Hēraklijs
Flāvijs Hēraklijs Augusts (latīņu: Flavius Heraclius Augustus, grieķu: Φλάβιος Ἡράκλειος; dzimis apmēram 575. gadā, miris 641. gada 11. februārī) bija Bizantijas impērijas imperators no 610. līdz 641. gadam.
| Hēraklijs Heraclius Ἡράκλειος Հերակլիոս Ա | |
|---|---|
 | |
| Bizantijas imperators | |
|
Amatā 610. gada 5. oktobris — 641. gada 11. februāris | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
apmēram 575. gadā Kapadokija |
| Miršanas dati |
641. gada 11. februārī Konstantinopole |
| Tēvs | Hēraklijs Vecākais |
| Māte | Epifanija |
| Dzīvesbiedrs(-e) |
Evdokija Martina |
| Bērni | Konstantīns III, Hēraklijs II un citi |
| Reliģija | Halkedoniskā kristietība |
Viņa valdīšanas laikā grieķu valoda kļuva par oficiālo impērijas valodu, tāpat tā arī nomainīja latīņu valodu kā baznīcas oficiālo valodu. Hēraklijs tāpat nostiprināja impēriju un armijā notika reorganizācija. Valdīšanas pirmajā daļā sakāva persiešus, avārus, savukārt valdīšanas beigu posmā jau sāka zaudēt iekarotās zemes.[1] Viņa valdīšanas periods iezīmēja pāreju no klasiskās Romas impērijas uz viduslaiku Bizantijas valsti, sagatavojot pamatu nākotnes Bizantijas vēsturei.
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuHēraklijs dzimis ap 575. gadu Kapadokijā, Bizantijas impērijas sastāvā. Daži vēsturnieki un avoti, piemēram, armēņu hronikas un daži bizantiešu avoti, norāda uz iespējamu Herāklija armēņu izcelsmi. Viņa tēvs Hēraklijs Vecākais bija ievērojams ģenerālis, kuram bija liela nozīme viņa dēla nākšanā pie varas.
608. gadā Heraklijs Vecākais sacēlās pret esošo imperatoru Foku, kurš bija nepopulārs un tirānisks valdnieks. Jaunais Hēraklijs vadīja floti uz Konstantinopoli un 610. gadā veiksmīgi gāza Foku, pārņemot troni.
Hēraklijs ir visvairāk pazīstams ar savām militārajām kampaņām, īpaši pret Sasanīdu impēriju un vēlāk pret agrīnām musulmaņu kalifātiem. Viņa agrīnā valdīšana bija saistīta ar nopietnām problēmām, tostarp nozīmīgu teritoriju zaudēšanu persiešiem, kuri 614. gadā bija ieņēmuši Jeruzalemi. No 622. līdz 628. gadam Hēraklijs uzsāka virkni veiksmīgu pretuzbrukumu persiešiem. Viņa slavenākā uzvara notika 627. gadā pie Ninīves, kas efektīvi izbeidza persiešu dominanci un atgrieza patieso Krustu Jeruzalemē.
Herāklija valdīšanas beigās musulmaņu kalifāti sāka strauji izplesties. Bizantijas armija cieta sakāves musulmaņu spēku priekšā, zaudējot Sīriju, Palestīnu un Ēģipti līdz viņa nāvei.
Miris 641. gada 11. februārī.
Reliģiskā politika
labot šo sadaļuHerāklijs bija dievbijīgs kristietis un veica nozīmīgas reliģiskās reformas. Viņš atbalstīja monotēlītisma doktrīnu (doktrīna, kas atzīst Dieva-cilvēka Jēzus Kristus vienīgo gribu), kas piedāvāja, ka Kristum ir viena dievišķā griba. Tas bija mēģinājums saskaņot Halkedonas kristiešus un monofizītus impērijā. Tomēr šī politika bija neveiksmīga un izraisīja turpmāku reliģisku nesaskaņu.
Mantojums
labot šo sadaļuHerāklijs bija precējies divas reizes. Viņa pirmā sieva Evdokija deva viņam vairākus bērnus, tostarp viņa pēcteci Konstantīnu III. Pēc viņas nāves viņš apprecēja savu brāļameitu Martinu, kas izraisīja pretrunas un nepopulāritāti.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Latvijas padomju enciklopēdija. 4. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 58. lpp.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
- Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Biogrāfija Arhivēts 2012. gada 14. novembrī, Wayback Machine vietnē. (angliski)
 | Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |