Vikipēdija

Pārdaugavas Livonijas hercogiste

(Pāradresēts no Livonijas Pardaugavas hercogiste)

Pārdaugavas Livonijas hercogiste (kņaziste) (latīņu: Ducatus Livoniae Ultradunensis, lietuviešu: Uždauguvio kunigaikštystė, poļu: Księstwo Zadźwińskie, igauņu: Liivimaa hertsogkond)[1] bija hercogiste, kas izveidota 1561.-1562. gadā Lietuvas lielkņazistes pakļautībā, kad sadaloties Livonijas Konfederācijai, Livonijas ordenis un Rīgas arhibīskapija noslēdza vienošanos ar Lietuvas lielkņazisti par Livonijas un Lietuvas personālūnijas izveidošanu. Pēc Poļu-zviedru kara no 1621. gada hercogistes lielākā daļa atradās Zviedrijas Karalistes pakļautībā kā Zviedru Livonija, bet pārējā teritorijā vēlāk izveidota Polijas-Lietuvas ūnijas Inflantijas vojevodiste.

latīņu: Ducatus Livoniae Ultradunensis
vācu: Herzogtum Livland
poļu: Księstwo Zadźwińskie
Pārdaugavas Livonijas hercogiste
←
 
←
1561 – 1629 →
 
→
Flag Coat of arms
Polijas-Lietuvas karogs Hercogistes ģerbonis
Location of
Location of
Pārdaugavas Livonijas hercogiste ar Cēsu, Tērbatas un Pērnavas prezidijiem (pēc 1598. vaivadijām)
Pārvaldes centrs Sigulda, Cēsis, Rīga (administratora rezidence no 1581. gada)
Valoda(s) vācu, latīņu, poļu
Reliģija luterāņi, katoļi
Valdība monarhija
Vēsturiskais laikmets Agrīnie Jaunie laiki
 - Livonijas Konfederācijas sadalīšanās
 - Viļņas ūnija 1561
 - Polijas-Zviedrijas karš 1629
 - Zviedru Vidzemes un Inflantijas vaivadijas izveidošana
Nauda Livonijas dālderis, marka, pusmarka, vērdiņš, šiliņš
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Senākās kultūras
Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes hercogistes kolonijas
Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudze, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Bēgļi, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu pagaidu nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē
Latvijas portāls

Izveidošana

labot šo sadaļu
Pamatraksts un citi raksti: Livonijas un Lietuvas reālūnija un Livonijas ordinācijas

No 1557. līdz 1566. gadam Livonijas Konfederācijas laicīgie un garīgie valdnieki noslēdza vairākus līgumus, ar kuriem viņu zemes pārgāja kaimiņvalstu kontrolē:

1560. gada 5. aprīlī Livonijas ordeņa apspriedē Rīgā pieņēma lēmumu ordeni likvidēt un pārvērst tā teritoriju par mantojamu hercogisti, līdzīgi Prūsijas hercogistei. Pēc Viļņas ūnijas noslēgšanas 1561. gadā Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapijas zemes nonāca Lietuvas lielkņazistes pārvaldībā. 1562. gada 5. martā Rīgas pilī Livonijas mestrs un Ordeņa brāļi novilka savus apmetņus. Nepiepildījās Ketlera cerība par varas iegūšanu visā Livonijā. Kā vasalis viņš saņēma varu Kurzemes un Zemgales hercogistē, un pārējā Lietuvas karaspēka kontrolētajā teritorijā tika iecelts par vietvaldi. Gotharda Ketlera tituls šajā laikā bija "Kurzemes un Zemgales kungs Livonijā, Polijas karaliskās majestātes vietvaldis un gubernators Livonijā" (vācu: von gottes gnaden wir Gothartt in Lieffland zu Curlandt und Semigalien Herr der königlichenn majestedt zu Poln über Liefflandt stadthalter und gubernator). Lietuvas lielkņazs un Polijas karalis Sigismunds II Augusts bija šīs teritorijas valdnieks - hercogs, un lietoja titulu Sigismundus Augustus Dei gratia rex Poloniae, magnus dux Lithuaniae, nec non terrarum Cracoviae, Sandomiriae, Siradiae, Lanciciae, Cuiaviae, Kijoviae, Russiae, Woliniae, Prussiae, Masoviae, Podlachiae, Culmensis, Elbingensis, Pomeraniae, Samogitiae, Livoniae etc.

