Atvērt galveno izvēlni

Malaizija (malajiešu: Malaysia) ir federatīva valsts Dienvidaustrumāzijā. Tā sastāv no 13 štatiem un trīs federālajām teritorijām. Valsts sauszemes platības daļu, kura ir 329 847 km², Dienvidķīnas jūra sadala divās līdzīga lieluma daļās — Rietummalaizijā Malakas pussalas dienviddaļā un Austrummalaizijā Kalimantāna salas ziemeļos. Malaizijas pussalas daļa robežojas ar Taizemi, bet salas daļa ar Bruneju un Indonēziju. Valsts galvaspilsēta ir Kualalumpura, savukārt federālās valdības sēdeklis atrodas Putradžajā. Malaizijā atrodas Eirāzijas kontinentālās daļas galējais dienvidu punkts — Piai rags.

Malaizija
Malaysia
Malaizijas karogs Malaizijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaNegaraku
Location of Malaysia
Malaizija (tumši zaļā) un ASEAN dalībvalstis (gaiši zaļā) Dienvidaustrumāzijā
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Kualalumpura
Valsts valodas malajiešu valoda
Valdība
 -  Monarhs Muhammad V
 -  Premjerministrs Mahazirs bin Mohamads
Dibināšana
 -  no Lielbritānijas 1957. gada 31. augustā 
Platība
 -  Kopā 329 847 km² 
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2014. gadā 30 369 000 (42)
 -  Blīvums 92/km² (116)
Džini koef. (2009) 46.2 (36)
HDI (2013) 0.773 (augsts) (62)
Valūta ringits (MYR)
Laika josla MST (UTC+8)
Interneta domēns .my
Tālsarunu kods +60

Satura rādītājs

Sabiedriskā iekārtaLabot

Kaut arī Malaiziju vairākumā apdzīvo malajieši, šeit dzīvo arī ievērojams skaits ķīniešu un indiešu. Kopumā sabiedrība ir multietniska un multikulturāla, kam ir būtiska nozīme valsts politiskajā dzīvē. Atbilstoši Malaizijas konstitūcijā noteiktajam islāms ir valsts reliģija, tomēr vienlaikus valstī pastāv reliģiskā brīvība attiecībām uz citām ticībām. Valsts iekārta ir veidota pēc Vesminsteras sistēmas parauga, Malaizija pieder anglosakšu tiesību sistēmai. Valsts galva ir karalis, kuru ik pēc pieciem gadiem ievēl deviņi sultāni. Izpildvaru — valdību vada premjerministrs, likumdevējvara pieder divpalātu parlamentam.

EkonomikaLabot

Kopš neatkarības iegūšanas Malaizijas ekonomika bija viena no ātrāk augošajām Āzijā, vairāk kā 50 gadu tās iekšzemes kopprodukts auga vidēji par 6,5% gadā. Tās ekonomiskais dzinējspēks ir bijis resursu eksports, tomēr Malaizija pakāpeniski ir attīstījusi arī zinātnes, tūrisma, tajā skaitā medicīniskā, kā arī tirdzniecības sektorus. Mūsdienās tā ir industrializēta valsts ar attīstītu tirgus ekonomiku, kas ieņem trešo vietu Dienvidaustrumāzijā un 29. vietu pasaulē pēc ekonomikas apjoma. Malaizija ir Dienvidaustrumāzijas Nāciju Asociācijas dibinātājvalstīm, kā arī Nāciju Sadraudzības, Nepievienošanās kustības un citu starptautisko organizāciju biedre.

Dabas resursiLabot

Panākumus ekonomikā Malaizijai nodrošina bagātie dabas resursi. Naftas atradnes, galvenokārt Sabahas un Saravakas štatu piekrastē, ir tik lielas, ka valsts iegūst vairāk nekā 800 000 barelu naftas dienā. Nozīmīgas ir arī dabas gāzes atradnes, iegūst arī dažādu metālu rūdas — alvu, varu, zeltu u. c.

Lielākā daļa Rietumu Malaizijas meži ir izcirsti, lai iegūtu zemi lauksaimniecībai, ierīkotu plantācijas un apmetnes.[nepieciešama atsauce] Austrumu Malaizijā Saravakā joprojām saglabājušies vieni no senākajiem un plašākajiem pirmatnējiem tropu mežiem uz Zemes. Tomēr intensīvā mežu izciršana ir ļoti aktuāls vides jautājums valstī, jo mežizstrāde ir viena no galvenajām Malaizijas rūpniecības nozarēm. Valsts ir pasaulē lielākā tropiskās cietkoksnes, baļķu un zāģmateriālu eksportētāja. Pēc Pasaules Bankas aprēķiniem Malaizijas mežos kokus izcērt trīs reizes lielākā apjomā, nekā tos iestāda no jauna.[nepieciešama atsauce]

VēstureLabot

 
Malajas politiskais iedalījums 1922. gadā: britu kolonija "Šaurumu apmetnes" (Straits Settlements, sarkanā krāsā), federalizētās Malajas valstis (Federated Malay States, dzeltenas), nefederalizētās Malajas valstis (Unfederated States, zilas).

