Vidzemes, Cēsu un Latgales-Piltenes bīskapi

Cēsu, Livonijas un Piltenes bīskapi (vācu: Bischöfe von Wenden, Livland und Pilten, poļu: Biskupi inflanccy, wendeńscy i inflancko-piltyńscy) bija 1583. gadā izveidotās Cēsu bīskapijas vadītāji. Pēc tam, kad 1621. gadā Zviedrijas karaspēks iekaroja Cēsis, bīskapijas sēdekli pārcēla uz Daugavpili. Pēc Inflantijas vaivadijas izveidošanas 1677. gadā bīskapijas vadība panāca arī katoļu bīskapijas atjaunošanu Kurzemes Piltenes apgabalā, 1685. gada 15. janvārī Romas pāvests Inocents XI apstiprināja "Cēsu jeb Livonijas un Piltenes jeb Kurzemes bīskapijas" (latīņu: Dioecesis Livoniae seu Vendensis et Piltinensis seu Curlandiae) izveidošanu .

Bīskapijas vēsture

Pēc Livonijas kara protestantiskās Rīgas un Tērbatas vietā par Livonijas jaunās katoļu bīskapijas sēdekli izraudzījās bijušo Livonijas ordeņa galvaspilsētu Cēsis. Karalis Stefans Batorijs aktu par bīskapijas dibināšanu parakstīja 1583. gada 3. decembrī. 1585. gada 1. maijā Cēsu bīskapiju ietvēra Romas pāvesta bīskapiju sarakstā, tā formalizējot tās izveidošanu. Cēsu bīskapam piešķīra Valmieras, Trikātas, Burtnieku, Mūjānu, Ropažu, Otepē muižas ar zemēm u.c. nekustamos īpašumus.^[1] Pirmie divi Cēsu bīskapi mira ātri, un pirmais aktīvais Cēsu bīskaps bija Oto Šenkings.

Poļu-zviedru kara laikā Cēsis iekaroja zviedri, 1625. gadā jezuīti bija spiesti pamest Cēsis un pārcelties uz Daugavpili. Cēsu bīskapija faktiski beidza pastāvēt, Cēsu bīskapa Valmieras, Trikātas, Burtnieku un Mujānu muižas pēc 1622. gada piešķīra Zviedrijas valsts kancleram un Vidzemes ģenerālgubernatoram Akselim Uksenšernam.

Pēc miera atjaunošanas Livonijā, Polijas-Lietuvas ūnija pārpalikušajā Pārdaugavas Livonijas hercogistes daļā 1677. gadā izveidoja Inflantijas vaivadiju. 1683. gada jūlijā karalis Jans III Sobeskis lūdza Romas pāvestu atjaunot kara laikā panīkušo Cēsu bīskapiju un apvienot to ar bijušo Kurzemes bīskapiju. 1684. gada 19. septembrī Cēsu bīskapiju formāli pārdēvēja par Inflantijas-Piltenes bīskapiju, kurā ietilpa arī Kurzemes, Zemgales un Sēlijas katoļu draudzes. 1685. gada 15. janvārī pāvests Inocents XI pasludināja apvienotās “Livonijas vai Cēsu un Piltenes vai Kurzemes” bīskapijas izveidošanu (Dioecesis Livoniae seu Vendensis et Piltinensis seu Curlandiae). Par tās pirmo vadītāju kļuva bīskaps Nikolajs Poplavskis,^[2] kurš apmetās uz dzīvi 1626. gadā celtajā Daugavpils jezuītu klostera baznīcā, kas atradās Daugavpils cietokšņa teritorijā. Tās tuvumā 1737.-1746. gadā uzcēla mūra baznīcu baroka stilā, kas gāja bojā Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā.^[3]

Cēsu bīskapi

Aleksandrs Meliņskis (Aleksander Mieliński, 1583—1584), nomira pirms stāšanās amatā.
Andrejs Patrīcijs Nideckis (Andrzej Patrycy Nidecki, 1585—1587).
Oto Šenkings (Otto Schenking, 1590—1637).
Nikolajs Krosnovskis (Mikołaj Krosnowski, 1641—1645).
Jans Pacs (Jan Pac, 1647).
Aleksandrs Kšištofs Hodkevičs (Aleksander Krzysztof Chodkiewicz, 1651—1676).

Livonijas-Piltenes bīskapi

Nikolajs Poplavskis (Mikołaj Popławski, 1685—1710), pirmais Latgales-Piltenes bīskaps ar pastāvīgu rezidenci Daugavpilī.
Teodors Volfs fon Līdinghauzens (Theodor Wolff von Lüdinghausen, 1710) (koadjutors 1701—1710), dzimis Līksnas muižā.
Kšištofs Antonijs Šembeks (Krzysztof Antoni Szembek, 1711—1716), Latgales bīskaps ar rezidenci Daugavpilī.
Pjotrs Tarlo (Piotr Tarło, 1717—1720).
Staņislavs Jozefs Hozjušs (Stanisław Józef Hozjusz, 1720—1722).
Augustīns Vesels (Augustin Wessel, 1724—1733).
Konstantijs Mošiņskis (Konstanty Moszyński, 1733—1738).
Vaclavs Hieronīms Serakovskis (Wacław Hieronim Sierakowski, 1738—1739) (koadjutors 1737—1738).
Jozefs Dominiks Puzina (Józef Dominik Puzyna, 1740—1752).
Antonijs Kazimirs Ostrovskis (Antoni Kazimierz Ostrowski, 1753—1763).
Jans Stefans Gedroics (Jan Stefan Giedroyć, 1765—1778).
Antonijs Macejs Serakovskis (Antoni Maciej Sierakowski, 1778—1781).
Jozefs Kazimirs Kosakovskis (Józef Kazimierz Kossakowski, 1781—1794).
Jans Nepomucens Kosakovskis (Jan Nepomucen Kossakowski, 1794—1798) (koadjutors 1793—1794).