Vikipēdija

Japāna

valsts Austrumāzijā
(Pāradresēts no Japan)

Japāna (japāņu: 日本; Nihon vai Nippon, oficiāli 日本国; Nihon/Nippon-koku) ir salu valsts Austrumāzijā, kas atrodas Klusā okeāna rietumos. Japānai nav sauszemes robežas ar citām valstīm, bet vistuvāk tai atrodas Krievijas Federācija, Ķīnas Tautas Republika un Korejas Republika. No kontinenta Japānu atdala Ohotskas jūra ziemeļos, Japāņu jūra rietumos un Austrumķīnas jūra dienvidos. Japānu dēvē arī par "Uzlecošās saules zemi". Japāna ir izvietojusies uz 6852 salām,[3] kas veido Japānas salu arhipelāgu. Četras lielākās no tām ir Hokaido, Honsju, Šikoku un Kjusju salas, kas kopā veido 97% no Japānas teritorijas. Gandrīz visas salas ir kalnainas un vulkāniskas. Arī Japānas augstākais punkts Fudzi ir vulkāns. Japāna ir desmitā lielākā valsts pēc iedzīvotāju skaita. Tajā dzīvo ap 128 miljoniem iedzīvotāju. Tokijas aglomerācija, kurā ietilpst Tokija (de facto Japānas galvaspilsēta) un apkārtējās prefektūras, ir lielākā aglomerācija pasaulē pēc iedzīvotāju skaita. Tajā dzīvo ap 30 miljoniem iedzīvotāju.

Japāna
日本国
Nippon-koku jeb Nihon-koku
Japānas karogs Japānas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Himna: Kimi ga Yo (君が代)
Location of Japan
Location of Japan
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta) 		Tokija
35°41′N 139°46′E / 35.683°N 139.767°E / 35.683; 139.767
Valsts valodas japāņu valoda
Valdība parlamentāra demokrātija un konstitucionālā monarhija
 -  Imperators Naruhito
 -  Premjerministrs Sigeru Isiba
Dibināšana
 -  Nacionālā dibināšanas diena 660. gadā p.m.ē. 11. februārī 
 -  Meidži konstitūcija 1890. gada 29. novembrī 
 -  Pašreizējā konstitūcija 1947. gada 3. maijā 
 -  Sanfrancisko miera līgums 1952. gada 28. aprīlī 
Platība
 -  Kopā 377,975 km² (62.)
 -  Ūdens (%) 1,4
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2021. gadā 125 360 000 (11.)
 -  Blīvums 334/km² (24.)
IKP (PPP) 2024. gada aprēķins
 -  Kopā 6,572 triljoni US$[1] 
 -  Uz iedzīvotāju 53,059 US$[2] 
Džini koef. (2018) 33,4 
TAI (2021) ▲ 0,925 (ļoti augsts) (19.)
Valūta Japānas jena (¥) (JPY)
Laika josla JST (UTC+9)
Interneta domēns .jp
ISO 3166-1 kods 392 / JPN / JP
Tālsarunu kods +81

Japāna ir unitāra konstitucionālā monarhija. Valsts vadītājs ir imperators. Likumdošanas vara pieder parlamentam (Kokkai).

Japāna ir viena no vadošajām valstīm tehnoloģijā un mašīnbūvē. Japānas ekonomika ir trešā lielākā pasaulē pēc nominālā iekšzemes kopprodukta (aiz ASV un Ķīnas). Tai ir ceturtais lielākais eksports pasaulē, kā arī sestais lielākais imports.

2011. gada 11. martā Japānu piemeklēja postoša zemestrīce, kurā bojā gāja vairāk kā 15 000 cilvēki, tika ievainoti aptuveni 6000, bet bez vēsts pazuduši vairāk kā 2000. Zemestrīces rezultātā nopietnākā avārija notika vienā no pasaules jaudīgākajām AES Fukušima I, kas atrodas 250 km uz ziemeļiem no Tokijas. Avārijas rezultātā notika cilvēka veselībai bīstama apjoma radiācijas noplūde apkārtējā vidē.

