Alūksnes viduslaiku pils
Alūksnes viduslaiku pils jeb Marienburgas pils (vācu: Marienburg, arī Margenborg, 1342—1702) atrodas Alūksnē uz Alūksnes ezera Marijas jeb Pils salas dienvidu daļas. Mūsdienās Marienburgas pils drupas ir viens no Alūksnes tūrisma objektiem. Pilsdrupās ir izveidota brīvdabas estrāde.
| Alūksnes viduslaiku pils | |
|---|---|
|
Alūksnes viduslaiku pils Burg Marienburg | |
 | |
  Alūksnes viduslaiku pils | |
| Atrašanās vieta |
Alūksne, Alūksnes novads,  Latvija |
| Koordinātas | 57°25′45″N 27°03′08″E / 57.429058°N 27.052202°EKoordinātas: 57°25′45″N 27°03′08″E / 57.429058°N 27.052202°E |
| Uzcelts | 1342 |
| Oficiālais nosaukums: Alūksnes pilsdrupas | |
| Aizsardzības numurs | 2665 |
| Vērtības grupa | Valsts nozīmes |
| Tipoloģiskā grupa | Arhitektūra |
| Iekļaušana aizsardzībā | 1998. gada 16. decembris |
| Oficiālais nosaukums: Alūksnes viduslaiku pils | |
| Aizsardzības numurs | 157 |
| Vērtības grupa | Valsts nozīmes |
| Tipoloģiskā grupa | Arheoloģija |
| Iekļaušana aizsardzībā | 1998. gada 16. decembris |
VēstureLabot
Pils celta 1342. gadā ordeņa mestra Burharda fon Dreilēbena laikā. Ar cietzemi to saistīja 120 m garš koka tilts. Tā bija komtura pils un varenākais cietoksnis Livonijas ordeņa valsts austrumu daļā. Tajā pašā laikā šāda stila pilis tika uzceltas Vastselīnā (Neuhausen) un Izborskā.
Livonijas kara laikā Alūksnes komturs Zībergs 1560. gadā pili bez pretošanās atdeva krieviem. Vēlāk pils gāja no rokas rokā. Tā piederēja gan krieviem, gan zviedriem, gan poļiem. Pēc kara beigām 1582. gada Jamas Zapoļskas miera līgumā tā dēvēta par Alūksnes pilsnovada citadeli (latīņu: arx Alyst, Алист).[1] Pēc līguma noslēgšanas Alūksnes pilsnovads kļuva Livonijas hercogistes Cēsu vaivadijas stārastiju.
Zviedru Vidzemes laikā 17. gadsimtā pili pamatīgi nostiprināja. Pils mūri ar deviņiem torņiem veidojuši nocietinājumu sistēmu. Galvenā ieeja atradusies pils ziemeļu galā. Pils ēka bijusi kvadrātveida, ar iekšēju pagalmu, celta nocietinājumu vidusdaļā. Lielā Ziemeļu kara laikā cietoksni aplenca krievu karaspēks grāfa Borisa Šeremetjeva vadībā. Pils aizstāvēšanā kopā ar zviedriem piedalījās arī latvieši. 1702. gadā pēc 10 dienu aplenkuma zviedri pili uzspridzināja un padevās. Krievi nopostīja visu pārējo, kas vēl bija postāms. Pils aizstāvjus saņēma gūstā. Krievu gūstā nokļuva arī Bībeles tulkotājs prāvests Ernsts Gliks un viņa audžumeita Marta — vēlākā Krievijas impērijas ķeizariene Katrīna I. Pēc izpostīšanas Marienburgas cietoksnis pie Krievijas robežas zaudēja savu stratēģisko nozīmi un pils vairs netika atjaunota.
Pils aprakstsLabot
Cietoksnis atradās uz salas, ko ar krastu savienoja 120 m garš koka tilts ar paceļamu daļu. Uz salas tilta galā atradās vārtu nocietinājums (cvingers). Pils sastāvēja no galvenās pils (80х65 m) un dienvidu priekšpils (80х90 m), kurus atdalīja 1,3 m biezs mūris. Visu pili apjoza 1,4-1,6 m bieza laukakmeņu siena, kas sasniedza 10 m augstumu. Tajā bija astoņi sargtorņi 10—14 m šķērsizmērā.
Galvenajā pilī atradās komtura dzīvojamās telpas, bet priekšpilī saimniecisko un karamateriālu telpas.[2]
Dienvidu torņa atjaunošanaLabot
Ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējumu īstenotā projekta “Gaismas ceļš cauri gadsimtiem” ietvaros 2015. gadā SIA "Arhitektoniskās izpētes grupa" izstrādāja pils attīstības metu, kas paredzēja atjaunot Dienvidu torni kā pabeigtu un pastāvīgi darboties spējīgu ēku. Torņa un tā apkārtnes arheoloģiskās izpētes laikā tika attīrīta pils pagalma puses siena, atsegta logaila, ieejas durvis tornī un kāpnes, kā arī atrakts pagrabstāvs. Tornī konstatēja vairākus deguma slāņus, iegruvušu pārsegumu fragmentus, kā arī māla izolācijas slāni, kas varētu būt kalpojis zemes stāva telpu aizsardzībai pret ūdens līmeņa celšanos. Torņa atjaunošanas darbi beidzās 2020. gada janvārī.[3]
Marienburgas astotais brālisLabot
Atjaunotajā Dienvidu tornī no 2021. gada apmeklētājiem atvērta muzikāla gaismas ekspozīcija "Marienburgas astotais brālis", kurā pils vēsture atspoguļojas astotā brāļa dzīvesstāstā. Teiksmu pēc dizaina biroja H2E koncepcijas radījis dramaturgs Lauris Gundars, komponisti un mūzikas producenti Sigvards Kļava, Mārtiņš Brauns un Arturs Maskats.[4]
Attēlu galerijaLabot
Alūksnes pils 17. gadsimtā.
Pilsdrupas uz Alūksnes ezera salas (Broce, 1802).
Alūksnes viduslaiku pils uz ezera salas (no Broces kolekcijas.
Pils shēma (Kārlis Lēviss of Menārs)
Pilsdrupu skats 1826. gadā (Kārļa Ungerna-Šternberga zīmējums)
Alūksnes viduslaiku pils dienvidu tornis (2022. gads)
Dienvidu siena
Ziemeļu siena
Konventa ēkas siena
Dienvidrietumu tornis
Dienvidaustrumu tornis
Ziemeļu siena
Ziemeļu siena
Dienvidaustrumu tornis
AtsaucesLabot
- ↑ CHRONICA DER PROVINTZ LYFFLANDT tulkojums krieviski: БАЛЬТАЗАР РУССОВ. ХРОНИКА ПРОВИНЦИИ ЛИВОНИЯ. 54. Мир между Польшей и Россией, 1582.
- ↑ «www.travelzone.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 9. novembrī. Skatīts: 2013. gada 10. augustā. Archived 2013. gada 9. novembrī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Alūksnes viduslaiku pilī atjaunots Dienvidu tornis Zane Atlāce — Bistere, db.lv 17.01.2020
- ↑ «MARIENBURGAS astotais brālis - gaismas un skaņas piedzīvojums no viduslaiku Alūksnes». VisitAluksne (latviešu). Skatīts: 2022-11-08.
Ārējās saitesLabot
- Armin Tuulse. Die Burgen in Estland und Lettland Archived 2021. gada 26. augustā, Wayback Machine vietnē.. Dorpater Estnischer Verlag, 1942 (vāciski)