Atvērt galveno izvēlni

Polijas—Lietuvas ūnija

Valsts Eiropā no 1569. līdz 1795. gadam
(Pāradresēts no Polijas-Lietuvas kopvalsts)

Polijas—Lietuvas ūnija jeb Abu Tautu Republika (kopvalsts), (poļu: Rzeczpospolita Obojga Narodów), īsāk Kopvalsts (Žečpospoļita) (rzecz pospolita, Рѣч Посполита), oficiāli Suverēnā Polijas karalistes kroņa un Lietuvas lielhercogistes Republika (latīņu: Serenissima Res Publica Coronae Regni Poloniae Magnique Ducatus Lithuaniae), bija federāla vēlētā monarhija, kas pastāvēja no 1569. līdz 1795. gadam. Tās sastāvā ar dažādām administratīvās pakļautības formām ietilpa arī tagadējās Latvijas zemes — Pārdaugavas Livonijas hercogiste (līdz 1629. gadam), Inflantijas vaivadija (līdz 1772. gadam), Kurzemes un Zemgales hercogiste un Piltenes apgabals (līdz 1795. gadam).

Serenissima Res Publica Coronae Regni Poloniae Magnique Ducatus Lithuaniae
(Rzeczpospolita Obojga Narodów,
Рѣч Посполита
)

Polijas—Lietuvas kopvalsts
(jeb "Abu Tautu Republika", Žečpospoļita)
Alex K Grundwald flags 1410-03.svg
 
Kingdom of Poland-flag.svg
1569 – 1795 Flag of Russia.svg
 
Flag of the Kingdom of Prussia (1750-1801).svg
 
Flag of the Habsburg Monarchy.svg
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Devīze
Si Deus nobiscum, quis contra nos
Location of
Polijas—Lietuvas ūnija ar vaivadiju poliskajiem nosaukumiem
Pārvaldes centrs Varšava
Valoda(s) Poļu, Latīņu un Rutēņu
Reliģija Romas Katoļu, Pareizticība, Uniātu baznīca, Jūdaisms
Valdība Vēlēta monarhija
Karalis Sigismunds II Augusts (Jagaiļa dinastija)
Stefans Batorijs
Augusts II Stiprais
Staņislavs Poņatovskis
Vēsturiskais laikmets Jaunie laiki
 - Dibināta 1569
 - Likvidēta 1795
 - Polijas dalīšanas
Platība
 - 1650 1 000 000 km²
Iedzīvotāju skaits
 - 1650. gadā 11 000 000 
     Blīvums 11 /km² 

Satura rādītājs

IzveidošanaLabot

 
Karaļa Sigismunda Augusta parakstītais pergaments par Kurzemes un Zemgales hercogistes iekļaušanu Polijas—Lietuvas ūnijā (1569)
 
Lietuvas lielkņaziste, 1654
 
Ar sarkanu iezīmētas Polijas kroņa zemes 1635. gadā
 
Kristīgo konfesiju dominētie reģioni, 1573

Nosaukums cēlies no latīņu valodas: res publica — poliski rzecz pospolita, kas neapzīmēja valsts politisko iekārtu mūsdienu izpratnē, bet to, ka Lietuvas lielkņaziste un Polijas karaliste ir atsevišķi subjekti (res privatae) kopīgā valstī, kurā ietilpa Lietuvas lielkņazistes zemes, Polijas karalistes zemes, Karaļa Prūsija, Prūsijas hercogiste un Livonija. No valststiesību viedokļa šāds valsts pārvaldes modelis atbilst "kopvalsts" (latīņu: condominium, angļu: commonwealth) nosaukumam.