Tomēr pēdējais Rīgas arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms nevēlējās pieņemt visus karaļa Sigismunda II noteikumus, bet arhibīskapijas koadjutors Kristofs meklēja palīdzību pie Zviedrijas karaļa. Rīgas pilsēta atteicās zvērēt uzticību Sigismundam II, pasludinot, ka pakļaujas tieši Svētās Romas impērijas ķeizaram un vēlas iegūt impērijas brīvpilsētas statusu. Pēc arhibīskapa Vilhelma nāves 1563. gadā zviedri ieņēma daļu no Rīgas arhibīskapijas, tomēr lietuviešu un Gotharda Ketlera karaspēks viņus padzina. Par arhibīskapijas administratoru iecēla Nikolaju Radvilu.

Uz Livonijas zemēm pretendēja arī Dānijas un Krievijas monarhi. 1562. gada 7. augustā Krievijas cars Ivans IV un Dānijas karalis Frederiks II Možaiskā noslēdza pret Zviedriju vērstu militāru savienību, kurā Krievija atzina Dānijas tiesības uz Igauniju, kā arī Sāmsalas un Kurzemes bīskapijām, bet Dānija atzina Krievijas tiesības uz pārējo Livonijas daļu.

1566. gada 10. decembrī Cēsu pilī sasauktais Livonijas landtāgs apstiprināja pakļaušanos Lietuvas virsvarai, ko 1566. gada decembra beigās apstiprināja Grodņas ūnijas līgumā. Pēc ūnijas noslēgšanas Rīgas arhibīskapijas zemes apvienoja ar Livonijas ordeņa zemēm Daugavas labajā krastā kopīgā "Pārdaugavas Livonijas hercogistē". Sigismunds II par jauno Livonijas vietvaldi iecēla Livonijas hetmani Janu Hodkeviču. Viņa rezidence atradās Livonijas ordeņa landmaršalu Siguldas pilī. 1569. gadā Ļubļinā parakstīja Ļubļinas ūniju, izveidojot Polijas un Lietuvas kopvalsti. Kurzemes un Zemgales hercogiste, tāpat kā Pārdaugavas Livonijas hercogiste, kļuva par abu valstu kopvaldījumu, lai arī Lietuva regulāri atgādināja par savām pretenzijām uz vadošo lomu.

Arī Krievija plānoja pārvērst Livoniju par savu vasaļvalsti. 1570. gadā cars Ivans IV Krievijas okupētajās zemēs par Livonijas karali (Livonijas ordeņa mestra pēcteci) piedāvāja atzīt Dānijas princi un Kurzemes un Sāmsalas bīskapu Magnusu. Magnuss šo piedāvājumu pieņēma un 1570.-1579. gadā lietoja titulu Magnus, Divine Gratia Rex Livoniae Dominus Esthoniae et Littia (Magnuss, ar Dieva žēlastību Livonijas ķēniņš, Igaunijas un Latvijas kungs). Tomēr 1577. gadā sakarā ar aizdomām par Magnusa nodevību lika viņu apcietināt un atsavināt viņa valdījumus. 1578. gadā noslēdza Dānijas un Krievijas pamieru uz 15 gadiem, kurā Dānija atzina cara tiesības uz Livoniju, saglabājot vienīgi Sāmsalu un Muhu salu.

1578. gadā ievēlētais Polijas-Lietuvas karalis Stefans Batorijs par Livonijas hercogistes administratoru iecēla Georgu Radvilu un 1581. gadā ar Drohičinas līgumu panāca Rīgas iestāšanos ūnijā. Viņš uzsāka plašu karadarbību pret krieviem un piespieda Ivanu IV ar 1582. gada Jamzapoļskas miera līgumu atteikties no iekarojumiem Livonijā. 1582. gada 4. decembrī Stefans Batorijs izdeva Livonijas konstitūcijas (Constitutiones Livoniae), saskaņā ar kurām:

1582. gadā Stefana Batorija sāktā zemju revīzija turpinājās līdz 1590. gadam, un tika atsākta pēc Sigismunda III pieņemtās Otrās ordinācijas 1599. gadā. Tad arī atsākās zemju piešķiršana vācu muižniekiem, iepriekš tās ieguva Lietuvas un Polijas muižnieki, kas tagad kontrolēja gandrīz pusi Livonijas zemju. Vācu muižnieki naidīgi izturējās pret jauno varu – tā atņēma viņu zemes, un spieda atteikties no protestantisma.[3]

1587. gadā Varšavā notika Polijas-Lietuvas Sejms, kurā virsroku guva Sigismunds III. Šajā Sejmā Livonijas un Rīgas pārstāvji sūdzējās par pieaugošo katoļu kontrreformāciju, par to, ka livoniešiem netika doti vadošie amati. 1589. gadā Sigismunds III izdeva Livonijas Pirmo ordināciju (Ordinatio Livoniae I), saskaņā ar kuru Livonija kļuva par Polijas un Lietuvas kopīgu īpašumu. Amati un ienākumi tika vienādi sadalīti poļu un leišu starpā. Likumus noteica 1588. gada Lietuvas statūti.

