Glotāls slēdzenis ir skaņa, kas sastopama vairākās valodās. Starptautiskajā fonētiskajā alfabētā to apzīmē ar simbolu [ʔ].

Latviešu valodā labot šo sadaļu

Latviešu valodā šī skaņa dažkārt sastopama vārdu "jā" un "nē" izrunā, kad tie tiek izrunāti kā "ja-a" un "ne-e", jeb, precīzākā IPA pierakstā, [jaʔa] un [neʔe].

Dāņu valodas fenomens stød daļā gadījumu tiek realizēts kā glotāls slēdzenis, taču ir autori, kas norāda uz tā līdzību ar latviešu un lībiešu valodas lauzto intonāciju. Piemēram, 19. gs. beigās dānis Vilhelms Tomsens (Vilhelm Thomsen) kontaktējoties ar kādu lībiešu jūrnieku identificēja viņa runā iezīmi, kas viņam likās ļoti līdzīga dāņu stød, kas latviešu valodā atbilst tam, ko sauc par "lauzto intonāciju".[1] Vītso izteicies, ka lībiešu lauztais tonis varot tikt realizēts kā "laringāls līdzskanis".[2]

Citi autori definē latviešu valodas lauzto intonāciju kā "krītošu intonāciju ar pievienotu glotalizāciju".[3]

Citās valodās labot šo sadaļu

Glotāls slēdzenis ir bieži sastopams dažādos angļu valodas dialektos, piemēram, tas ir standarta veids kā realizēt /t/ standarta amerikāņu angļu valodas vārdos, kur tam seko zilbisks [n̩], piemēram, mountain [ˈmaʊ(n)ʔn̩], cotton ['kʰɑʔn̩] vai button [ˈbʌʔn̩]. Lielbritānijas Cockney izloksnē tas ir pilnīgi aizvietojis fonēmu /t/, piemēram, city tiktu realizēta kā [ˈsɪʔɪ] un bottle[ˈbɔʔo], utt.

Dienvidaustrumigaunijas (uz ziemeļiem no Alūksnes rajona) Veru valodā glotāls slēdzenis ir fonēmisks – tas tiek apzīmēts ar ⟨q⟩ un tas ir standarta daudzskaitļa marķieris (atšķirībā no standarta igauņu -d), piemēram, kala ("zivs"), kalaq ("zivis").

Atsauces labot šo sadaļu

  1. Paul Kiparsky. «Livonian stød». Skatīts: 2013. gada 25. novembris.
  2. Vītso, Tīts Reins (2013). Blumberga, Renāte; Mäkeläinen, Tapio; Pajusalu, Karl. red. "Lībiešu valodas pamatiezīmes". Lībieši: vēsture, valoda un kultūra (Rīga: Līvõ Kultūr sidām): 268. lpp. ISBN 978-9984-49-730-3. "[Aprakstot lībiešu lauzto toni] toņa galotnē seko raksturīgs rīkles muskuļu sasprindzinājums jeb t. s. laringalizācija, kas īpaši spēcīga sasprindzinājuma gadījumā var izpausties kā laringāls līdzskanis."
  3. Bernd Kortmann. The Languages and Linguistics of Europe. Walter de Gruyter, 2011. 6. lpp. ISBN 3110220253. Both Latvian and Lithuanian are pitch languages. In Lithuanian, stressed long vocalic segments (long vowels, diphthongs, and sequences of vowel plus sonorant) show a distinctive opposition of rising and falling pitch, cf. kar̃tų 'time:gen.pl' vs. kártų 'hang:irr.3'. In standard Latvian (and some of the dialects), long vocalic sequences (of the same type as in Lithuanian) distinguish three varieties of pitch: 'even', 'falling', and 'broken' ('broken pitch' being a falling pitch with superadded glottalisation). They are fully differentiated in stressed syllables only: unstressed syllables have an opposition of glottalised and non-glottalised long vocalic segments. Segments with 'even' pitch are ultra long. Neither Lithuanian nor Latvian mark pitch in their standard orthography.