Gaujienas viduslaiku pils
Gaujienas viduslaiku pils, agrāk Atzeles pils (latīņu: , vācu: Adsel, sākotnēji Adsellen, Atzel) bija Livonijas ordeņa Adzeles komtura galvenā pils 13.-14. gadsimtā, vēlāk Alūksnes komturejas palīgpils 14.-16. gadsimtā. Sagrauta Lielajā Ziemeļu karā 18. gadsimta sākumā, iespaidīgās pilsdrupas mūsdienās atrodamas Smiltenes novada Gaujienas ciemā.
Vēsture
labot šo sadaļuAtzeles novads vēstures avotos pirmo reizi minēts 1111. gada Novgorodas Laika grāmatā.[1] Pēc Tālavas dalīšanas līguma (1224) Tālavas zeme, ko sauc par Atzeli (latīņu: terra, quae Agzele dicitur), tika sadalīta starp Livonijas ordeņa (ziemeļu 1/3) un Rīgas bīskapu (dienvidu 2/3). Livonijas ordenis no 1238. gada agrāko letgaļu Atzeles pilskalnu[2] pie senā Gaujas tirdzniecības ceļa uz Pleskavu izmantoja kā pilsnovada, vēlāk kā ordeņa komturejas pārvaldes centru.
Mūra pils celšanas laiks nav zināms, vēsturnieki uzskata, ka tas noticis 13. gadsimta beigās. No 14. gadsimta sākuma saglabājies Gaujienas komtura zīmogs ar apliecošu uzrakstu “S[IGILLUM] COMENDATORIS IN ADZELE”. Pēc 1342. gada, kad ordenis uzcēla komtura Marienburgas pili uz Alūksnes ezera salas, Gaujienas pils kļuva par palīgpili. 1465. un 1517. gada lēņu grāmatās minēts, ka pilī bija apsildāma iekštelpa ar skursteni, pils vārti un priekšpils. Šajā laikā ordenis nostiprināja priekšpili un uzcēla pusapaļo torni. Vairākus gadus Gaujienas pilī Livonijas ordenis turēja gūstā Rīgas arhibīskapu Brandenburgas Vilhelmu (1556-1557).
Tūlīt pēc Livonijas kara sākuma 1558. gadā pili ieņēma un izpostīja Krievijas cara Ivana IV karaspēks. 1582. gadā to ieņēma Polijas-Lietuvas kopvalsts karaspēks. Poļu—zviedru kara laikā pili 1600. gadā iekaroja zviedri, bet 1602. gadā to atguva poļi, 1621. gadā atkal zviedri.
Pēc kara beigām Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs 1625. gadā Zviedru Vidzemes Gaujienas pilsnovadu uzdāvināja valsts maršalam Akselam Baneram. 1627. gada Gaujienas pils inventarizācijas aprakstā minēti divi paceļamie tilti, apdzīvots apakšstāvs un pils kapela, kura notika draudzes dievkalpojumi. Zviedru arhīvos saglabājušies 1634. un 1697. gadā zīmēti pils plāni.
Otrā Ziemeļu kara laikā 1656.-1661. gadā pili okupēja krievu karaspēks. 1657. gada martā Zviedrijas armija sāka pretuzbrukumu un ielenca Vidzemes vaivada (воевода лифляндский) Ordina-Naščokina komandēto karaspēku Gaujienas pilī (город Анзел). Jūnijā Pleskavas vaivads Matvejs Šeremetjevs (Матвей Шереметев) pārtrauca Gaujienas pils aplenkumu, bet zaudēja Valkas kaujā.[3]
Lielā Ziemeļu kara laikā 1702. gadā pili ieņēma un nopostīja Pētera I karaspēks, pils pēc kara zaudēja savu militāro nozīmi kā Livonijas austrumu robežpils un tika atstāta sagrūšanai.
1848.-1850. gadā Gaujienas muižas īpašnieks Johans fon Volfs priekšpils teritorijā uzcēla savas muižas kungu māju. 1911. gadā Kārlis fon Lēviss of Menārs viduslaiku pilī veica arheoloģiskos izrakumus.
Pils apraksts
labot šo sadaļuGaujienas pils atradās Gaujas upes labajā krastā uz dabiskas ķīļveida zemes strēles, ko rietumos norobežoja Gaujas stāvkrasts, ziemeļos Gaujā ietekošās Dzirnavupītes grava, bet dienvidaustrumos mākslīgi izveidots aizsarggrāvis. Tā sastāvēja no konventa tipa galvenās pils (celta 13.-14. gs.) un divām priekšpilīm - iekšējās un ārējās. 13.-14. gadsimtā iekšējās priekšpils mūris celts no dolomīta akmeņiem, kas 15. gadsimtā paaugstināts ar ķieģeļu rindām un augšā nobeigts ar plēstām dolomīta plāksnēm. Priekšpils ziemeļrietumu stūrī piebūvēts tornis ar pusapaļu ārmalu. Vēlāk ārpils mūra lejasdaļā izlauztas šaujamlūkas ugunsieročiem.
