Ķīniešu valoda (汉语) ir kopējs nosaukums vairākām sinotibetiešu valodām. Šīs valodas ir dzimtās valodas apmēram 1,3 miljardiem cilvēku, galvenokārt Ķīnā. Lielākā no ķīniešu valodām pēc runājošo skaita ir mandarīnu valoda (aptuveni 873 miljoni runājošo).[1] Nākamās lielākās valodas ir vu valoda (aptuveni 77,1 miljoni runājošo; šajā valodā ietilpst šanhajiešu dialekts),[2] miņu valodas (aptuveni 65,6 miljoni runājošo), jue valoda (aptuveni 54,8 miljoni runājošo; šajā valodā ietilpst arī kantoniešu dialekts),[3] sjanu valoda (aptuveni 35 miljoni runājošo),[4] haku valoda (aptuveni 29,9 miljoni runājošo)[5] un gaņu valoda (aptuveni 20,6 miljoni runājošo).[6]
Ķīniešu valoda 汉语
|
---|
Valodu lieto:
|
Ķīna, Taivāna, Singapūra, Filipīnas, Malaizija, Indonēzija, Austrumtimora, Taizeme, Vjetnama, Mjanma, Kambodža, Dienvidkoreja, Korejas TDR, Mongolija, Krievija
|
Reģions:
|
Austrumāzija
|
Pratēju skaits:
|
>1,3 miljardi
|
Valodu saime:
|
Sinotibetiešu Ķīniešu valoda
|
Rakstība:
|
ķīniešu rakstība, piņjiņs
|
Oficiālais statuss
|
---|
Oficiālā valoda:
|
Ķīna
Taivāna
Singapūra
|
Regulators:
|
Valsts Valodas centrs
|
Valodas kodi
|
---|
ISO 639-1:
|
zh
|
ISO 639-2:
|
chi (B), zho (T)
|
ISO 639-3:
|
dažādi: cdo — Miņdunu valoda cjy — Dzjiņjui valoda cmn — Mandarīnu valoda cpx — Pusjaņu valoda czh — Huidžou valoda czo — Miņdžunu valoda gan — Gaņu valoda hak — Haku valoda hsn — Sjanu valoda mnp — Miņbei valoda nan — Miņnaņu valoda wuu — Vu valoda yue — Jue valoda och — Senā ķīniešu valoda ltc — Vēlā viduslaiku ķīniešu valoda lzh — Literārā ķīniešu valoda
|
Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus.
|