Latīņu baznīca

Latīņu baznīca (latīņu: Ecclesia Latina) ir vienīgā sui iuris rietumu baznīca, un tā, līdzās ar 23 Austrumu Katoļu baznīcām, veido vispārējo Katoļu baznīcu.^[1] Tā ir vislielākā rietumu kristīgā baznīca un līdz protestantu reformācijai — bija savulaik arī vienīgā, tādēļ tās vēsturiskais nosaukums ir Rietumu baznīca.^[2] Citos kontekstos tā ir zināma arī kā Romas Katoļu baznīca, jo tā ir tiešākā veidā saistīta ar Romu (Svēto Krēslu) nekā Austrumu Katoļu baznīcas, kuras arī ir sadraudzībā ar Romu, bet kurām ir atsevišķi administratīvie centri (patriarhāti), atšķirībā no Latīņu baznīcas, kur tās administratīvais centrs ir Roma. Šī iemesla dēļ pāvestam ir lielāka nozīme Latīņu baznīcā nekā Austrumu Katoļu baznīcās.

Latīņu baznīcas liturģija ir saistīta ar latīņu ritiem, kas ir vairāku rietumu katoļu liturģisko ritu apkopojums. Galvenais un visizplatītākais no rietumu liturģiskiem ritiem ir Romas rits. Romas rita tradīcijas ir saistītas ar vēsturiskās Romas baznīcas tradīcijām.^[3] Bez Romas rita vēl ir Ambroziešu, Kartūziešu un Benediktiešu riti, kā arī vēl citi. Ir arī daži izzuduši latīņu liturģiskie riti, kā, piemēram, Ķeltu rits. Dažas no Latīņu baznīcas tradīcijām ir neraudzētas maizes lietošana svētajā misē un rožukroņa lūgšana.

Latīņu baznīcas liturģiskā valoda tradicionāli bija latīņu valoda, taču kopš II Vatikāna koncila (1962—1965) Latīņu baznīcā ir ieviests jauns standarts misei, kas ļauj to celebrēt jebkurā valodā, tomēr latīņu valodu vēl dažkārt lieto lūgšanās vai baznīcas dziedājumos. Kā liturģisko valodu, to lieto tikai Tridentes misē, kas ir salīdzinoši reti sastopama mises forma.^[4]