Ķīniešu valoda

Ķīniešu valoda ; 汉语
Valodu lieto:	Ķīna, Taivāna, Singapūra, Filipīnas, Malaizija, Indonēzija, Austrumtimora, Taizeme, Vjetnama, Mjanma, Kambodža, Dienvidkoreja, Korejas TDR, Mongolija, Krievija
Reģions:	Austrumāzija
Pratēju skaits:	>1,3 miljardi
Valodu saime:	Sinotibetiešu; Ķīniešu valoda
Rakstība:	ķīniešu rakstība, piņjiņs
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda:	Ķīna; Taivāna; Singapūra
Regulators:	Valsts Valodas centrs
Valodas kodi
ISO 639-1:	zh
ISO 639-2:	chi (B), zho (T)
ISO 639-3:	dažādi:; cdo — Miņdunu valoda; cjy — Dzjiņjui valoda; cmn — Mandarīnu valoda; cpx — Pusjaņu valoda; czh — Huidžou valoda; czo — Miņdžunu valoda; gan — Gaņu valoda; hak — Haku valoda; hsn — Sjanu valoda; mnp — Miņbei valoda; nan — Miņnaņu valoda; wuu — Vu valoda; yue — Jue valoda; och — Senā ķīniešu valoda; ltc — Vēlā viduslaiku ķīniešu valoda; lzh — Literārā ķīniešu valoda
	Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus.

Ķīniešu valoda (汉语) ir kopējs nosaukums vairākām sinotibetiešu valodām. Šīs valodas ir dzimtās valodas apmēram 1,3 miljardiem cilvēku, galvenokārt Ķīnā. Lielākā no ķīniešu valodām pēc runājošo skaita ir mandarīnu valoda (aptuveni 873 miljoni runājošo).^[1] Nākamās lielākās valodas ir vu valoda (aptuveni 77,1 miljoni runājošo; šajā valodā ietilpst šanhajiešu dialekts),^[2] miņu valodas (aptuveni 65,6 miljoni runājošo), jue valoda (aptuveni 54,8 miljoni runājošo; šajā valodā ietilpst arī kantoniešu dialekts),^[3] sjanu valoda (aptuveni 35 miljoni runājošo),^[4] haku valoda (aptuveni 29,9 miljoni runājošo)^[5] un gaņu valoda (aptuveni 20,6 miljoni runājošo).^[6]