Galvenā pils bija 29x27 m liela četrstūra formas celtne ar 11x9 m lielu iekšējo konventa pagalmu. Tās ārsienas bija 1,8 m biezas un cauri ziemeļaustrumu korpusam veda 2,8 m plata vārtu eja. Uz dienvidaustrumiem no galvenās pils bija izbūvēts cvingers, bet uz ziemeļrietumiem un dienvidrietumiem no galvenās pils pletās iekšējā priekšpils ar pusapaļo torni un četrstūrveida torni. Priekšpils ziemeļrietumu malā vēl saglabājies 20 m garš, ap 12 augsts un 1,5 m biezs apkārtmūra fragments. Ziemeļrietumu stūra tornis bija 12,4 m plats un vairāk kā 16 m augsts. Torņa iekštelpu sedza zvaigžņu velve.
Uz dienvidaustrumiem no galvenās pils aizsarggrāvja otra pusē pletās plaša ārējā priekšpils, kurai apkārt bija uzbērts zemes valnis.[4]
Galvenajā pilī sākotnēji dzīvoja Adzeles komturs ar saviem palīgiem un ordeņa bruņinieki stingrā klostera disciplīnā. Otrajā stāvā, uz austrumiem no virsvārtu telpas, iespējams, atradusies pils baznīca. Pirmajā stāvā bijusi virtuve, guļamistabas un atpūtas telpas. Otrajā stāvā bez kapelas bijusi arī ēdamistaba un sapulču zāle. Zem pils visā platībā bija pagraba stāvs. Te bija iekārtotas saimniecības telpas – noliktavas, maizes ceptuve, dzirnavas un vēlākā laika posmā arī alus darītava. Pils ceļš bija izbūvēts ziemeļaustrumu pusē. Lai nokļūtu uz šī ceļa bija jābrauc pāri diviem paceļamajiem tiltiem, bet tālāk caur ziemeļaustrumu korpusa 2,8 m plato vārtu telpu, kas segta ar puscilindra velvi, varēja nokļūt pils pagalmā. No pagalma dienvidu virzienā bija izbūvēta šaurāka arka un vārti domāti kājniekiem. Uz ziemeļrietumiem un dienvidaustrumiem no galvenās pils atradusies iekšējā priekšpils (brīva telpa) līdz apkārtmūrim. Ap 15. gadsimtu priekšpils ziemeļrietumu stūrī dzīvojamajai ēkai apkārtmūra stūrī pārbūvēts un paplašināts tornis. Tornis bijis 12,4 m plats un vairāk nekā 16 m augsts. Ārējā priekšpilī bija izbūvētas saimniecības ēkas un zirgu staļļi.[5]
Mūsdienās
labot šo sadaļuNo galvenās pils ir saglabājies fragments ar vārtu eju. Uz ziemeļrietumiem no tās Gaujas stāvkrastā ir saglabājusies vairāk kā 10 m augsta ārpils dolomīta akmens siena un ziemeļrietumu torņa atliekas.
Pils mūsdienās un senajos plānos
labot šo sadaļu-
Galvenās pils fragments ar vārtu eju -
Galvenās pils fragments -
Torņa paliekas -
Priekšpils sienas fragments ar ieeju -
Priekšpils sienas un ziemeļrietumu torņa fragments -
No dolomīta un ķieģeļiem mūrētā priekšpils ziemeļrietumu siena mūsdienās. -
Gaujienas pils plāns ar nelielu iekšējo pili un plašu ārējo priekšpili (1634).
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Latvijas pagasti. Enciklopēdija. Rīga : A/S Preses nams. 2001—2002. ISBN 9984-00-412-0.
- ↑ Arheoloģiskie pieminekļi[novecojusi saite] no www.apesnovads.lv
- ↑ Курбатов О. А. Русско-шведская война 1656-58 гг.: проблемы критики военно-исторических источников. // Россия и Швеция в средневековье и новое время: архивное и музейное наследие. М, 2002. С. 150 – 166. (krieviski)
- ↑ Gaujiena/Adsel no Europäisches Burgen-Institut und DATenbank
- ↑ Livonijas ordeņa pils[novecojusi saite] no www.apesnovads.lv
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Kas bija Atzele?
- Armin Tuulse. Die Burgen in Estland und Lettland Arhivēts 2021. gada 26. augustā, Wayback Machine vietnē.. Dorpater Estnischer Verlag, 1942 (vāciski)