Katoliskā Sigismunda III konflikti ar Zviedrijas protestantu aristokrātiem noveda pie poļu-zviedru kara sākšanās. Lai nodrošinātu Livonijas protestantu pāriešanu Zviedrijas pusē, 1598. gadā Sigismunds III izdeva Livonijas Otro ordināciju (Ordinatio Livoniae II), kurā piešķīra lielākas tiesības Livonijas vācu muižniecībai.

Hercogistes sadalīšana

labot šo sadaļu

Poļu-zviedru kara laikā tās ziemeļu (Pērnava un Tērbata) un rietumu (Rīga un Cēsis) daļas iekaroja Zviedrija, kas pēc 1621. gada šeit izveido Zviedru Livoniju, bet dienvidaustrumu daļa palika Polijas-Lietuvas sastāvā. Otrā Ziemeļu kara laikā krievi 1656.-1658. gadā anektēja Koknesi un nodibināja "Dmitrijevas vaivadiju", savukārt Lietuvas lielkņazistes karaspēks 1657.-1658. gadā ieņēma Raunas, Cēsu un Valmieras pilis un uz laiku atjaunoja "Livonijas hercogistes" pārvaldi. Krievu okupētajā teritorijā 1656. gadā nodibināja "Borisogļebskas (Daugavpils) vaivadiju", kuru Polija-Lietuva atguva pēc 1667. gada Andrusovas pamiera. No zviedriem un krieviem nosargātajās zemēs 1667. gadā tika izveidota Inflantijas vaivadija. Pirmās Polijas-Lietuvas dalīšanas laikā 1772. gadā to anektēja Krievijas Impērija.

Kartes

labot šo sadaļu
  •  
    Livonijas sadalīšanās, 1560-1585
  •  
    Pārdaugavas hercogiste Polijas-Lietuvas satāvā
  •  
    Zviedrijas iekarojumi, 1585-1710
  •  
    Zviedru un Poļu Livonija

Kontrreformācija

labot šo sadaļu

Protestantisms bija ļoti strauji izplatījies Livonijas pilsētnieku un vācu muižnieku vidū. Katoļu garīdzniecība daudzviet, īpaši laukos, izzuda gandrīz pilnībā. Protestantu mācītāju trūkums noveda pie vēl neizzudušo tautas ticējumu un paražu nostiprināšanās. Zemnieku nevēlēšanās pieņemt luterismu noveda pie dažādām raganu prāvām. Kristietības panīkumu pastiprināja Livonijas karš.

Stefana Batorija varas laikā sākās katolicisma atjaunošana. 1582. gada 7. aprīlī katoļiem atdeva Rīgas Jēkaba baznīcu. Bijušo Marijas Magdalēnas klosteri nodeva jezuītiem, kas tur atjaunoja sieviešu klosteri. Rīgas latviešu draudzes vajadzībām piešķīra Jāņa baznīcu. Līdz ar karali Rīgā ieradās vairāki jezuīti, viens no tiem bija Ērdmans Tolgsdorfs, kas aktīvi strādāja Rīgā un Valmierā. 1585. gadā Viļņā iespieda viņa iztulkoto katehismu latviešu valodā.

Jezuītu ziņojumi par situāciju zemnieku vidū liecināja, ka tie gandrīz neko nesaprot no kristietības, joprojām ziedo mājas dievībām un pielūdz svētkokus. Lai piepildītu kara nopostīto Livoniju ar iedzīvotājiem, jezuīti atbalstīja idejas par Rietumeiropas katoļu kolonistu migrāciju. Jezuīti Rīgā un Tērbatā nodibināja skolas, drīz pastāvēja desmit katoļu draudzes. Jezuītu panākumus izskaidro arī tas, ka viņi mācījās latviešu un igauņu valodas un varēja sazināties ar vietējiem zemniekiem. 17. gadsimta sākumā jezuīts Georgs Elgers tulkoja reliģiskus tekstus latviski.