Malaiziešu valstiskuma aizsākumi meklējami 15. gadsimtā, kad šeit izveidojās Malajas sultanāts, kuru vēlāk pakļāva portugāļi un holandieši. 18. gadsimtā malajiešu apdzīvotās teritorijas tika iekļautas Britu impērijā, kļūstot par britu protektorātu. Valsts pussalas daļa 1946. gadā tika apvienota kolonijā — Malajas savienībā, savukārt 1948. gadā tā kļuva par Malajas federāciju, kas 1957. gada 31. augustā pasludināja neatkarību. 1963. gada 16. septembrī, apvienojoties ar Rietumbruneju, Saravaku un Singapūru tika izveidota jauna valsts, kas tika nosaukta tās mūsdienu vārdā — par Malaiziju. Mazāk kā pēc diviem gadiem Singapūra izstājās no federācijas, kļūstot par patstāvīgu valsti.

Administratīvais iedalījumsLabot

Valsti ģeogrāfiski divās daļās sadala Dienvidķīnas jūra:

ReliģijaLabot

Malaizijas konstitūcija nosaka reliģijas brīvību, bet valsts galvenā reliģija ir islāms.[1] Aptuveni 61,3% iedzīvotāju pieder pie islāma, 19,8% – pie budisma, 9,2% – pie kristietības, 6,3% – pie hinduisma. 1,3% praktizē konfūcismu, taoismu vai kādu citu tradicionālo Ķīnas reliģiju, bet tikai 0,7% iedzīvotāji ir bez reliģiskās piederības.[2]

Dominējošais islāma atzars valstī ir šafiītu tiesību skolas sunnītu islāms.[3]

MedijiLabot

Malaizijas lielākie laikraksti pieder valstij un valdošās koalīcijas partijām,[4][5] tomēr arī dažas lielākās opozīcijas partijas izdod laikrakstus, ko tirgo līdzās komersantu izdotajiem izdevumiem. Pastāv atšķirība starp valsts daļām, kuras atdala jūra.[6] Medijos, kas bāzējas uz pussalas, pastāv otršķirīga attieksme pret notikumiem un ziņām valsts daļā, kas atrodas uz salas, šī valsts daļa tiek uztverta kā kolonija. Vienlaikus medijos vērojama negatīvu ziņu par Indonēziju akcentēšana, kas saasina abu valstu attiecības.[7] Valstī izdod dienas laikrakstus malaju, angļu, ķīniešu un tamilu valodās.[6] Pastāvot ierobežojumiem attiecībā uz izdošanas un informācijas izplatīšanas tiesībām, kas noteikti Malaizijas likumos, piemēram, Drukātās preses un publikāciju likumā, preses brīvība valstī kopumā ir ierobežota.[8][9] Malaizijas valdība ir mēģinājusi ierobežot opozīcijas spēku laikrakstu izdošanu pirms vēlēšanām, piemēram, 2007. gadā izpildvara realizēja direktīvu, kas noteica aizliegumu opozīcijas līderiem uzstāties televīzijā un radiopārraidēs.[5][10]

AtsaucesLabot

  1. «Malaysia – Religion». Asian Studies Center - Michigan State University. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 9. augustā. Skatīts: 2011. gada 13. jūlijs. (angliski)
  2. «Population Distribution and Basic Demographic Characteristics». Department of Statistics, Malaysia. 82. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 13. Novembris. Skatīts: 2011. gada 4. oktobris. (angliski)
  3. Michael G. Peletz. Islamic Modern: Religious Courts and Cultural Politics in Malaysia. Princeton University Press, 2002. ISBN 0-691-09508-6. (angliski)
  4. Razak Ahmad. «Malaysian media shapes battleground in Anwar trial». Reuters, 2010. gada 5. februāris. Skatīts: 2010. gada 3. novembris.
  5. 5,0 5,1 «Malaysian opposition media banned». BBC News. 2009. gada 23. marts. Skatīts: 2010. gada 3. novembris.
  6. 6,0 6,1 «The East-West divide of Malaysian media». Malaysian Mirror. 2010. gada 9. septembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 22. jūlijā. Skatīts: 2010. gada 3. novembris.
  7. «Comment: Anwar blames Malaysian media». The Jakarta Post. 2010. gada 28. septembris. Skatīts: 2010. gada 3. novembris.
  8. «Malaysia». Freedom House. 2013. Skatīts: 2014. gada 30. marts.
  9. Mindy McAdams. «How Press Censorship Works». Mindy McAdams. Skatīts: 2011. gada 25. maijs.
  10. «Opposition muzzled – here's black and white proof». Malaysiakini. 2007. gada 29. jūnijs.

Ārējās saitesLabot