Etimoloģija

labot šo sadaļu

Vārds "Japāna" ir eksonīms. Japānas nosaukumi pašā japāņu valodā ir Nipona (Nippon, にっぽん (klausīties (palīdzība·info))) un Nihona (Nihon, にほん (klausīties (palīdzība·info))). Abus šos nosaukumus, izmantojot kandži zīmes, raksta šādi: 日本. Japāņu valodā vārds Nippon tiek lietots oficiālos gadījumos, ieskaitot jautājumos par Japānas valūtu, pastmarkas, kā arī daudzos starptautiska mēroga sporta pasākumos. Vārds Nihon ir vairāk neoficiāli lietots nosaukums, un šo Japānas nosaukumu min daudz biežāk tieši mūsdienu japāņu valodā. Japāņi paši sevi dēvē par Nihonjin (日本人), savukārt savu valodu — par Nihongo (日本語).

Burtiski Nippon un Nihon nozīmē "saules rašanās", tādēļ bieži vien tie tiek tulkoti kā "Uzlēcošās saules zeme". Šī nomenklatūra jeb terminoloģija radusies no imperiālās korespondences ar ķīniešu Sui dinastiju, un tā attiecas uz Japānas austrumu izvietojumu attiecībā pret Ķīnu. Pirms Japāna sāka uzturēt savstarpējus sakarus ar Ķīnu tā bija pazīstama kā Yamato vai arī Hi no moto, kas nozīmē "saules avots".[4]

Vārds "Japāna" parādījās rietumos no agrīnajiem tirdzniecības ceļiem. Sākotnējo mandarīnu valodas vai arī vu ķīniešu valodas (呉語) vārdu, kas apzīmēja Japānu, pirmoreiz iegrāmatoja un pierakstīja Marko Polo kā "Cipangu". Mūsdienu vu valodas Šanhajas dialekta rakstu zīmju 日本 (Japāna) izruna ir Zeppen [zəʔpən]; vu valodā rakstu zīmei 日 ir divas izrunas, neformālā lietojumā (白讀) [niʔ] un formāli — (文讀) [zəʔ]. Dažos dienvidu vu valodas dialektos rakstu zīmes 日本 izrunā kā [niʔpən], kas ir līdzīgi izrunai japāņu valodā. Senās malajiešu valodas vārds, kas apzīmē Japānu, ir "Jepang" (šobrīd Malaizijā to apzīmē kā "Jepun", bet Indonēzijā joprojām tāpat — "Jepang"). Tas tika aizgūts no ķīniešu valodas, un ar šo vārdu 16. gadsimtā saskārās arī portugāļu tirgotāji Malaizijas pilsētā Melakā. Pastāv uzskats, ka tieši portugāļu tirgotāji bija pirmie, kuri šo vārdu ieviesa Eiropā. Angļu valodā tas pirmoreiz tika pierakstīts 1565. gadā kā "Giapan".[5]

Vēsture

labot šo sadaļu
Pamatraksts: Japānas vēsture
 
Dzjomona perioda trauks (5000—4000 gadus vecs)

Japānas teritorijā cilvēki ir dzīvojuši jau paleolītā. 7500—300 p.m.ē. Japānas teritorijā bija Dzjomona neolīta kultūra, no kuras pakāpeniski izveidojās Jajoji kultūra (5. gadsimts p.m.ē. - 4. gadsimts m.ē.). Pirmajos mūsu ēras gadsimtos pastiprinājās sabiedrības noslāņošanās, radās vergturība. 2. gadsimta beigās p.m.ē. sāka rasties cilšu savienības. 3. gadsimtā izveidojās Jamato valsts, kura pamazām pakļāva apkārtējās valstis, izveidojot pamatu Japānas valstij. 1274. un 1281. gadā mongoļi pēc Ķīnas un Korejas iekarošanas devās karagājienos uz Japānu, bet cieta neveiksmi.

 
Samurajs Hasekura Cunenaga

16. gadsimtā Japānu sasniedza tirgotāji un misionāri no Eiropas. Pēc dažus gadu desmitu ilgā tirdzniecības perioda Japānas valdība sāka nošķirt valsti no ārpasaules. 1641. gadā eiropiešiem tika aizliegts uzturēties Japānā, izņemot Dešimas salu netālu no Nagasaki pilsētas, kā arī japāņiem atstāt salu.

