadā p.m.ē. piedāvāto zemes reformu, kas paredzēja zemes platību ierobežošanu un tās pārdali nabadzīgajiem iedzīvotājiem, Romas aristokrātija noraidīja, bet paši brāļi gāja bojā. Tika noslepkavoti arī daudzi to piekritēji, bet pretrunas Romas sabiedrībā turpināja saasināties.

Pakāpeniski Romas impērijā arvien vairāk pastiprinājās sabiedrības noslāņošanās, pieauga iekšpolitiskā nestabilitāte, arvien biežākas kļuva vergu sacelšanās. Spartaka vadītā vergu sacelšanās 73-71. gadā p.m.ē. satricināja Romu līdz pašiem pamatiem. Pēc tās apspiešanas ap 6 tūkstoši sacēlušos vergu tika sisti krustā gar visu Apija ceļu no Romas līdz Kapujai par biedu citiem vergiem un uzmundrinājumu vergturiem. Sociālās pretrunas Romas impērijā tomēr bija pārāk samilzušas, lai tās atrisinātu nogalinot dažus tūkstošus apspiesto.

Cīņa par varu

Problēmas Romas republikā sāka parādīties arī militārajā jomā, kad tā bija sagrāvusi savus galvenos pretiniekus un konkurentus. 146. gadā p.m.ē. Roma izpostīja Korintu un noslaucīja no zemes virsas Kartāgu. No šī brīža Romas republiku arvien vairāk sāka pārņemt dažādu militāro un politisko grupējumu savstarpējās cīņas par varu un ietekmi. Tās reizēm pieklusa, bet tad atkal pieņēmās spēkā, arvien vairāk novājinot valsti. Praktiski viss 1. gadsimts p.m.ē. pagāja gandrīz nepārtrauktā pilsoņu karā, kura rezultātā Roma nonāca tuvu pilnīgam sabrukumam.^{[nepieciešama atsauce]}

88. gadā p.m.ē. sākās pilsoņu karš starp diviem Romas ģenerāļiem un valstsvīriem — Gaju Mariju un Lūciju Kornēliju Sullu. Šeit parādījās Romas valsts pārvaldes sistēmas vājā vieta — divu konsulu institūts, kas formāli it kā izlīdzināja plebeju un aristokrātijas tiesības, bet īstenībā bija vājš piesegs dziļākām sabiedrības iekšējām pretrunām. Asiņainajos pilsoņu karos virsroku guva Sulla. Kļuvis par neapstrīdamu Romas valdnieku, viņš nekavējās veikt nobriedušās reformas. Uz laiku bija atrisināta arī galvenā samilzusī ekonomiskā, sociālā un iekšpolitiskā problēma — vergu un plebeju pārapdzīvotība. To skaits nemieru un iekšējo karu gaitā bija krietni sarucis. Tiesa, nogalināti bija arī liels skaits aristokrātu, latifundiju īpašnieku. Bet, tas tikai nozīmēja, ka izdzīvojušiem bagātniekiem vergu pietiks, bet pāri palikušajiem vergiem vēl atradīsies saimnieki. Bet dzīves telpas kā vieniem, tā otriem tagad bija ievērojami vairāk.

Taču tālākā vēsture parādīja, ka Romas problēmas arī šoreiz bija atrisinātas tikai pašā virspusē, īstermiņā. Izrādījās, ka Sullas reformas bija saistītas ar sekām, nevis cēloņiem, kas gala rezultātā ievadīja Romas norietu. Bet cēloņi bija tie paši iepriekšējie kas jau bija izraisījuši agrākās revolūcijas un karus — pāreja no zemes apstrādes zemnieku saimniecībās uz lauku industriju ar vergu darbu tās pamatā; no ģimenes kā saimniekošanas, morāles, disciplīnas, sociālās un politiskās kārtības pamata uz bezpersonisku, beztiesisku klaidoņu un bezpajumtnieku pūli pilsētās. Kā atzīmē vēsturnieks Vils Durans (Will Durant), - ja nabadzībā un postā nonāca ģimene, tā glābiņu meklēja reliģijā. Bet nabadzībā nonācis pūlis izeju meklē sociālā revolūcijā.

