Alūksnes viduslaiku pils

(Pāradresēts no Alūksnes pils)

Alūksnes viduslaiku pils jeb Marienburgas pils (vācu: Marienburg, arī Margenborg, 13421702) bija Alūksnes pilsnovada centrs Alūksnes ezera Marijas jeb Pils salā Alūksnē. Mūsdienās Marienburgas pils drupas ir viens no Alūksnes tūrisma objektiem. Pilsdrupās ir izveidota brīvdabas estrāde.

Alūksnes viduslaiku pils
Alūksnes viduslaiku pils
Burg Marienburg
Alūksnes viduslaiku pils (Latvija)
Alūksnes viduslaiku pils
Alūksnes viduslaiku pils
Atrašanās vieta Alūksne, Alūksnes novads, Karogs: Latvija Latvija
Koordinātas 57°25′45″N 27°03′08″E / 57.429058°N 27.052202°E / 57.429058; 27.052202Koordinātas: 57°25′45″N 27°03′08″E / 57.429058°N 27.052202°E / 57.429058; 27.052202
Uzcelts 1342
Oficiālais nosaukums: Alūksnes pilsdrupas
Aizsardzības numurs 2665
Vērtības grupa Valsts nozīmes
Tipoloģiskā grupa Arhitektūra
Iekļaušana aizsardzībā 1998. gada 16. decembris
Oficiālais nosaukums: Alūksnes viduslaiku pils
Aizsardzības numurs 157
Vērtības grupa Valsts nozīmes
Tipoloģiskā grupa Arheoloģija
Iekļaušana aizsardzībā 1998. gada 16. decembris

Pils celta 1342. gadā ordeņa pēc ordeņmestra Burharda fon Dreilēbena pavēles. Līdz ar pils uzcelšanu, uz Alūksni tika pārcelts bijušās Gaujienas komturejas centrs. Alūksnes pirmais komturs ir Arnolds fon Fītinghofs.[1]

Livonijas kara laikā Alūksnes komturs Zībergs 1560. gadā pili bez pretošanās atdeva krieviem. Vēlāk pils vairākas reizes tiek iekarota, 16.-17.gadsimtos vairākkārt pieder gan krieviem, gan zviedriem, gan poļiem. 1582. gada Jamas Zapoļskas miera līgumā pils dēvēta par Alūksnes pilsnovada citadeli (latīņu: arx Alyst, Алист).[2] Pēc līguma noslēgšanas Alūksnes pilsnovads kļuva Livonijas hercogistes Cēsu vaivadijas stārastiju.

17. gadsimtā Alūksne kļuva par daļu no Zviedru Vidzemes, un pilī tika izvietots garnizons. 1702.gadā, Lielā Ziemeļu kara laikā, cietoksni aplenca krievu karaspēks grāfa Borisa Šeremetjeva vadībā. Aplenkums ilga no 15. līdz 25. augustam. Kad garnizona komandants Florians Tilau pasludināja par padošanos, kareivju starpā sākās dumpis, kura rezultātā tika uzspridzināta munīcijas glabātuve un iznīcināta daļa pils. Pēc pils ieņemšanas Šeremetjevs pavēl uzspridzināt atlikušās taktiski svarīgās pils daļas un saņemt gūstā pils garnizonu un miesta iedzīvotājus.[3] Krievu gūstā nokļuva arī Bībeles tulkotājs prāvests Ernsts Gliks un viņa audžumeita Marta — vēlākā Krievijas impērijas ķeizariene Katrīna I. Pēc izpostīšanas Marienburgas cietoksnis pie Krievijas robežas zaudēja savu stratēģisko nozīmi un pils vairs netika atjaunota.

Pils apraksts

labot šo sadaļu

Cietoksnis atradās uz salas, ko ar krastu savienoja 120 m garš koka tilts ar paceļamu daļu. Uz salas tilta galā atradās vārtu nocietinājums (cvingers). Pils sastāvēja no galvenās pils (80х65 m) un dienvidu priekšpils (80х90 m), kurus atdalīja 1,3 m biezs mūris. Visu pili apjoza 1,4-1,6 m bieza laukakmeņu siena, kas sasniedza 10 m augstumu. Tajā bija astoņi sargtorņi 10—14 m šķērsizmērā.

Galvenajā pilī atradās komtura dzīvojamās telpas, bet priekšpilī saimniecisko un karamateriālu telpas.[4]

Dienvidu torņa atjaunošana

labot šo sadaļu

Ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējumu īstenotā projekta “Gaismas ceļš cauri gadsimtiem” ietvaros 2015. gadā SIA "Arhitektoniskās izpētes grupa" izstrādāja pils attīstības metu, kas paredzēja atjaunot Dienvidu torni kā pabeigtu un pastāvīgi darboties spējīgu ēku. Torņa un tā apkārtnes arheoloģiskās izpētes laikā tika attīrīta pils pagalma puses siena, atsegta logaila, ieejas durvis tornī un kāpnes, kā arī atrakts pagrabstāvs. Tornī konstatēja vairākus deguma slāņus, iegruvušu pārsegumu fragmentus, kā arī māla izolācijas slāni, kas varētu būt kalpojis zemes stāva telpu aizsardzībai pret ūdens līmeņa celšanos. Torņa atjaunošanas darbi beidzās 2020. gada janvārī.[5]

"Marienburgas astotais brālis"

labot šo sadaļu

Atjaunotajā Dienvidu tornī no 2021. gada apmeklētājiem atvērta muzikāla gaismas ekspozīcija "Marienburgas astotais brālis", kurā pils vēstures izdomāta versija atspoguļota "astotā brāļa" tēla dzīvesstāstā. Teiksmu pēc dizaina biroja H2E koncepcijas radījis dramaturgs Lauris Gundars, komponisti un mūzikas producenti Sigvards Kļava, Mārtiņš Brauns un Arturs Maskats.[6]

Attēlu galerija

labot šo sadaļu
  1. Strehlke, Ernst (1864). tulk. Александр Васильев. "Die livlandishe Chronik Hermann's von Wartberge". Scriptores rerum Prussicarum 2: 83-155.
  2. CHRONICA DER PROVINTZ LYFFLANDT tulkojums krieviski: БАЛЬТАЗАР РУССОВ. ХРОНИКА ПРОВИНЦИИ ЛИВОНИЯ. 54. Мир между Польшей и Россией, 1582.
  3. Шереметев, Б. П. Письма к государю императору Петру Великому от генерал-фельдмаршала, тайного советника мальтийскаго, с. апостола Андрея, Белого орла и прусского ордена кавалера, графа Бориса Петровича Шереметева. — Ч. 1. Москва: При Императорском университете, 1778, 116. c.
  4. «www.travelzone.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 9. novembrī. Skatīts: 2013. gada 10. augustā. Arhivēts 2013. gada 9. novembrī, Wayback Machine vietnē.
  5. Alūksnes viduslaiku pilī atjaunots Dienvidu tornis Zane Atlāce — Bistere, db.lv 17.01.2020
  6. «MARIENBURGAS astotais brālis - gaismas un skaņas piedzīvojums no viduslaiku Alūksnes». VisitAluksne (latviešu). Skatīts: 2022-11-08.

Ārējās saites

labot šo sadaļu