 
Sacumas klana samuraji Bošinas kara laikā ap 1867. gadu

Izolācijas periods ilga līdz 1854. gadam, kad ASV kara flote piespieda Japānu atvērt savas ostas tirdzniecībai. Pieņemot rietumu politisko, tiesisko un militāro institūciju principus, valdība izveidoja konsultatīvo padomi, ieviesa Meidži konstitūciju un sasauca Imperiālo parlamentu. Meidži reformas pārveidoja Japānas Impēriju par industrializētu varu un lielvalsti pasaulē, kas bija arī iemesls vairāku militāro konfliktu aizsākšanai valsts ietekmju sfēru paplašināšanos dēļ. Pēc uzvarām Pirmajā Ķīnas—Japānas karā (1894—1895) un Krievijas—Japānas karā (1904—1905) Japāna ieguva kontroli pār Taivānu, Koreju un Sahalīnas dienvidu daļu.[6]

Pirmajā pasaules karā Japāna nostājās Antantes valstu pusē, kas ļāva tai paplašināt savu ietekmi un teritoriju. Japāna turpināja savu ekspansionisma politiku, 1931. gadā okupējot Mandžūriju. Starptautiskā nosodījuma dēļ, kas bija vērsts pret okupāciju, Japāna pēc diviem gadiem izstājās no Tautu Savienības. 1936. gadā Japāna parakstīja Anti-Kominternes paktu ar nacistisko Vāciju, 1941. gadā pievienojoties Ass lielvarām.[7]

 
Atombumba, kura tika uzmesta uz Nagasaki 1945. gadā

1937. gadā Japāna uzsāka Otro Ķīnas—Japānas karu, pēc kura Amerikas Savienotās Valstis uzlika naftas embargo Japānai.[8] 1941. gada 7. decembrī Japāna veica uzbrukumu Amerikas Savienoto Valstu jūras kara flotes bāzei Pērlhārborā un pieteica karu Savienotajām Valstīm, Apvienotajai Karalistei un Nīderlandei. Šī rīcība Amerikas Savienotās Valstis iesaistīja Otrajā pasaules karā. 1945. gadā pēc atombumbu sprādzieniem Hirosimā un Nagasaki, vienlaicīgi ar Padomju Savienības iesaistīšanos karā pret Japānu, tā 15. augustā piekrita bezierunu kapitulācijai.[9]

Karš Japānai prasīja miljoniem dzīvību un iznīcināja lielu valsts rūpniecības un infrastruktūras daļu. Sabiedrotās lielvalstis repatriēja uz Japānu miljoniem etnisko japāņu, kuri atradās okupētajā Āzijas teritorijā.[10] 1946. gada 3. maijā Sabiedrotie sasauca Starptautisko Militāro Tribunālu Tālajiem Austrumiem, lai ierosinātu lietu pret dažiem Japānas vadītājiem sakarā ar kara noziegumiem. Tomēr visus bakterioloģiskās izpētes vienību locekļus, kā arī imperiālās ģimenes locekļus, kuri bija iesaistīti kara vadīšanā, Sabiedroto bruņoto spēku Augstākais komandieris attaisnoja.

1947. gadā Japāna pieņēma jaunu konstitūciju, kas uzsver liberāli demokrātisku pieeju. Sabiedroto okupācija tika izbeigta, 1952. gadā parakstot Sanfrancisko miera līgumu[11] un 1956. gadā Japāna tika uzņemta Apvienoto Nāciju Organizācijā. Pēc vērienīga ekonomiska uzplaukuma Japāna kļuva par otro lielāko ekonomiku pasaulē, sasniedzot 10% ikgadējās attīstības līmeni četru desmitgažu periodā. 90. gadu vidū Japāna piedzīvoja nopietnu lejupslīdi. Pozitīva valsts attīstība 21. gadsimta sākumā atkal liecina par pakāpenisku augšupeju.[12]

Ģeogrāfija

labot šo sadaļu

Japāna ir valsts, kuras teritorija ir izvietojusies uz 6852 salām,[3] kas atrodas Klusā okeāna piekrastes Āzijas daļā. Tās galvenās salas, skatoties no ziemeļiem līdz pat dienvidiem, ir Hokaido, Honsju (Japānas lielākā sala), Šikoku un Kjusju. Nansei salas, ieskaitot Okinavu, ir salu virkne uz dienvidiem no Kjusju salas. Visas šīs salas kopā tiek bieži dēvētas par Japānas arhipelāgu. Klusajā okeānā Japānai pieder Nampo salas, Daito salas, Okinotori un Minamitori, kas parasti netiek pieskaitītas Japānas arhipelāgam.