Ūniju izveidoja 1569. gadā, Ļubļinas ūnijā apvienojoties Polijas karalistei un Lietuvas dižkunigaitijai, kurās kopš 1385. gada Krēvas ūnijas valdīja Jagaiļa dinastija. Polijas Sejms 1563.-64. gadā apsprieda jautājumu par ciešāku ūniju ar Lietuvu. Lai arī Lietuvas augstmaņi pretojās šai idejai, bezbērnu karaļa Sigismunda II paziņojums, ka pēc nāves viņš visu varu atstās Polijas kronim, nozīmēja, ka Lietuvai jāsāk sarunas ar poļiem, kas beidzās ar 1569. gada vienošanos. Sigismunds II Polijai pievienoja līdz šim Lietuvas pārvaldīto Ukrainu un Podļašijas daļu. [1]

Lai arī ūnija lielā mērā ierobežoja Lietuvas iepriekšējo neatkarību, Polijas militārais spēks tai deva iespēju pastāvēt vēl gandrīz 200 gadus. Lietuva saglabāja savu pārvaldes aparātu, armiju, valsts kasi, naudu, tiesas sistēmu un likumdošanu. 1588. gadā pieņemtie trešie Lietuvas statūti palika spēkā līdz 1849. gadam. Lietuvā oficiālo lietoto rutēņu valodu pakāpeniski aizvietoja Polijā lietotā latīņu un poļu valodas. Apvienotajā Sejmā Lietuvas augstmaņiem bija 48 no 167 vietām, un Senātā 27 no 140. Karaļa vēlēšanas parasti notika Polijas teritorijā, un valdnieka atsevišķa kronēšana Lietuvā vairs nenotika. 1673. gadā pieņēma lēmumu par katra trešā Sejma noturēšanu Grodņā, Lietuvas teritorijā.[2]

UzplaukumsLabot

 
1618. gada pamiera rezultātā atgūtās zemes (oranžā krāsā)

Pēc pēdējā Jagellonu dinastijas valdnieka nāves, 1572. gadā ūnija kļuva par konstitucionālu monarhiju. Pēc Konstitūcijas apspriešanas un pieņemšanas (1569-1573) tika juridiski apstiprināts karaļa ievēlēšanas princips. No franču izcelsmes karaļa Anrī (Henrika) Valuā tika panākti t.s. Henrika artikuli (1573), kas liedza karalim turpmāk noteikt sev pēcnācēju tronī; Sejms ieguva tiesības „uz visiem laikiem brīvi ievēlēt karali“. Šis dokuments vairāk nekā 20 pantos reglamentēja karaļa un Sejma tiesības un galīgi noformēja kārtu pārstāvniecības politisko sistēmu kā šļahtas republiku jeb vaivadiju federāciju.

1576.-1586. gadā valdīja karalis Stefans Batorijs kurš izrādījās veiksmīgs karavadonis, uzvarot Livonijas karā un atgūstot daļu Maskavijai zaudēto zemju. Daļa lietuviešu magnātu vēlējās izlīgt ar Maskaviju, 1576. gada karaļa vēlēšanās izvirzot Ivana IV un 1587. gadā Fjodora I kandidatūras.

1587.-1632. gadā valdīja karalis Sigismunds III Vāsa (1592.-1599. arī Zviedrijas karalis), kas aktīvi veicināja katoļu kontrreformāciju un Maskavijas juku laikā mēģināja panākt kontroli pār Maskavijas troni. 1605.-15. gada kara rezultātā ūnija atgūst sen zaudēto Smoļensku un plašas pierobežas zemes. 1592. gadā Sigismunds III mantoja Zviedrijas troni, no kura pēc dažiem gadiem tika gāzts. Sigismunds III tādēļ ilgstoši karoja ar saviem zviedru radiniekiem. Poļu-zviedru karš, kura sākumā ūnija guva vairākas lielas uzvaras, beidzās ar Rīgas ostas zaudēšanu, kas negatīvi ietekmēja Lietuvas preču eksportu. Ar 1629. gada Altmarkas pamieru Zviedrija ieguva Livonijas ziemeļu daļu.[3]

NorietsLabot

1632.-1634. gadā notiek Smoļenskas karš ar Krieviju. 1652. gadā ūnijas Sejms pieņēma „veto“ tiesības, kas turpmāk paralizēja valsts pārvaldi, jo viena deputāta veto varēja nobloķēt visa Sejma lēmumus.

