Ķīniešu valoda (汉语) ir kopējs nosaukums vairākām sinotibetiešu valodām. Šīs valodas ir dzimtās valodas apmēram 1,3 miljardiem cilvēku, galvenokārt Ķīnā. Lielākā no ķīniešu valodām pēc runājošo skaita ir mandarīnu valoda (aptuveni 873 miljoni runājošo).[1] Nākamās lielākās valodas ir vu valoda (aptuveni 77,1 miljoni runājošo; šajā valodā ietilpst šanhajiešu dialekts),[2] miņu valodas (aptuveni 65,6 miljoni runājošo), jue valoda (aptuveni 54,8 miljoni runājošo; šajā valodā ietilpst arī kantoniešu dialekts),[3] sjanu valoda (aptuveni 35 miljoni runājošo),[4] haku valoda (aptuveni 29,9 miljoni runājošo)[5] un gaņu valoda (aptuveni 20,6 miljoni runājošo).[6]
Ķīniešu valoda
汉语
|
|---|
| Valodu lieto:
|
Ķīna, Taivāna, Singapūra, Filipīnas, Malaizija, Indonēzija, Austrumtimora, Taizeme, Vjetnama, Mjanma, Kambodža, Dienvidkoreja, Korejas TDR, Mongolija, Krievija
|
| Reģions:
|
Austrumāzija
|
| Pratēju skaits:
|
>1,3 miljardi
|
| Valodu saime:
|
Sinotibetiešu
Ķīniešu valoda
|
| Rakstība:
|
ķīniešu rakstība, piņjiņs
|
| Oficiālais statuss
|
|---|
| Oficiālā valoda:
|
 Ķīna
 Taivāna
 Singapūra
|
| Regulators:
|
Valsts Valodas centrs
|
| Valodas kodi
|
|---|
| ISO 639-1:
|
zh
|
| ISO 639-2:
|
chi (B), zho (T)
|
| ISO 639-3:
|
dažādi:
cdo — Miņdunu valoda
cjy — Dzjiņjui valoda
cmn — Mandarīnu valoda
cpx — Pusjaņu valoda
czh — Huidžou valoda
czo — Miņdžunu valoda
gan — Gaņu valoda
hak — Haku valoda
hsn — Sjanu valoda
mnp — Miņbei valoda
nan — Miņnaņu valoda
wuu — Vu valoda
yue — Jue valoda
och — Senā ķīniešu valoda
ltc — Vēlā viduslaiku ķīniešu valoda
lzh — Literārā ķīniešu valoda
|
| Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus.
|
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ķīniešu valoda.
