Ludzas pils

Ludzas pils ir gotikas stilā celta viduslaiku cietokšņa (latīņu: arx Luza) drupas Ludzas centrā. Tā atrodas blakus katoļu baznīcai, vietā, kur kādreiz atradās latgaļu koka pils.^{[nepieciešama atsauce]} Tā bijusi Rēzeknes fogta palīgpils. Tiek uzskatīts, ka pils celta 14. gadsimtā, līdz mūsdienām saglabājušās drupas - divas sienas no torņa un pils ārsiena.

Ludzas pilsdrupas 2007. gadā.

Vēsture

Livonijas ordeņa laikā

Ludzas pils tika celta Livonijas austrumu robežas nostiprināšanai. Par pils celtniecības laiku nav tiešu dokumentālu liecību. Pēc pilij raksturīgās ķieģeļu arhitektūras stila, tās celtniecība tiek datēta ar 14. gadsimtu. Pirmo reizi vēstures avotos Ludzas pils minēta 1433. gadā sakarā ar Mērves pils (Prūsijā) komtura plānoto Ludzas, Rēzeknes un Alūksnes piļu apmeklējumu. Ar Daugavpils komtura piekrišanu Ludzas pili pārvaldīja kāds Rēzeknes fogta nozīmēts karakalps. Pleskavieši, sargājoties no ordeņa uzbrukuma draudiem no Ludzas pils, 1463. gadā tai pretī uzcēla Krasnijgorodokas cietoksni. 1480. gadā mestra Bernda no Borhas mēģinājums ieņemt Pleskavu cieta neveiksmi. Atbildot uz to, 1481. gadā liels krievu karaspēks iebruka Livonijā, ieņēma un izpostīja Ludzas pili. Tikai 1525. gadā, izmantojot attiecību uzlabošanos ar Maskaviju, ordenis Ludzas pili atjaunoja.

Sākoties Livonijas karam, 1558. gadā Livonijas karaspēks uzbruka Krasnijgorodokai, bet Maskavijas karaspēks Grigorija Temkina vadībā ieņēma Ludzas pili. Nākamajā gadā ordenis Ludzas pili ar vēl dažām pilīm ieķīlāja Lietuvas dižkunigaitijai.

Livonijas hercogistes sastāvā

1566. gadā Ludzas pils tika iekļauta Pārdaugavas Livonijas hercogistes sastāvā. Ludzas pilī kādu laiku apmetās arī Polijas un Lietuvas valdnieks Stefans Batorijs. 1577. gadā Livonijā atkal iebruka krievu karaspēks Ivana Bargā vadībā, un 25. jūlijā Ludzas pils tika ieņemta. Lai nostiprinātu pili, uz Ludzu tika nosūtītas 37 bises, 282 pudi pulvera, 3400 lodes un 22 pudi alvas. Par Ludzas vojevodu tika nozīmēts Grigorijs Količevs. Pēc zaudētā Livonijas kara lielkņazs Ivans bija spiests atsacīties no saviem iekarojumiem Livonijā un Jamas Zapoļskas miera līgumā 1582. gadā Ludzas citadeli (latīņu: arx Luza, krievu: Луза) atdeva karalim Stefanam Batorijam.

1599. gadā pilī tika veikta revīzija, no kuras ir iegūstama senākā informācija par tās izskatu. Tur tika minēti koka tornīši uz aizsargsienām, ar naglām apkalti ozolkoka vārti, dažādas saimniecības ēkas priekšpils teritorijā, iebrukuši pagrabi, kā arī no ķieģeļiem būvētais lielais tornis. Pēc Livonijas kara postījumiem iepriekšējais stārasts neko nebija darījis pils atjaunošanas labā, taču tā laika stārasts Skarbeks ar saviem līdzekļiem pili bija salabojis. Viņš par jaunu licis uzbūvēt lielo torni, paaugstinot to par pusotra cilvēka augumu, kā arī uzklājis celtnēm jaunus skaidu jumtus. Pils apbruņojumā bija 10 dažādi lielgabali, 14 bises ar rokturiem un 25 bises bez rokturiem. Stārasts bija iegādājies dažus desmitus mārciņu pulvera, mucu ar salpetri un 9 dzelzs lodes. Tālāk revīzijā izvērtētas pils aizsardzības spējas - "pils neliela un nestipra", jo samērā tuvu tādā pat augstumā atrodas kalns, uz kura ienaidnieks var izveidot skansti un no tās ieņemt pili. Šeit tika atzīmēts, ka no šī kalna krievu karaspēks ir uzbrucis pilij un viegli to ieņēmis.