1655. gadā sākās Otrais Ziemeļu karš, kura laikā Lietuva īslaicīgi izstājās no ūnijas ar Poliju un noslēdza Ķēdaiņu ūniju ar Zviedriju. Olivas miera līgums šo ūniju anulēja, atjaunojot savienību ar Poliju. 1667. gadā noslēgts Andrusovas pamiers ar Krieviju, kas ieguva Austrumukrainu (ar Kijevu) un Smoļensku. Polija-Lietuva zaudēja lielvalsts statusu.

1700. gadā ūnija kopā ar Krieviju un Dāniju sāka karadarbību pret Zviedriju, uzsākot Lielo Ziemeļu karu. Sakšu negaidītais uzbrukums Rīgas virzienā tika atsists Spilves kaujā. 1701. gadā zviedru armija sakāva poļu un lietuviešu armijas, ieņemot Varšavu. Ūnija noslēdza mieru ar Zviedriju. 1709. gadā Poltavas kaujā Zviedrija tika militāri sakauta, ūnija atjaunoja karadarbību pret Zviedriju.

Ukrainas zaudēšanaLabot

1591.-1593. gadā notika kazaku sacelšanās hetmaņa Kosinska vadībā. 1594.-1596. gadā notiek jauna ukraiņu kazaku sacelšanās hetmaņa Naļivaiko vadībā. 1596. gadā tiek noslēgta Brestas ūnija starp pareizticīgo un katoļu baznīcām, kas izraisa neapmierinātību daļā pareizticīgo. Jaunizveidotās uniātu baznīcas aktivitāte radīja pretreakciju no tradicionālās pareizticīgās baznīcas, kas sevišķi izpaudās Kreisā krasta Ukrainā. Magnātu īpašumu milzīgā izplešanās un politiskā vara radīja neapmierinātību ukraiņu sīkmuižniecībā. Nemierīgo kazaku vadoņi aizvien biežāk pieprasīja lielāku politisko ietekmi ūnijā.

Kazaku galvenais uzdevums bija aizsargāt Ukrainas stepes. Taču Sigismunda III un Vladislava IV laikā viņus sūtīja karot uz Livoniju, Prūsijas hercogisti, Moldāviju un Maskaviju. Ūnijas karaļiem kazaku karaspēka izmantošana ļāva apiet problēmu, ko radīja Sejmu nevēlēšanās piešķirt līdzekļus regulārās armijas palielināšanai. Kazaku skaits strauji pieauga, 1611. gadā pārsniedzot 30 000. Sejmi nepiešķīra līdzekļus viņu uzturēšanai, un mājupceļā uz Ukrainu viņi bieži nodarbojās ar laupīšanām Lietuvā. Kazaki arī veica nesankcionētus laupīšanas reidus Krimas hanistes un Osmaņu impērijas teritorijās, tā izraisot šo valstu pretuzbrukumus. 1616. gadā kazaki iebruka Krimā, nodedzinot Kefi. 1617. gadā 50 000 turku un tatāru, kopā ar 24 000 Moldāvijas un Vallahijas kareivju atbildēja, iebrūkot ūnijā. Iebrukums beidzās pēc tam, kad saņēma solījumu sodīt un ierobežot kazakus. Reāli tas bija grūti izdarāms, jo ūnijai drīz atkal vajadzēja kazaku karaspēku. 1625. gada Kurukivskas līgums atkal mēģināja ierobežot kazaku patvaļu. Neatļautajos reidos iesaistītajiem kazakiem piešķīra amnestiju, ļāva pašiem ievēlēt savu hetmani, taču reģistrēto kazaku skaitu samazināja līdz 6000 (1630. gadā līdz 8000), aizliedza turpmākus reidus pret tatāriem un turkiem, nereģistrētajiem kazakiem liekot atgriezties mājās. Kazaki, kas pēc 1629. gada pamiera ar Zviedriju atgriezās Ukrainā, redzēja, ka viņiem vairs nav militārā dienesta un peļņas iespēju, un tiem jākļūst par parastiem zemniekiem, dzimtļaudīm. 1630. un 1637.-38. gados izcēlās jauni kazaku dumpji. Karalis Vladislavs IV 1638. gadā sodīja kazakus, samazinot to skaitu līdz 2000 un atņēma tiem tiesības ievēlēt savu hetmani.[4]