Svarīgs solis bija katoļu Cēsu bīskapijas nodibināšana. Protestantiskās Rīgas un Tērbatas vietā par Livonijas jaunās katoļu bīskapijas sēdekli izraudzījās bijušo Livonijas ordeņa galvaspilsētu Cēsis. Stefans Batorijs aktu par bīskapijas dibināšanu parakstīja 1583. gada 3. decembrī. 1585. gada 1. maijā Cēsu bīskapija parādījās Romas pāvesta bīskapiju sarakstā, tā formalizējot tās izveidošanu. Cēsu bīskapijai piešķīra Valmieras, Trikātas, Burtnieku, Mūjānu, Ropažu, Otepē muižas ar zemēm u.c. nekustamos īpašumus.[4] Pirmie divi Cēsu bīskapi mira agri, un pirmais aktīvais Cēsu bīskaps bija Oto Šenkings.

Stefana Batorija pavēle par Gregora kalendāra ieviešanu Rīgā izraisīja Kalendāra nemierus, kas turpinājās līdz 1589. gadam. Jezuītus padzina no pilsētas un Jēkaba baznīcas. Pēc tam, kad Polijas-Lietuvas Sejms draudēja Rīgai ar lielu soda naudu (60 000 ungāru dālderu), 1591. gada 26. aprīlī jezuītiem ļāva atgriezties pilsētā. Atsākās jezuītu skolas darbība, 1598. gadā nodibināja semināru. Laukos ieviesa aizliegumus protestantiem sprediķot latviešu un igauņu valodās. Poļu-zviedru kara laikā Livoniju postīja bads un epidēmijas, daudzas draudzes zaudēja 50%—90% cilvēku, bet pamestās baznīcas tika izpostītas.[5]

1621. gadā zviedriem iekarojot Rīgu, Gustavs Ādolfs jezuītiem lika pamest pilsētu, bet jezuītu bibliotēku pavēlēja pārvest uz Upsālas Universitātes bibliotēku. Daļa no Rīgas padzīto jezuītu pārcēlās uz Jelgavu un turpināja savu darbību Zemgalē. 1625. gadā zviedri lika jezuītiem pamest Cēsis, un tie pārcēlās uz Daugavpili. Cēsu bīskapija faktiski beidza pastāvēt, lai arī formāli to likvidēja tikai 1799. gadā.

Daugavpilī jezuīti atjaunoja darbību, lai arī sākotnēji saskārās ar vietējās vācu protestantu muižniecības pretestību. Tā kā ūnijas pārvaldē dominēja poļu valoda, vācu muižniekiem nācās to apgūt. Pēc 1629. gada, kad Polijas-Lietuvas varā palika tikai nelielā Inflantijas vaivadija, šeit dzīvojošo vāciešu muižnieku dzimtu pārstāvji — Manteifeļi, Borhi, Līveni, Rēmeri, Tīzenhauzeni, Plāteri, Ungerni, Hilzeni, Krīdeneri, Zībergi pieņēma katolismu un poļu kultūru. Nostiprinājās poļu muižnieku dzimtas Šadurski, Sokolovski, Prušinski, Bujņicki. Muižnieki kļuva par katoļu baznīcas atbalstītājiem, finansējot jaunu dievnamu celtniecību.

Līdz 1667. gada Andrusovas pamiera noslēgšanai Polijas-Lietuvas vadītāji koncentrējās tikai uz militārajām problēmām, reliģiskajiem jautājumiem pievēršot mazāku uzmanību. Atjaunojoties mieram, pastiprinājās jezuītu aktivitāte un vietējie muižnieki aizvien straujāk pārgāja katolicismā. 17. gadsimtā luterāņu draudze bija saglabājusies tikai Ludzā. 1717. gadā ūnijas Sejmā piedalīties atļāva tikai katoļiem.[3]

Pāriešana katoļticībā vietējiem vācu muižniekiem pavēra ceļu uz augstiem amatiem. Jans Andžejs Plāters tā kļuva par Inflantijas vojevodu 1695. gadā. Pēc pāriešanas katoļticībā Borhu dzimtas pārstāvji ieņēma Ludzas stārasta amatu. 1764. gadā Sejms atļāva muižniekiem privātīpašumā pārņemt kādreiz lēnī piešķirtās muižas, tā vairojot Borhu, Plāteru un Korfu turību.

