Fonētika (no grieķu vārda φωνή - "skaņa" vai "balss") ir zinātnes nozare, kas pēta cilvēka runas skaņas. Tā nodarbojas ar runāto skaņu fizikālajiem raksturlielumiem, to radīšanas fizioloģiju, klausītāja uztveri un neirofizioloģisko izpratni. Salīdzinājumam fonoloģija, kas ir nepieciešama pilnīgai fonētikas izpratnei, pēta valodai specifiskas skaņu sistēmas un skaņu modeļus, kas piemīt atsevišķām mutvārdu valodām. Kaut arī fonoloģija stingri bāzējas fonētikā, tā tomēr ir atsevišķa valodniecības nozare, kas nodarbojas ar psiholoģiski reālām, abstraktām skaņu vienībām (fonēmām) un to individuālajām fizikālajām īpašībām, kas nodrošina saprotamu atšķirību starp šīm skaņām, kā arī saprotamu atšķirību starp šādu skaņu grupām. Fonētika nodarbojas ar reāli izrunātu skaņu fiziskajiem raksturojumiem, nevis ar kontekstiem, kādos šīs skaņas tiek lietotas valodās vai veidiem, kādos šie fiziskie raksturojumi var mainīties atkarībā no konteksta. (Šī pēdējā parādība ir fonoloģijas pētījumu subjekts: šie skaņu varianti, kuri mainās atkarībā no valodai specifiskām situācijām, fonoloģijā tiek saukti par alofoniem.)

Fonētikai ir trīs galvenie atzari:

Starptautiskā fonētiskā asociācija ir atzinusi par atšķirīgām no fonētikas viedokļa vairāk kā simts skaņas un transkribējusi tās Starptautiskajā fonētiskajā alfabētā.

Fonētika tika pētīta jau 2500 gadu tālā senatnē senajā Indijā, kur Pārnini 5.gs p.m.ē. uzskaitīja līdzskaņu artikulācijas vietas un veidus savā traktātā par Sanskritu. Lielākā daļa Indijas rakstību šodien organizē savus līdzskaņus pēc Pārnini klasifikācijas.

Ārējās saites un atsauces labot šo sadaļu