1557. gada Pasvales līguma noslēgšana Pasvalē starp Livonijas ordeni un Lietuvas dižkunigaiti un Polijas karali Sigismundu II Augustu. Maurīcija Gotlība (Maurycy Gottlieb, 1856-1879) zīmējums1561. gada Viļņas ūnijas nosacījumu kopsavilkums latīniski par Kurzemes un Zemgales hercogistes dibināšanu (kopija no Radvilu arhīva)1561. gada Pacta subiectionis vāciskais tulkojums, kas sākas ar Sigismundus Augustus von Gottes Gnaden König in Polen ...
1557. gada septembrī Livonijas ordenis Livonijas Konfederācijas vārdā noslēdza Pasvales līgumu ar Polijas karali un Lietuvas dižkungu Sigismundu II Augustu par savstarpēju palīdzību iespējamā karā pret Krievijas caristi.
1558. gadā Krievijas cariste pieteica ultimātu Livonijai un iekaroja Tērbatas bīskapiju.
1559. gada augustā Livonijas ordenis noslēdza Viļņas līgumu - protekcijas līgumu ar Poliju un Lietuvu.
1559. gada septembrī līdzīgu protekcijas līgumu noslēdza arī Rīgas arhibīskapija.
Sigismunds II Augusts (1520-1572) pēc pakta nosacījumiem kļuva par Livonijas valdnieku
Livonijas ordenis tika sekularizēts.
Karalis un dižkungs Sigismunds II Augusts apņēmās aizbildināt Livonijas kārtas Vācu Nācijas Svētās Romas impērijas ķeizaram par to, ka tās ir padevušās viņam.
Tika garantēta Augsburgas konfesija, kas nozīmēja neiejaukšanos katoļu un protestantu baznīcu lietās.
Tika garantētas līdzšinējās dižciltīgo privilēģijas un jurisdikcija, kārtojot apelācijas jautājumu.
Vadošos amatus rezervēja livoniešiem, tomēr kara dēļ tiesības iecelt piļu virsniekus palika karalim, vadoties no lietderības, nevis no viņu tautības.
Pārdaugavas hercogistē esošās pilis karalis pēc savas labpatikas apsolīja tiem, "kas vēl atlikušies no Vācu ordeņa, kā arī mūsu padomniekiem un citiem, kam nopelni Livonijas labā".
Pēc Viļņas ūnijas parakstīšanas Sigismunda II Augusta tituls latīniski tika rakstīts šādi:
"Sigismundus Augustus Dei gratia rex Poloniae, magnus dux Lithuaniae, nec non terrarum Cracoviae, Sandomiriae, Siradiae, Lanciciae, Cuiaviae, Kijoviae, Russiae, Woliniae, Prussiae, Masoviae, Podlachiae, Culmensis, Elbingensis, Pomeraniae, Samogitiae, Livoniae etc. dominus et haeres".
Livonijas bruņniecība tika atzīta par Livonijas zemju pārstāvi starptautiskajās attiecībās.
Livonijas bruņniecība ar tās landtāga izvirzīto priekšstāvi Johanu Reinholdu fon Patkulu priekšgalā vēlējās attiecināt Viļņas ūnijas noteikumus uz pakļaušanās noteikumiem Zviedrijai, kas izraisīja asu interešu sadursmi ar Zviedrijas karali un bija viens no iemesliem, kāpēc sākās Lielais Ziemeļu karš (1700–1721).
Tikai pēc Polijas troņa mantošanas kara (1733–1738) Krievijas atbalstītais Polijas karaļa troņa kandidāts Augusts III (August III Wettin) (1733—1763) galīgi atteicās no tiesībām uz Livonijas (Pārdaugavas) hercogisti par labu Krievijas Impērijai.
Rusova hronika par Livonijas padošanos Polijas-Lietuvas aizsardzībā:
"Tajā pašā laikā, kad apstākļi Livonijā tā sarežģījās un daudzas zemes, pilsētas un pilis bija atņemtas, visādi krājumi aizvesti, valdnieku un priekšnieku skaits bija pavisam niecīgs tapis, un pie mestŗa bija palikusi tikai neliela padome, un mestris viens pats arī bija par vāju cīnīties pret tādu tik stipru ienaidnieku, kuŗam kaujās laime pati nāca pretīm, - mestris ieskatīja par labāko ar visām atlikušām zemēm un pilsētām padoties Polijas ķēniņa apsardzībā, lai šīs pilsētas un zemes nenāktu Krievijas rokās. Polijas ķēniņš Sigimunds Augusts, paklausīdams mestŗa priekšlikumam, pārņēma visas no krieviem neieņemtās pilis un zemes Livonijā. Mestris dabūja dažas Kurzemes zemes un pilis un Rīgas biskapiju, kā lēni ar mantošanas tiesībām, un Kurzemes hercoga un Zemgales grāfa tituli. Tā izbeidzās Vācu ordenis Livonijā un nodibinājās 2 laicīgas valstis: viena Kurzemē zem hercoga valdības un otra latviešu zemē un Rīgas biskapijā, kuŗu ķēniņš paturēja sev, un kuŗa līdz šai dienai saucas par Aizdaugavas valstiņu".[1]
