Kaligrāfija

māksla skaisti un skaidri rakstīt rokrakstā

Kaligrāfija (grieķu: κάλλος, kallos un γραφή, graphẽ — ‘skaists (glīts) raksts’) jeb glītrakstīšana[1] ir māksla skaisti un skaidri rakstīt rokrakstā. Tā ir viena no tēlotāja mākslas nozarēm. Kaligrāfijas speciālistu sauc par kaligrāfu. Kaligrāfijā rakstītās zīmes sauc par kaligrammām. Agrāk latviešu valodā šī māksla ir saukta arī par skaistrakstību, daiļrakstību un košrakstību.[2]

Kaligrāfiski uzrakstīts vārds Calligraphy

Kaligrāfijas vēsture ir saistīta ar rakstības un rakstāmrīku vēsturi. Īpaši augsti kaligrāfijas mākslu vērtē musulmaņu kultūrā. Saskaņā ar pravieša Muhameda mācību, "rakstība ir puse no zināšanām",[3] un islāms atzīst rakstības dievišķo izcelsmi. Lieliska mākslinieciskā izteiksme ir atrodama arī viduslaiku Ķīnas, Persijas, Centrālāzijas un Eiropas kaligrāfijā. Ķīnā kaligrāfiju vēl aizvien bieži vērtē augstāk nekā glezniecību.[4] Līdz ar grāmatu iespiešanas un tipogrāfijas tehnoloģijas attīstību, kaligrāfijas nozīme ir stipri samazinājusies. Mūsdienu kaligrāfija ir diezgan daudzveidīga — no ikdienišķa rokraksta uzrakstiem uz pastkartēm līdz augstākajai mākslai, kurā ar roku rakstītā zīmes izpausme ne vienmēr rada skaidru burtu formu.

PiederumiLabot

Kaligrāfijas pamatpiederumi ir rakstāmrīks un tintnīca. Par rakstāmrīku var kalpot otas un rakstāmspalvas. Tās var būt ar plakaniem, apaļiem vai asiem galiem, kas lielā mērā nosaka arī vēlāk uzrakstīto simbolu izskatu. Savukārt tintnīcā var iepildīt gan tinti, gan tušu. Rakstāmā tinte parasti ir uz ūdens bāzes un ir ievērojami mazāk viskoza nekā drukāšanā izmantotās eļļas bāzes tintes.

Liela nozīme ir arī papīram, uz kura tiek rakstīts. Augstas kvalitātes papīrs ar labu absorbcijas spēju ļauj veidot tīrākas līnijas.

Kaligrāfija EiropāLabot

 
1407. gadā kaligrāfiski uzrakstīts Bībeles fragments

Kaligrāfija Eiropā ir attīstījusies uz sengrieķu un romiešu rakstības pamatiem. Pirmie alfabēti parādījās trešajā tūkstošgadē pirms mūsu ēras. Latīņu alfabēta tiešais priekštecis bija etrusku alfabēts. Sākotnēji rakstībā tika izmantoti tikai lielie burti. Kristietības izplatīšana vienlaicīgi ļāva izplatīties Eiropā arī kaligrāfijas mākslai, jo bija nepieciešams lielos daudzumos pārrakstīt Bībeli un citus reliģiskos tekstus.

Ķīniešu kaligrāfijaLabot

Kaligrāfijai ir liela nozīme Ķīnā, kur tai ir patstāvīgs tēlotāja mākslas žanra statuss. Tā tiek vērtēta pat augstāk nekā glezniecība.[4] Šajā mākslā galvenokārt tiek rakstītas ķīniešu rakstzīmes. Ķīniešu kaligrāfijas tradīcijas ir senas un smalki izstrādātas līdz vismazākajām niansēm, tās uzplaukums bija Dzjiņu dinastijas laikā un turpina pilnveidoties arī mūsdienās. Kaligrāfija bija jāapgūst ikvienam izglītotam ķīnietim. Balstoties uz ķīniešu kaligrāfiju, ir izveidojušās arī japāņu, korejiešu, vjetnamiešu kaligrāfijas.

AtsaucesLabot

  1. «Kaligrāfija senāk, šodien un…». Latvijas Avīze. 2013. gada 13. oktobris. Skatīts: 2020. gada 22. decembrī.
  2. Fr. Jansons. Latviešu kaligrāfijas skolotājs. K/S "Progress", 1940. 5. lpp.
  3. Mohammad Zakir Khan. «Knowledge in the Qur’an and the Hadith» (angliski). wisdom.edu.ph. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-05-08. Skatīts: 2012-03-21. Seek half of the knowledge [of the faith] from her
  4. 4,0 4,1 Jūlijs Aldersons. Mākslas un kultūras vārdnīca ar interneta atslēgvārdiem. Zvaigzne ABC, 2011. 142. lpp. ISBN 978-9934-0-2010-0.

Ārējās saitesLabot