Sabrukums

Sabiedrības degradācija

Neskatoties uz dramatiskajiem notikumiem pirms mūsu ēras pēdējā gadsimtā, Romā pamazām veidojās jauna šķira - uzņēmēji. Tomēr to vairums bija pārāk aizņemti ar saviem darījumiem lai interesētos par oficiālās reliģijas doktrīnām, vēl jo vairāk tādēļ, ka arī senatori un citi augstākās šķiras pārstāvji nespēja noslēpt savu formālo, nereti mākslīgi uzspēlēto attieksmi pret obligātajiem reliģiskajiem rituāliem. Biznesmeņiem bija arī gandrīz vienalga kas būs pie varas — demokrāti, aristokrāti vai diktatori. Viņi bija pārliecināti, kas spēs savās interesēs uzpirkt jebkādu varu un pārvērst to paklausīgā plutokrātijā.

Ar lielu rūpību kādreiz izveidotā, no grieķiem pārņemtā likumdošana patiesībā vairs nedarbojās, jo jebkuru tiesas lēmumu bija iespējams nopirkt. Pirktas un pārdotas tika arī Senāta balsis. Sullas reformas, kas nostiprināja Romas aristokrātijas, patriciešu varu, deva tai iespēju ekspluatēt provinces ar vislielāko nežēlību, ko tā arī jau drīz vien darīja bez mēra sajūtas. Nauda, materiālie resursi straumēm plūda uz Romu, kur bagātība uzkrājās šaura patriciešu, biznesmeņu un pērkamu politiķu slāņa rokās, bet provinces grima arvien lielākā nabadzībā un postā. Savukārt biznesmeņi, aristokrāti, senatori sacentās savas bagātības klajā izrādīšanā.

Bagātības pārpilnībā augstākā šķira arvien vairāk degradējās. Kā liecina seno vēsturnieku apraksti, senatori vārtījušies pa gultu līdz pat pusdienām. Daudzi to dēli, tā vietā lai nodotos mācībām vai cīņas prasmes apgūšanai, ģērbās un izrotājās ar dārgakmeņiem raibi kā papagaiļi. Salaistījušies ar smalkām smaržām tie klīda pa ielām kā kurtizānes. Par modes lietu kļuva no grieķiem patapinātās biseksuālās attiecības, pirtīs līdz vēlai naktij risinājās geju spēles un rotaļas. Romieša ģimeni neviens necienīja, ja tai nepiederēja vismaz viena pils, papildus vēl arī villa kādā iecienītā kūrortā, kur saimniekus, to draugus un viesus apkalpoja un izklaidēja vergu pulki — kalpi, istabenes, ziņneši, sekretāri, muzikanti, ārsti, dzejnieki, pavāri utt.

Arvien nestabilākas kļuva arī ģimenes. Laulāto draugu neuzticība un laulību šķiršana bija parasta parādība, daudzi vīrieši un sievietes dzīvoja kopā neslēdzot laulības. Bagātajās romiešu ģimenēs bērni bija arvien retāka parādība, šinī ziņā „izpalīdzēja” kāda inovācija — kontracepcijas metodes. Arī daudzas pārtikušo romiešu sievietes savu dzīvi un brīvo laiku daudz labprātāk veltīja mākslai, literatūrai, poēzijai vai vienkārši patīkamai, dīkai laika pavadīšanai, nekā bērnu audzināšanai. Tai pat laikā prostitūcija pilsētās plauka un zēla, pērkamas sievietes un smukulīgi jaunekļi bija dabūjami jebkurā dienas un nakts stundā.

Romā bagātības, pārticības un greznības koncentrēšanās šaurā sabiedrības augšējā slānī arvien vairāk kontrastēja ar nabadzības izplatīšanos plašā vienkāršo iedzīvotāju vidē, nemaz nerunājot par beztiesiskajiem vergiem. Arvien vairāk īstenojās Lukrēcija sludinātais — varbūt dievi arī ir, bet viņi nekādi neietekmē cilvēku dzīvi.

Republikas agonija

Spartaka nāve

Šajā situācijā nevarēja būt cita iznākuma, kā vien jaunas sacelšanās un iekšējie kari. Lai gan kopš Sullas reformām nebija pagājis ne desmit gadu, sociālie nemieri Romas impērijā atsākās ar jaunu spēku. Tā, 71. gadā p.m.ē. sākās dramatiskā vergu sacelšanās leģendārā Spartaka vadībā. Viņa vadītā vergu armija sakāva pēc kārtas vairākas romiešu armijas. Sacēlušies vergi 3 gadus plosījās pa visu Itālijas pussalu.

