Smiltenes pils

Smiltenes pils (latīņu: castrum Smilteselle, vācu: Schloss Smilten) bija Livonijas Rīgas arhibīskapijas saimniecības pilsmuiža 14.-17. gadsimtā. Tās drupas atrodas Kalnamuižā pie Smiltenes centra.

Līdz mūsdienām ir saglabājušās visu četru aizsargmūru sienu drupas. Sienas ir 60—61 m garas, 1,3-1,5 m biezas un dienvidaustrumu malā līdz 5 m augstas. Vairāku metru augstumā saglabājies arī dienvidu stūris un 14 m no pils ap 4 m plati vārti.^[1] Pilsdrupu iekšpagalmā saglabājusies kalpu māja, kurā tagad ierīkoti dzīvokļi, kalve un siera namiņš^{[nepieciešama atsauce]}.

Vēsture

Pirmoreiz rakstos pieminēta 1359. gadā, kad arhibīskaps Fromholds žēlojās Romas pāvestam, ka Livonijas ordenis ieņēmis septiņas arhibīskapa pilis un to novadus (Turaidu, Koknesi, Limbažus, Smilteni, Vainīžus, Lielvārdi un Krustpili). Pēc kardinālpriestera lēmuma pili no 1367. gadam līdz 1370. gadam uzcēla Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms fon Frimersheims, un tā ir viena no vēlāk celtajām krustnešu pilīm Latvijā. Pirms tam uzceltas Āraišu pils (1238.), Cēsu pils (1224.), Gaujienas pils (1238.), Raunas (1262.), Valmieras (1283.), Burtnieku (1284.), Trikātas (1284.), Gulbenes (1340.), Alūksnes (1341.), Dzērbenes (1357.).^[2]

Pils ēka sākotnēji bijusi trīs līdz četrus stāvus augsta. Tajā atradās pils baznīca, mājvietas kareivjiem, noliktavas un zirgu staļļi. 14. gs. beigās pils rakstu avotos netiek pieminēta. 1429. gadā minēts, ka arhibīskaps Hennings Šarpenbergs dažas apkaimes muižas uzdāvināja Pēterim fon Tīzenhauzenam. Rīgas arhibīskapi pili dažreiz izmantojuši par vasaras rezidenci, taču tā nav bijusi tik labi iekārtota kā Raunas un Kokneses pilis. 1464. gadā arhibīskaps Silvestrs Stodevešers, uzturoties Smiltenes pilī, paplašināja fon Tīzenhauzenu dzimtas īpašumus Smiltenes novadā.^[2]

Arhibīskapu un ordeņa savstarpējo cīņu laikā 1479. gadā, kad arhibīskaps Silvestrs Stodevešers noslēdza savienību ar Zviedrijas karali, pili ieņēma Livonijas ordenis. 1481. gada februārī Livonijas-Maskavijas kara laikā krievu karaspēks četras nedēļas siroja Vidzemē, uzbrūkot Piebalgas, Smiltenes, Cesvaines un Kokneses pilīm.^[3] 1484. gada jūlijā Smiltenes pili kopā ar Turaidas, Limbažu un Raunas pilīm nodeva ordenim draudzīgajam arhibīskapam Mihaelam Hildebrandam, kas līdz 1509. gadam pili regulāri atjaunoja un apgādāja ar jauniem lielgabaliem.

1530. gadā Smiltenes pils minēta kā viena no arhibīskapa koadjutora Brandenburgas Vilhelma septiņām galda muižām (latīņu: mensa archiepiscopalis, vācu: thaffelghude). Livonijas iekšējo konfliktu laikā, 1556. gadā mestrs Heinrihs fon Gālens Koknesē apcietināja par arhibīskapu kļuvušo Brandenburgas Vilhelmu un ieslodzīja viņu Smiltenes pilī. Lai uzturētu arhibīskapu un viņa sargus, Smiltenes un Cesvaines novadiem lika piegādāt 2688 pudus rudzu, 2928 pudus auzu un 6768 pudus miežu.^[2]

Livonijas kara laikā 1559., 1560. un 1577. gadā pili ieņēma Krievijas caristes karaspēks. Livonijas un Lietuvas reālūnijas veidošanās laikā, 1565. gada 10. februārī poļi Smiltenes pili nodeva Cēsu miertiesneša Kaspara Mlodacka pārvaldībā. 1582. gada Jamas Zapoļskas miera līgumā tā nodēvēta par Smiltenes pilsnovada citadeli (latīņu: arx Smiltin, Смилтен). 1588. gadā karalis Sigismunds III Vāsa apstiprināja īpašumu maiņu, ar kuru Smiltenes pili un zemes ieguva Prokops Pinigereks.^[2] Pārdaugavas Livonijas hercogistes laikā pils piederēja Aleksandram Švābem.^{[nepieciešama atsauce]}

Poļu-zviedru kara laikā 1601. gadā pili ieņēma zviedri, kas to nodeva Pēterim Štolpam. 1618. gada martā Smiltene atkal bija poļu kontrolē, un to pārvaldīja Kaspars Aleksandrs Švābs (Szwab). 1625. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs pili atdeva valsts padomniekam Svantem Banēram.

Lielā Ziemeļu kara laikā Smiltenes pili izpostīja un vairs neatjaunoja. 19. gadsimtā pils aizsargmūru apņemtajā pagalmā uzcēla Smiltenes muižas dzīvojamās un saimniecības ēkas, kuras ir apdzīvotas arī mūsdienās.

Atsauces

↑ «pilis.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2014. gada 25. septembrī.
↑ ^2,0 ^2,1 ^2,2 ^2,3 «Smiltenes pils». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 3. februārī. Skatīts: 2020. gada 10. jūnijā.
↑ Par krievu postījumiem mestrs Bernds fon der Borhs savā vēstulē Vācu ordeņa virsmestram rakstīja par laupīšanām, slepkavībām un dedzināšanām, ko "ļaunprātīgie, nežēlīgie un apgrēcīgie krievi" nodarījuši gan Tērbatas bīskapijā, gan Rīgas arhibīskapijā, gan ordeņa zemē. Skat. Indriķis Šterns. “Latvijas vēsture 1290-1500”. Daugava, 1997. — 410 lpp.

Ārējās saites

Armin Tuulse. Die Burgen in Estland und Lettland Arhivēts 2021. gada 26. augustā, Wayback Machine vietnē.. Dorpater Estnischer Verlag, 1942 (vāciski)

Koordinātas: 57°25′41″N 25°54′43″E / 57.42806°N 25.91194°E / 57.42806; 25.91194

[1] «pilis.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2014. gada 25. septembrī.

[Smiltenes_pils-2] 2,0 ^2,1 ^2,2 ^2,3 «Smiltenes pils». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 3. februārī. Skatīts: 2020. gada 10. jūnijā.

[3] Par krievu postījumiem mestrs Bernds fon der Borhs savā vēstulē Vācu ordeņa virsmestram rakstīja par laupīšanām, slepkavībām un dedzināšanām, ko "ļaunprātīgie, nežēlīgie un apgrēcīgie krievi" nodarījuši gan Tērbatas bīskapijā, gan Rīgas arhibīskapijā, gan ordeņa zemē. Skat. Indriķis Šterns. “Latvijas vēsture 1290-1500”. Daugava, 1997. — 410 lpp.

[1]

[2]

[3]