Pērnavas vaivadija
Pērnavas vaivadija (poļu: Województwo parnawskie) bija Pārdaugavas Livonijas hercogistes administratīva vienība, kas izveidota pēc 1598. gada pārvaldes reformas no Pērnavas prezidiāta (prezydencja parnawska). Pērnavas vaivadijā bija iekļautas mūsdienu Igaunijas un Latvijas teritorijas uz ziemeļiem no Gaujas. Zviedrijas kontrolē no 1621. gada, Polijas-Lietuvas kopvalsts no vaivadijas formāli atteicās ar 1660. gada Olivas miera līgumu.
| |||||||||||||||||||||||||||||||||
.svg){kind=small}
Izveidošana
labot šo sadaļu
Pēc Polijas-Lietuvas ūnijas uzvaras Livonijas karā (Jamzapoļskas miera līgums), karalis Stefans Batorijs 1582. gadā veica Livonijas zemju pārdalīšanu. Gandrīz visas bijušo bīskapiju zemes kļuva par kroņa īpašumu, kuru sadalīja trīs daļās, ar pārvaldes centriem Tērbatā, Alūksnē un Koknesē. Tikmēr bijušās Livonijas ordeņa zemes sadalīja lēņu zemēs, ko izdalīja vietējiem vācu, kā arī poļu un lietuviešu muižniekiem.[1] Lēņos neizdalītajās zemēs izveidoja 26 stārastijas (Rīgas, Cēsu, Daugavgrīvas, Kokneses, Pērnavas, Vīlandes, Tērbatas, Neihauzenes, Alūksnes, Raunas, Kerepecas, Haseles, Oberpāles, Rēzeknes, Laikas, Aizkraukles, Daugavpils, Siguldas, Tauras, Ērgļu, Cesvaines, Krimuldas, Turaidas, Limbažu, Suntažu, Gulbenes).
Stefans Batorijs apstiprināja 1582. gada 4. decembrī izdoto Livonijas konstitūciju (Constitutiones Livoniae):
- Cēsīs izveidoja katoļu Cēsu bīskapiju, tai jārūpējas par skolu celšanu.
- Rīgā un Livonijā saglabāja protestantu ticības brīvību.
- Cēsis, Tērbatā un Pērnavā izveidoja trīs kara apgabalus (prezidijus), kuru vadītāji (prezidenti) karā veda vietējos iedzīvotājus un muižniekus.
- Divreiz gadā Cēsīs sasaucama zemes tiesa. Pilsētas saglabāja savas esošās tiesas.
- Pēc saskaņošanas ar karali svarīgāko jautājumu apspriešanai sasaucams Livonijas landtāgs.
- Zemniekiem aizliedza nēsāt ieročus, izņemot medību laikā, vai ar sava kunga atļauju.[2]
1582. gadā Stefana Batorija iesāktā zemju revīzija turpinājās līdz 1590. gadam, un tika atsākta pēc Sigismunda III pieņemtās Livonijas Otrās ordinācijas 1599. gadā. Tad arī atsākās zemju piešķiršana vācu muižniekiem, jo iepriekš tās ieguva Lietuvas un Polijas muižnieki, kas tagad kontrolēja gandrīz pusi Livonijas zemju. Vācu muižnieki naidīgi izturējās pret jauno varu – tā atņēma viņu zemes, un spieda atteikties no protestantisma. Sākoties poļu-zviedru karam situācija mainījās, Sigismundam III cenšoties nosargāt vācu muižniecības lojalitāti. Tas gan neizdevās, un lielākā daļa vietējo muižnieku uzreiz pārgāja zviedru protestantu pusē.[3]
1598. gadā Sigismunds III Vāsa iebruka Zviedrijā ar 5000 vīru lielu karaspēku, taču tika sakauts Stongebrū kaujā un bija spiests atgriezties Polijā. Kara priekšvakarā Pārdaugavas hercogistes iekārta tika reformēta, padarot to līdzīgāku pārējās Polijas-Lietuvas ūnijas pārvaldei. 1599. gada 24. jūlijā Zviedrijas parlaments atcēla Sigismundu III no troņa, kas kalpoja par iemeslu Poļu-zviedru kara (1600-1629) sākumam.
Iekarošana un likvidācija
labot šo sadaļu
1600. - 1601. gadā zviedriem izdevās iekarot Pērnavas vaivadiju. Tomēr Lietuvas lielhetmanis Jans Karols Hodkevičs ātri atkaroja zaudēto Valmieru, Vīlandi un citas pilsētas. 1602. gada sākumā zviedru rokās bija palikusi tikai Pērnava. 1604. gadā Polijas-Lietuvas karaspēks uzvarēja divās lielās kaujās Zviedru Igaunijā, netālu no Paides. 1605. gadā Zviedru Igaunijā ieradās 5000 vīru lieli zviedru papildspēki. 1608. gadā zviedru karavadonim grāfam Mansfeldam izdevās ieņemt Vīlandi. Tomēr 1609. gadā Hodkevičs atgriezās Vidzemē, ieņēma Pērnavu, sakāva zviedru floti pie Salacgrīvas un Mansfelda karaspēku netālu no Gaujas.
Karš atsākās 1617. gada sākumā, pēc tam, kad Zviedrija bija noslēgusi izdevīgo Stolbovas miera līgumu ar Krieviju. 1617. gadā krīt Pērnava. 1620.-1622. gados Polijas-Lietuvas karaspēks cieta smagas sakāves pie Rīgas un Zemgalē. Ar 1622. gada novembra Jelgavas pamiera noteikumiem ūnija atteicās no zviedru iekarotajām Livonijas zemēm. Oficiāli Polijas-Lietuvas ūnija no Pērnavas vaivadijas teritorijas atteicās ar Olivas miera līguma parakstīšanas 1660. gadā.
Galvenās pilis
labot šo sadaļu
Pērnavas pilsēta, Vīlandes pils, Turaidas pils, Krimuldas pils, Helmetas pils, Tarvastas pils, Ērģemes pils, Karkuzes pils, Salacgrīvas pils, Limbažu pils, Valmiera.
Stārastijas
labot šo sadaļuPērnavas vaivadi
labot šo sadaļu- Macejs Dembiņskis (Maciej Dembiński, 1599.-1602.), iepriekš Pērnavas prezidents.
- Teodors Denhofs (Teodor Dönhoff ) (1617.-1620.)
- Joahims Tarnovskis (Joachim Tarnowski) (1620.-1627.)
Pēc Pērnavas zaudēšanas nominālie vaivadi bija:
- Pjotrs Trizna (Piotr Tryzna), (1628.-1633.)
- Konstantīns Polubiņskis (Konstatnty Połubiński), (1633.-1640.)
- Ernests Magnuss Dēnhofs (Ernst Magnus Dönhoff) (1640.-1642.)
- Jans Zavadskis (Jan Zawadzki) (1642.-1645.)
- Ježijs Litavors Hreptovičs (Jerzy Littawor Chreptowicz) (1645.-1646.)
- Henriks Dēnhofs (Henryk Denhoff) (1646.-1659.)
- Staņislavs Karols Koņecpolskis (Stanisław Karol Koniecpolski) (1660.-1661.)
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Leišu un poļu laikmets Livonijā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 20. augustā.
- ↑ «Leišu un poļu laikmets Livonijā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 20. augustā.
- ↑ «The German Noble Recatholisation in Inflanty in 17th –18th century». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 17. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 20. augustā.