Pēc 1667. gada Andrusovas pamiera parakstīšanas Krievijas karaspēks pameta Livonijas zemes. 1694. gadā Inflantijā sāka darboties Dominikāņu ordenis, kurš Kurzemē darbojās jau kopš 1646. gada. Par viņu centru kļuva Pasiene. Dominikāņi nodibināja 12 misijas — Landskrona, Rundēni, Brodaiža, Raipole, Pilda, Pokumina, Eversmuiža, Brigi, Istra, Aizpūre, Nirza, Konecpole. 1700. gadā dominikāņi ieradās Aglonā, kur uzcēla baznīcu.[6] 18. gadsimta vidū Dagdā aktīvi strādāja jezuīts Mihaēls Rots.

Administratīvais sadalījums

labot šo sadaļu
 
Igaunijas un Latvijas viduslaiku pilis (Armīns Tūlse, 1942)

1582. gada janvārī parakstītajā Jamas Zapoļskas miera līgumā minēti sekojoši Livonijas zemes pilsnovadu centri jeb citadeles (arces in terra Livoniae) — arx Riga maior,& arx Riga minor, arx Dalen, arx Kircholm, arx Kokenhausen, arx Skrowno, arx Linneward, arx Krutzborc, arx Iskil, arx Radoholsis, arx Dunemund, arx Ivesa (?), tres arces Kremon, item Iurania, Ireiden, Zigvold, arx Sonsel, arx Nitova, arx Iurenborc, arx Narbia, arx Rosenbec, arx Rosen, arx Lemsin, arx Moian, arx Litoper (?), arx Kesia, arx Orlia, arx Niewhena, arx Pebalg, arx Skuina, arx Zerben, arx Smiltin, arx Borzun, arx Czestvin, arx Tricat, arx Rowny, Horodiscz Laudun, Horodiscz Holbina, arx Rezica, arx Luz, arx Vlech, arx Volodimericis, arx Ilisen, arx Pletenberck (?), arx Alyst, arx Vekel, arx Novogrodec Livonica, arx Kerepecia, arx Govia, Kurslovia, arx Iurien, Mukov, Randek, Rynhol, Conhot, Caulecia, Laisia, Borcholm, Polczevia, Paida, Vilian, Iarvas, Pernava antiqua, & nova.

Pēc 1582. gada reformas hercogiste tika sadalīta trīs prezidijos (Cēsu, Tērbatas un Pērnavas), kurus pārvaldīja prezidenti, kas pakļāvās gubernatoram. Līvu un latviešu apdzīvotās teritorijas uz ziemeļiem no Gaujas tika iekļautas Pērnavas prezidijā. 1598. gadā prezidiji tika pārdēvēti par vaivadijām, atbilstoši provinču nosaukumiem visā ūnijā.

Karalis Stefans Batorijs lēņos neizdalītajās zemēs izveidoja 26 pilsnovadus jeb stārastijas, no kurām 17 bija tagadējā Vidzemes un Latgales daļā:

Tagadējā Dienvidigaunijas daļā bija deviņi pilsnovadi:

Vaivadijas un trakti (1598-1772)

labot šo sadaļu

Inflantijas vaivadijas (województwo Inflanckie, 1621.-1772.) dalījums:

Pārvalde

labot šo sadaļu

1562. gada 5. martā Sigismunds II Augusts Rīgas pilī pēdējam Livonijas ordeņa mestram Gothardam Ketleram piešķīra hercoga titulu un Rīgas gubernatora tiesības. Viņš parakstījās kā "Livonijas vietvaldis un gubernators" (vācu: über Liefflandt stadthalter und gubernator). Savukārt Nikolaju Radvilu Sigismunds II Augusts iecēla par Livonijas pārvaldnieku, no 1563. gada par karaļa pilnvarnieku Rīgas arhibīskapijā. 1566. gadā par Livonijas hetmani un ģenerāladministratoru iecēla Jāni Hodkeviču.[7] 1578. gadā jaunais Polijas karalis Stefans Batorijs par Livonijas Pārdaugavas hercogistes administratoru apstiprināja Georgu Radvilu. 1589. gadā Polijas-Lietuvas valdnieks Sigismunds III izdeva pirmo Livonijas konstitūciju (Ordinatio Livoniae prima), saskaņā ar kuru Livonijas hercogiste bija sadalīta trīs (Cēsu, Pērnavas un Tērbatas) prezidijos, bet prezidiji 26 stārastijās. Stārastijas priekšgalā bija uz mūžu ievēlēts stārasts, kuram bija jābūt vai nu polim vai lietuvietim. 1598. gadā izdeva otro Livonijas konstitūciju (Ordinatio Livoniae secunda), saskaņā ar kuru Livonijas hercogiste bija sadalīta trīs (Cēsu, Pērnavas un Tērbatas) vaivadijās, bet pārvalde bija sadalīta līdzīgi starp livoniešiem, lietuviešiem un poļiem.

