Ikšķiles viduslaiku pils

Ikšķiles viduslaiku pils (latīņu: castrum Ykecola, Ixcola, Ikescule, Ykesculle, vācu: Uexküll) bija Rīgas arhibīskapijas pils Ikšķilē, kas sākotnēji piederēja Rīgas arhibīskapu vasaļiem. Līdz mūsdienām saglabājušies pils mūra sienu fragmenti pie Ikšķiles baznīcas drupām uz mākslīgas saliņas Rīgas HES ūdenskrātuvē.

Ikšķiles pils un baznīcas komplekss 16. gadsimtā (stilizēts 17. gadsimta zīmējums no Broces kolekcijas).

Ikšķiles baznīca un pilsdrupas 18. gadsimtā (Broce, 1792).

Ikšķiles baznīcas un pilsdrupu plāns (Kārlis fon Lēviss of Menārs, 1910).

Vēsture

1185. gadā Gotlandes akmeņkaļi Ikšķiles Daugavas līvu ciema vidū no dolomīta akmeņiem uzmūrēja Livonijas bīskapa pili ar kapelu, kurā apglabāti bīskaps Meinards (1196), gan bīskaps Bertolds (1197). 1201. gadā bīskaps Alberts pārcēla bīskapa sēdekli uz Rīgu un izlēņoja Ikšķiles pili bruņiniekam Konrādam no Meiendorpas, sauktam arī par Ikšķiles Konrādu (latīņu: Conrado de Ykescule). Krusta karu laikā Ikšķiles pilij vairākas reizes uzbruka Daugavas kreisajā krastā dzīvojošo zemgaļu karaspēks, bet 1203. un 1206. gadā pili centās ieņemt Polockas kņazs Vladimirs. 1255. gadā Rīgas arhibīskaps Alberts II pili izlēņoja Johanam no Bardevišas (Johannes de Bardewisch), viņa pēcnācēji pieņēma Ikšķilu dzimtas (von Uexkull) vārdu. Livonijas pilsoņu kara laikā 1306. gadā Livonijas ordenis no Bardevišiem par 300 markām nomāja daļu no pils, kurā 1411., 1417., 1418. un 1420. gadā uzturējās Livonijas ordeņa mestri. 1452. gadā Livonijas ordenis pili atdeva Rīgas arhibīskapam, bet gadsimta beigās atkal tai uzbruka un izpostīja.

Pēc Viļņas ūnijas noslēgšanas tās pilsnovadu iekļāva Polijas-Lietuvas kopvalstij piederošās Pārdaugavas Livonijas hercogistes teritorijā, Livonijas kara laikā to pilnīgi nopostīja. 1582. gada Jamas Zapoļskas miera līgumā tā nodēvēta par Ikšķiles pilsnovada citadeli (latīņu: arx Iskil, Иксекюль). 1586. gadā Polijas karalis Stefans Batorijs to atdeva Rīgas pilsētai, šīs īpašumtiesības 1630. gadā apstiprināja arī Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs. Zviedru Vidzemes laika revīzijā minēta "Ikšķiles sagrautā pils" (vācu: Uxul ein zerstört Schlos).

Kad 1879. gadā pēc Rīgas pilsētas arhitekta Johana Felsko projekta tika atjaunota Ikšķiles baznīca, daļa no agrākās pils sienas tika iebūvēta baznīcas altāra daļā. 1910. gadā Kārlis fon Lēviss of Menārs uzmērīja pils vietu, no kuras bija saglabājies vienīgi uzkalniņš. Pirmā pasaules kara laikā vācu artilērija pāri Daugavai sagrāva Ikšķiles baznīcu, bet kopš 1975. gada tās drupas atrodas uz saliņas Rīgas HES ūdenskrātuvē. Pirms appludināšanas 1968.-1975. gadā arheoloģisko izrakumu laikā tika atsegti un uzmērīti pils pamati.

Apraksts

Ikšķiles pils un baznīca bija uzcelta no dolomīta akmeņiem sešus metrus augstajā Daugavas labajā stāvkrastā. Austrumu pusē bija izrakts 8 metrus plats aizsarggrāvis, pa kuru varēja nokāpt upes krastā. Ziemeļrietumu pusē atradās ieeja ar sargtorni. Pilij bija trīs korpusi, 10х16 metru, 20х40 metru un 6х8 metru izmēros.

Ārējās saites

• Armin Tuulse. Die Burgen in Estland und Lettland Arhivēts 2021. gada 26. augustā, Wayback Machine vietnē.. Dorpater Estnischer Verlag, 1942 (vāciski)