Polijas-Lietuvas Inflantijas vaivadijas sastāvā

Ludzas pilsdrupas (1797)

Poļu—zviedru kara laikā 1625. gadā Ludzas pili ieņēma zviedru karaspēks. Polija-Lietuva gan to drīz vien dabūja atpakaļ, jo zviedru komandants, nesaņemot papildspēkus, to atdeva bez pretošanās. Pēc beigām Ludzas stārastija ietilpa Inflantijas vaivadijas sastāvā.

Poļu—krievu kara laikā 1654. gadā krievu vojevoda Ļevs Saltikovs aplenca Ludzas pili un 22. decembrī pils padevās. Aplenkuma laikā tika uzspridzināts viens no pils torņiem. Pēc Otrā Ziemeļu kara beigām 1667. gadā Polijas seims nolēma Inflantijas vaivadijā uzturēt tikai Daugavpils cietoksni. Pārējie nocietinājumi, Ludzas pili ieskaitot, tika atstāti novārtā. Ludzas stārastijas 1765. gada inventārā Ludzā minētas tika vairs tikai pilsdrupas.

Krievijas Impērijas pakļautībā

1772. gadā Latgale līdz ar Ludzu tika pievienota Krievijas Impērijai. 1830. gadā Ludzu apmeklēja Vitebskas guberņas gubernators, kurš vērsa ģenerālgubernatora kņaza Hovanska uzmanību uz gleznainajām pilsdrupām, kas ir saglabājušās samēra labā stāvoklī. Viņš lūdza uzdot pilsētas policijai pieskatīt, lai tās netiktu postītas. Iespējams, pateicoties šim apstāklim, Ludzas pilsdrupas līdz mūsdienām ir saglabājušās gandrīz tādas pašas, kā attēlotas senākajos zīmējumos.

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas

Ludzas pils drupas (ap 1935).

1976. gadā iekšējās priekšpils pagalmā Jolantas Daigas vadībā notika arheoloģiskie izrakumi. 2013. un 2014. gadā tika veikti pētījumi ārējā priekšpilī arheologa Artūra Tomsona vadībā. Šajos izrakumos divos laukumos tika pētīts priekšpils 3 metru biezais kultūrslānis, kurā varēja izšķirt divas galvenās apdzīvotības fāzes - Livonijas un poļu valdīšanas laika. Tomēr nekādas liecības par latgaļu dzelzs laikmeta pilskalna esamību šajā vietā iegūtas netika.

2018. gadā apstiprinātā projekta "Rīteiropas vērtības" ietvaros Ludzas viduslaiku pils teritorijā plānots atjaunot pils pagalmu ar tā bruģa iesegumu. Priekšpils teritoriju plānots organizēt atbilstoši arheoloģiskās izpētes gaitā iegūtajiem datiem, atjaunojot ceļa trasējumu no Vārtu torņa līdz Galvenajai pilij. Projekta ietvaros 2019. gadā plānoti atsegto mūru konservācijas un pilskalna teritorijas labiekārtošanas darbi, t.sk. korpusa A galā atsegto mūra konstrukciju konservācija un esošā bruģa restaurācija; korpusa R galā kāpņu ar margām izbūve, blietētu arheoloģisku izsiju celiņu un laukumiņu izbūve, bruģa rekonstrukcija Vārtu torņa zonā, atpūtas vietu aprīkošana, gājēju tilta izbūve, skatu platformas ar kāpnēm izbūve un elektroapgaismojuma izbūve.

Ludzas novada pašvaldības projekta budžets sastāda 606 573,24 eiro, no kuriem 425 000 eiro ir ERAF finansējums, 22 500 eiro ir valsts budžeta dotācija, 52 500 eiro ir pašvaldības līdzfinansējums, bet 106 573,24 eiro ir publiskās neattiecināmās izmaksas. Projekta īstenošanas termiņš ir 2019. gada 31. decembris.

Ārējās saites

• Armin Tuulse. Die Burgen in Estland und Lettland Arhivēts 2021. gada 26. augustā, Wayback Machine vietnē.. Dorpater Estnischer Verlag, 1942 (vāciski)