1648. gadā sākās kazaku sacelšanās Bogdana Hmeļņicka vadībā. 1654. gadā Ukrainas kazaki lūdza palīdzību Krievijas caristei.

LikvidācijaLabot

Pamatraksts: Polijas dalīšanas

Pēc Lielā Ziemeļu kara 18.gs. sākumā ūnija militāri un saimnieciski bija kļuvusi tik vāja, ka praktiski kļuva par Krievijas Impērijas protektorātu. 1772. gadā notika pirmā Polijas dalīšana starp Krieviju, Austrijas erchercogisti un Prūsijas karalisti. Krievija ieguva baltkrievu un latviešu (Latgales) zemes, Austrija - Galīciju, Prūsija - Rietumprūsiju. Ūnija zaudēja 1/3 savas teritorijas un pusi iedzīvotāju. Nākamās "dalīšanas" notika 1793. un 1795. gados, pilnībā iznīcinot Polijas un Lietuvas neatkarību.

Ūnijas administratīvais dalījumsLabot

 
Mūsdienu valstis vai to daļas, kas savā laikā atradās Polijas-Lietuvas kopvalsts pakļautībā.

Polijas-Lietuvas kopvalstī ietilpa reģioni ar atšķirīgu vēsturi, reliģiju un kultūru.

Polijas kroņa zemes ("kroņa") zemes:

  • Lielpolija (Wielkopolska) — Polijas karalim pakļautās rietumu provinces pie Poznaņas
  • Mazpolija (Małopolska) — Polijas karalim ("Kronim") pakļautās dienvidu provinces pie pirmās galvaspilsētas Krakovas
  • Mazovija (Mazowsze) — Polijas karalim ("Kronim") pakļautās vidienes provinces pie otrās galvaspilsētas Varšavas
  • Podlēzija (Podlasie, burtiski "poļiem (ļahiem) padotā zeme") — pēc 1569. gada Polijas karalim ("Kronim") pakļautās austrumu provinces tagadējās Belostokas apkārtnē, ko agrāk apdzīvoja jātvingi
  • Ukraina (Kresy Wschodnie, burtiski "Austrumu nomale") — Polijas karalim ("Kronim") pakļautās robežzemes tagadējās Ukrainas vidus un dienvidu daļās starp Dņepras un Dņestras upēm, kurā ietilpa Podole (Podolija, tagad Ukrainas Hmeļņickas apgabals, Viņņicas apgabals) un Dzikie Pola (burtiski "Mežonīgie lauki" - tagadējā Austrumukraina, ieskaitot Zaporoże - "Aizkrāces").

Lietuvas dižkunigaitijas (lielkņazistes) zemes:

Kā autonomas teritorijas Polijas-Lietuvas kopvalstij pakļāvās arī

Valsts pārvaldeLabot

 
1573. gada vēlēšanu norise Žečpospoļitas Seimā t.s. zelta brīvības laikmetā

Valsti pārvaldīja vēlēts karalis un divi - Krakovas un Viļņas - Seimi. Delegātus uz Seimu izvirzīja provinču un vojevodistu Seimikos.