Aptuveni no 70% līdz 80% valsts teritorijas ir klāta ar mežiem, kalnaina,[13][14] un nepiemērota gan lauksaimnieciskai, gan rūpnieciskai izmantošanai, kā arī ir neapdzīvojama. Galvenais iemesls tam ir stāvas nogāzes un augstienes, klimata apstākļi un zemes nogruvumu risks, ko izraisa zemestrīces, irdena zeme un augsne, kā arī spēcīgs lietus. Iepriekš minēto apstākļu rezultātā pastāv ļoti augsts apdzīvotības blīvums apdzīvojamās zonās, kas galvenokārt atrodas piekrastes teritorijās. Japāna ir viena no visblīvāk apdzīvotajām valstīm pasaulē.[15]

Novietojums Klusā okeāna "Uguns aplī" — trīs tektonisko plātņu savienojuma vietā, Japānā izraisa zemas intensitātes zemestrīces un laiku pa laikam arī vulkānisko aktivitāti. Postošas zemestrīces, ko bieži vien pavada cunami, Japānā notiek ne vienu reizi vien ik gadsimtu.[16] Pēdējās lielākās zemestrīces bija 2004. gadā — Čūetcu zemestrīce — un 1995. gadā — Lielā Hanšiņas zemestrīce. Japānā uz valsts četrām lielākajām salām kopā atrodas 200 seismisko staciju, un tiklīdz fiksēta zemestrīce, tās pārraida signālu vietējiem iedzīvotājiem. Tas dod cilvēkiem vismaz vienu minūti laika, lai nokļūtu drošībā, piemēram, paslēpjoties zem galda vai pametot telpas.[17] Japānā ir arī neskaitāmi karstavoti, kuru tuvumā nereti izveidoti kūrorti.[18]

 
Japāna no kosmosa 2003. gada maijā

Klimats Japānā pārsvarā ir mērens, bet tomēr klimata apstākļi ievērojami atšķiras, skatoties no valsts ziemeļiem uz dienvidiem.[19] Japānas ģeogrāfiskās iezīmes iedala šo valsti sešās galvenajās klimata zonās jeb teritorijās:

  • Hokaido sala: šajā teritorijā, kas atrodas vistālāk valsts ziemeļos, ir mērens klimats ar garām, aukstām ziemām un vēsām vasarām. Nokrišņi nav pārāk spēcīgi, bet uz šīs salas ziemā parasti veidojas lieli sniega sanesumi.
  • Japāņu jūra: Honsju salas rietumu piekrastē; ziemā ziemeļrietumu vējš izraisa spēcīgu snigšanu. Vasarā klimats šajā reģionā ir vēsāks nekā teritorijās ap Kluso okeānu, tomēr reizēm šajā reģionā ir ļoti augstas gaisa temperatūras fēna vēja fenomena dēļ.
  • Centrālā augstiene: tipisks klimats zemes vidienē ar ļoti atšķirīgu gaisa temperatūru vasaras un ziemas, kā arī dienas un nakts laikā. Nokrišņi ir samērā nelieli.
  • Japānas iekšējā jūra: kalni Čjūgoku un Šikoku reģionos sniedz šīm teritorijām patvērumu no sezonālajiem vējiem, sniedzot mērenus laika apstākļus visa gada garumā.
  • Klusais okeāns: dienvidaustrumu sezonālo vēju ietekmē austrumu piekrastē pastāv aukstas ziemas ar nelielu sniega daudzumu un karstas mitras vasaras.
  • Rjūkjū salas: šajās salās pastāv subtropu klimats ar siltām ziemām un karstām vasarām. Nokrišņu daudzums ir ļoti ievērojams, it īpaši lietus periodā. Bieža parādība ir taifūni.

Visaugstākā gaisa temperatūra, kāda jebkad fiksēta Japānā, ir 41,0 °C. Tā tika reģistrēta 2013. gada 12. augustā.[20]

Galvenā lietus sezona Okinavā sākas pašā maija sākumā, un nemainīgā lietus fronte, kas rada šo lietus sezonu, pakāpeniski pāriet no ziemeļiem līdz tā pilnībā izklīst Japānas ziemeļu daļā, pirms lietus sasniedzis Hokaido salu jūlija beigās. Lielākajā Honsju salas teritorijas daļā lietus sezona sākas pirms jūnija vidus un ilgst aptuveni sešas nedēļas. Vasaras beigās un rudens sākumā taifūni bieži vien atnes spēcīgu lietu.[19]

Japāna ir mājvieta deviņiem mežu ekoreģioniem, kas ietekmē klimatu un salu ģeogrāfiju. Šie reģioni ir sākot no subtropu mitriem platlapju mežiem Rjūkjū un Boninas salās līdz mēreniem platlapju un jaukto koku mežiem mērenā klimata joslu reģionos lielākajās salās, kā arī līdz pat mēreniem skuju koku mežiem salās ziemeļu daļā ar aukstām ziemām.[21]

Japānas administratīvais iedalījums

labot šo sadaļu
Pamatraksts: Japānas administratīvais iedalījums

Tradicionāli Japānu dala astoņos reģionos, tomēr oficiāli Japāna iedalās 47 prefektūrās (japāņu: 都道府県/todōfuken). Dažas prefektūras (10) tālāk iedalās apakšprefektūrās (支庁/shichō). Ir 17 galvenās pilsētas jeb t.s. valdības apstiprinātās pilsētas (政令指定都市/seirei shitei toshi;).