Vergi tika sakauti, Spartaks nogalināts, tūkstošiem vergu tika sisti krustā, bet miers Romas impērijā bija īslaicīgs. Jauna asiņaina plebeju sacelšanās notika 65. gadā p.m.ē. Romas politiķa Lūcija Katilina vadībā, kura arī tika nežēlīgi apspiesta.

Katilīna plāns, kurš neguva atbalstu starp Romas bagātniekiem bija — norakstīt visus nabago parādus bagātajiem un tādējādi mīkstināt asās sociālās pretrunas, kas bija samilzušas Romas sabiedrībā. Pret Katilīna plānu asi uzstājās arī Cicerons — pazīstams tā laika Romas literāts, politiķis un orators. Cicerona viedoklis uzvarēja un Roma turpināja grimt izvirtības un korupcijas slīkšņā arvien dziļāk.

Romas Asamblejā par pozitīvu balsojumu tajā vai citā jautājumā atklāti tika maksāta nauda. Katrs Asamblejas loceklis, kuram par balsojumu bija samaksāts, tika atzīmēts īpašā sarakstā. Ja balsojums tomēr bija negatīvs, draudēja nāve vai labākajā gadījumā viņš tika piekauts līdz nāvei, bet viņa māja tika nodedzināta. Pēc kāda kaut kādu iemeslu dēļ „nepareiza” balsojuma Tibra, kā rakstīja Cicerons, bijusi pilna ar pilsoņu līķiem, arī pilsētas kanalizācija bija piebāzta ar tiem. Organizēt izrēķināšanos ar nevēlamiem vai nežēlastībā kritušiem politiķiem vai kādām citām netīkamām personām, nebija nekāda problēma, jo Roma mudžēja no bandītiem, kurus varēja nolīgt jebkuru uzdevumu veikšanai. Arī ārpus pilsētām, pa ceļiem siroja laupītāju bandas. Bagātākie mēdza nolīgt gladiatoru komandas, kas tos apsargāja ceļojumos.

Valsts, frakciju un politisko grupējumu savstarpējās cīņas dēļ, drošību pilsētās nebija iespējams garantēt. Valsts vara faktiski bija pilnībā degradējusies. Situāciju varēja glābt tikai diktatūra. To sākot ar 60. gadu p.m.ē. nodibināja trīs Romas ģenerāļi un valstsvīri. Tie bija Marks Licinijs Krass — kurš komandēja armiju, kura apspieda Spartaka revolūciju, Cēzars, kurš tanī brīdī vēl bija Spānijas pārvaldnieks un Pompejs, Cēzara znots, kurš bija ieguvis karavadoņa popularitāti karojot vēl Sullas vadībā, bet vēlāk apspiežot sacelšanos Spānijā. Šī trīs vīru diktatūra iegāja vēsturē kā triumvirāts.

Pompejs ar armijas palīdzību drīz vien likvidēja laupītāju un marodieru bandas pilsētu ielās un tuvākajā apkārtnē. Tomēr, kā vēl Sullas laikā, tā bija cīņa ar sekām, ne iemesliem. Bija nepieciešamas plašākas reformas. Bet triumvirāts to veikšanai un pat situācijas stabilizēšanai valstī nebija efektīvs veidojums. Pēc Cēzara meitas, Pompeja sievas Jūlijas nāves 54. gadā p.m.ē. un Krasa bojāejas kādā no kaujām Āzijā, 53. gadā p.m.ē. tas arī izjuka. Saskaņā ar triumvirāta agrāko vienošanos, Cēzars atradās Gallijā, kuras pārvaldnieks viņš bija. Tādēļ reālā vara šinī brīdī izrādījās Pompeja rokās, kurš vienīgais no triumvirāta kā konsuls bija palicis Romā.

Pompejs nolēma atbrīvoties no Cēzara, kuru viņš, ne bez pamata, uzskatīja par savu sāncensi. Starp abiem sāncenšiem sākās cīņa, kuras rezultātā virsroku guva Cēzars. Pēdējie viņa pretinieki tika sakauti Spānijā 45. gadā p.m.ē. Tagad Cēzars bija palicis vienīgais visās Romas zemēs un provincēs, kura rokās bija reāla, ar militāru atbalstu nodrošināta vara. Viņš kļuva par šo zemju diktatoru uz visu savu atlikušo mūžu. Tas arī bija Romas republikas gals un Romas impērijas sākums.

Skatīt arī

• Romiešu tiesības