Līdzās kārtējām seimiku sapulcēm, kas apsprieda un lēma vietējas nozīmes jautājumus, parādījās īpašas sapulces - t.s. pirmsseima jeb vēlēšanu seimiki un atskaites seimiki. Pirmsseima seimiku sasauca stārasts pēc karaļa universāla pasludināšanas; sēdēs piedalījās karaļa pārstāvis, kurš informēja par Seima sasaukšanas iemeslu. Vēlēšanu seimikā tika ievēlēti delegāti uz Seimu un tika izstrādāta un apstiprināta šo delegātu rīcības instrukcija, ko tie saņēma rakstiskā veidā. Tas bija visa seimika viedoklis, kuru delegātam vajadzēja bez ierunām ievērot. Tātad viena vai divu delegātu protests Seimā pret kādu priekšlikumu bija nevis konkrētās personas viedoklis, bet gan vesela novada šļahtas viedoklis. Atskaites seimiki sanāca pēc Seima darba beigām, kad delegāti ziņoja par seimika instrukciju izpildi un Seima lēmumiem. XVI gs. Žečpospoļitā darbojās aptuveni 70 seimiku.

Savus ziedu laikus Žečpospoļitas šļahtas republika piedzīvoja XVI gs beigās un XVII gs. Kopš XVII gs. vidus pietika ar viena delegāta protestu, lai Seims lēmumu nevarētu pieņemt (t.s. liberum veto tiesības). Aizvien biežāk Seims beidzās bez rezultātiem tieši šādu protestu dēļ. Laikā no 1652. līdz 1736. gadam šādi beidzās 26 Seimi (no tiem apmēram puse liberum veto tiesību dēļ, bet otra puse gadījumu - kad Seims tā arī nevarēja nonākt pie kopsaucēja). Tā kā valstij līdzekļi tomēr bija vajadzīgi, tad šos un arī citus svarīgus jautājumus izlēma apgabalu seimiki. Līdz ar to var teikt, ka Polijā kārtu pārstāvniecība ne tikai ierobežoja karaļa varu, bet nopietni kavēja valsts attīstību.

Pastāvīgi darbojošās pārstāvniecības institucijas vairākos līmeņos ir visai unikāla parādība viduslaiku Eiropā. No malas tā var izskatīties pēc anarhijas, taču šī sistēma nodrošināja ideālu dzīvi provincēs un to uzplaukumu - t.i. ideālu iekšpolitisko dzīvi. Taču šīs sistēmas nenoliedzams trūkums bija valsts ārpolitikas un centralizācijas paralizēšana, kas noveda pie valstiskās patstāvības zaudēšanas XVIII gs. beigās.

1791. gadā Seims pieņēma jaunu konstitūciju. Tika likvidētas karaļu vēlēšanas (tās paredzētas tikai dinastijas izzušanas gadījumā); tika likvidētas liberum veto tiesības; magnāti zaudēja savas īpašās privilēģijas; tika nostiprināta centrālā izpildvara, pilsētas ieguva tiesības tikt pārstāvētas Seimā, pilsētnieki ieguva tiesības ieņemt augstākos garīdznieku amatus un iegūt virsnieku dienesta pakāpes (dzimtbūšana netika atcelta). Taču kaimiņvalstis neļāva Žečpospoļitai atgūties un gūt reformu rezultātus.

Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieki 1569.-1795.Labot

 
Sigismunds II Augusts.

Atjaunošanas mēģinājumiLabot

Centieni atjaunot valstiskumu izpaudās kā 1830.-1831. gadā (Novembra sacelšanās) un 1863.-1864. gadā (Janvāra sacelšanās).

20. gadsimtā bijušās Polijas-Lietuvas kopvalsts teritorijā izveidojās 4 valstis: Lietuvas republika, Polijas republika, Baltkrievijas republika un Ukrainas republika. Šodienas Polijas Republika uzskata sevi par Žečpospoļitas vēsturisko mantinieci.

AtsaucesLabot