Uiguri ir tjurku tauta Centrālajā Āzijā. Runā uiguru valodā. Ķīnas Siņdzjanas Uiguru autonomā rajona pamatiedzīvotāji. To skaits Ķīnā ir aptuveni 9 miljoni cilvēku. Dzīvo arī Kazahstānā (229 tūkstoši, 2005. gadā), Kirgizstānā (37 tūkst.), Uzbekistānā (36 tūkst.), Krievijā (ap 3 tūkst., 2002. gadā). Dzīvo arī dažos rajonos Afganistānā, Pakistānā un Indijā.

Uiguri
ئۇيغۇر (Uygur)

Uiguru jauniete pie Kotanas ciema (2005).
Visi iedzīvotāji
11,37 miljoni[1]
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
Karogs: Ķīna Ķīna (Siņdzjana)
Karogs: Kazahstāna Kazahstāna
Karogs: Kirgizstāna Kirgizstāna
Karogs: Uzbekistāna Uzbekistāna
Karogs: Turcija Turcija
Karogs: Turkmenistāna Turkmenistāna
Karogs: Krievija Krievija
Karogs: Tadžikistāna Tadžikistāna
Karogs: Pakistāna Pakistāna
Valodas
uiguru valoda
Reliģijas
Vairums musulmaņi.
Radnieciskas etniskas grupas
Tjurku valodās runājošie: turki, turkmēņi, azerbaidžāņi, uzbeki, kazahi, kirgīzi, tatāri, jakuti, čuvaši, baškīri, karakalpaki, tuvieši, altajieši, hakasi, karačajieši, nogajieši, kumiki un gagauzi.

Ticīgie ir musulmaņi (sunnīti). Līdz 14.—17. gs. uiguri piekopa šamanismu, kristietību un budismu. Antropologiski uiguri pieder pie eiropeīdās rases ar nelielu mongoloīdo piejaukumu.

Vēsture labot šo sadaļu

Vārds "uigurs" nozīmē "solidaritāte", "vienotība".[nepieciešama atsauce]

Uiguri ir viena no senākajām tjurku tautām. To senči bija klejotāju ciltis Baikāla ezera apkaimē. Rakstītajos avotos uiguri pirmoreiz pieminēti m.ē. 3. gadsimtā. 5.—8. gs. uiguri ietilpa žužanu kaganātā, vēlāk — Austrumu Tjurku kaganātā.

646. gadā uiguru vadonis Tumidu pasludināja sevi par kaganu. Uiguriem apvienojoties ar kaimiņu ciltīm, kagana Guli Peilo vadībā 744. gadā viņi sagrāva Austrumu kaganātu, kas tajā laikā jau bija novājināts. 745. gadā tika izveidots Uiguru kaganāts. Galvaspilsēta tika dibināta Udeczjaņas kalnos, Orhonas upes augštecē (tagadējā Mongolijā). 840. bija neražas gads, kā dēļ valstī sākās nesaskaņas. To izmantoja Jeņisejas kirgīzi, kas iebruka Uiguru kaganātā ar 100 tūkstošu lielu karaspēku. Uiguru valsts beidza pastāvēt.

Pēc Uiguru kaganāta sagrāves uiguri pārcēlās uz rietumiem, pamazām pārejot no klejotāju dzīvesveida uz nometnieku dzīvesveidu. Daļa uiguru pārcēlās uz Austrumu Turkestānu un Gaņsu rietumu daļu, kur tika izveidotas divas neatkarīgas valstis — ar centriem Gaņsu un Turfanā. Pirmo iznīcināja tanguti, otrā 12. gs. kļuva par karakitaju vasali, bet 14. gs. tika pievienota Mongolistānai. 17.—18. gs. Austrumu Turkestānā bija uiguru valsts, kuru 1760. gadā iekaroja Ķīnas mandžūru valdnieki. 18.—20. gs. lielas uiguru grupas emigrēja uz Vidusāziju (galvenokārt Semirečji, Fergānu).

Ilgā iekarotāju kundzība, sadrumstalotība un citi iemesli noveda pie tā, ka etnonīms "uigurs" gandrīz vairs netika lietots. Uigurus dalīja grupās pēc dzīvesvietas (kašgarliki, jarkendliki, turfanliki, askuliki) vai nodarbošanās (taranči — zemkopji, kas 18. gs. apmetās Ili ielejā). Uiguri tomēr saglabāja etnisko pašapziņu un savu valodu. Kopīgs etnonīms — "uiguri" pieņemts uiguru pārstāvju kongresā Taškentā 1921. gadā. 1955. gadā tika izveidots Siņdzjanas Uiguru autonomais rajons Ķīnā.

Uiguru galvenā nodarbošanās — apūdeņojamā zemkopība, lopkopība, mājamatniecība; daļa uiguru nodarbināti rūpniecībā un tirdzniecībā.

Skatīt arī labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

  1. «Peoples Listing: Uyghur». Joshua Project. Skatīts: 2009-05-27.

Ārējās saites labot šo sadaļu