Livonijas vietvalži

labot šo sadaļu

Cēsu un Inflantijas vaivadi

labot šo sadaļu

Ģerbonis

labot šo sadaļu

1566. gada beigās Lietuvas Seimā Grodņā tika noslēgta Livonijas un Lietuvas reālūnija (Privilegium Unionis cum Magno Ducatu Lithuania) jeb "Grodņas ūnija", ko 10. decembrī Cēsu pilī ratificēja. 1566. gada 26. decembrī hercogistei piešķīra Livonijas ģerboni: sarkanā laukā uz labo pusi ejošs ar zeltu kronēts sudraba grifs ar zobenu labajā ķetnā, kam uz krūtīm monogramma "SA" (Sigismunds Augusts). Šis ģerbonis kļuva par pamatu Hodkeviču dzimtas ģerbonim.

  •  
    Ģerbonis bez hercoga kroņa
  •  
    Ģerbonis ar hercoga kroni
  •  
    Ģerbonis ar hercoga kroni, 1720
  •  
    Ģerbonis ar hercoga kroni, 1910
  •  
    Hodkeviču ģerbonis

Hercogistes monetārā sistēma

labot šo sadaļu
 
Pārdaugavas hercogistes ģerbonis uz 1572. gadā Dolē kaltā šiliņa (*I*/SCHIL/LING/.72). Apkārt - leģenda: * DVCATVS * LIVONIE (Livonijas hercogiste) un *MONE*NOVA*ARGENTE (jaunā sudraba monēta).
 
Pārdaugavas hercogistes ģerbonis uz Doles salā 1573. gadā kaltā Livonijas vērdiņa (FERD .73). Apkārt - leģenda: * DVCATVS * LIVONIE (Livonijas hercogiste) un *MONE*NOVA*ARGENTE (jaunā sudraba monēta).

Pēc Polijas-Lietuvas kopvalsts nodibināšanas karalis Sigismunds II Augusts 1570. gadā lika uzsākt naudas kalšanu Pārdaugavas hercogistē. Tā kā Rīga nepakļāvās inkorporācijai kopvalstī, tad pirmā naudas kaltuve tika nodibināta Salaspilī, bet hercogistes administrators Jānis Hodkevičs to pārcēla uz Doles pili, kur 1572. gadā tika kalti Livonijas šiliņi, bet 1573. gadā arī vērdiņi, pusmārkas, mārkas un dālderi. Tā kā sudraba saturs šiliņos bija ļoti zems, tad to izmantoja vienīgi karaspēka algotņu dienesta apmaksai un drīz vien kalšanu pārtrauca.[8]

Skatīt arī

labot šo sadaļu

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Endre Bojtár. Foreword to the Past. 176. lpp. ISBN 978-963-9116-42-9.
  2. ↑ «Leišu un poļu laikmets Livonijā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 15. augustā.
  3. ↑ 3,0 3,1 «The German Noble Recatholisation in Inflanty in 17th –18th century». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 17. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 19. augustā.
  4. ↑ «Latgale». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 15. augustā.
  5. ↑ «Leišu un poļu laikmets Livonijā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 15. augustā.
  6. ↑ «Latgale». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 15. augustā.
  7. ↑ Privilegium administrandi ducatus Livoniae datum Ioanni Chodkiewicz 25 Aug. 1566 no Christoph George von Ziegenhorn. Staats Recht der Herzogthümer Curland und Semgallen. Königsberg: Johann Jacob Kanter, 1772 - op. cit. nr. 62.
  8. ↑ The coinage of Baltic countries

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Valstis vai to daļas mūsdienu Latvijas teritorijā  
Pirms:
Livonijas Konfederācijas
Rīgas arhibīskapijas daļa
Livonijas ordeņa daļa 		Pārdaugavas Livonijas hercogiste
1561—1629 		Pēc:
Inflantijas vaivadija
Zviedru Vidzeme
Pirms:
Livonijas ordenis 		Kurzemes un Zemgales hercogiste
1561—1795 		Pēc:
Kurzemes guberņa
Pirms:
Kurzemes bīskapija 		Piltenes apgabals
1585—1796 		Pēc:
Kurzemes guberņas autonoma daļa
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Pārdaugavas_Livonijas_hercogiste&oldid=4197278"