Japānas pašvaldības iedalās galvenajās lielpilsētās (中核市/Chūkakushi), īpašajās lielpilsētās (特例市/tokurei-shi), lielpilsētās (市/shi), īpašajos rajonos (Tokijai) (特別区/tokubetsu-ku), rajonos (区/ku), pilsētās (町/chō vai machi) un ciemos (村/mura vai son).

Valstī notiek pašvaldību reforma, daudzas pašvaldības tiek apvienotas.

 
Prefektūru numerācija atbilst sarakstam kreisajā pusē
  1. Hokaido prefektūra
  2. Aomori prefektūra
  3. Ivates prefektūra
  4. Mijagi prefektūra
  5. Akitas prefektūra
  6. Jamagatas prefektūra
  7. Fukusimas prefektūra
  8. Ibaraki prefektūra
  9. Točigi prefektūra
  10. Gummas prefektūra
  11. Saitamas prefektūra
  12. Čibas prefektūra
  13. Tokijas prefektūra
  14. Kanagavas prefektūra
  15. Ņiigatas prefektūra
  16. Tojamas prefektūra
  17. Isikavas prefektūra
  18. Fukui prefektūra
  19. Jamanasi prefektūra
  20. Nagano prefektūra
  21. Gifu prefektūra
  22. Sidzuokas prefektūra
  23. Aiči prefektūra
  24. Mie prefektūra
  25. Sigas prefektūra
  26. Kioto prefektūra
  27. Osakas prefektūra
  28. Hjogo prefektūra
  29. Naras prefektūra
  30. Vakajamas prefektūra
  31. Totori prefektūra
  32. Simanes prefektūra
  33. Okajamas prefektūra
  34. Hirosimas prefektūra
  35. Jamaguči prefektūra
  36. Tokusimas prefektūra
  37. Kagavas prefektūra
  38. Ehimes prefektūra
  39. Koči prefektūra
  40. Fukuokas prefektūra
  41. Sagas prefektūra
  42. Nagasaki prefektūra
  43. Kumamoto prefektūra
  44. Oitas prefektūra
  45. Mijadzaki prefektūra
  46. Kagosimas prefektūra
  47. Okinavas prefektūra

Dzīvā daba

labot šo sadaļu
 
Japānas makaks karstajos avotos Nagano prefektūrā

Japānas salas aptver dažādas klimatiskās joslās. Neskatoties uz atšķirtību no Āzijas, Japānā dzīvo dažādas dzīvnieku un augu sugas. Japānas ziemeļos dzīvo daudzas subarktiskās joslas sugas, bet dienvidos tropu joslas sugas. Starp šīm joslām atrodas mērenā josla, kur dzīvo daudzas tādas pašas sugas kā Korejā un Ķīnā. Daudzas sugas ir arī endēmiskas. Vairāk nekā 60% teritorijas klāj meži, pārsvarā tie ir skujkoku, bet Honsju galvenokārt lapu koki.

Japānā mīt aptuveni 130 zīdītāju sugas. Lielākie no tiem ir brūnais lācis un Āzijas melnais lācis. Brūnajam lācim ir nozīmīga mitoloģiskā loma Hokaido salā dzīvojošajiem ainiem, savukārt Āzijas melnais lācis apdzīvo uz dienvidiem esošo Honsju, Šikoku, Kjusju salu kalnainos reģionus. Plaši izplatīti plēsēji ir arī rudā lapsa, jenotsuns un Japānas cauna (Martes melampus). No kaķu dzimtas Cušimas salās ir sastopams Bengālijas kaķis un Iriomotes kaķis (Prionailurus iriomotensis) Iriomotes salā Okinavas prefektūrā. No zālēdājiem Japānā ir sastopami plankumainais briedis (Cervus nippon), Japānas gorals (Capricornis crispus) un meža cūka. Viens no pazīstamākajiem Japānas dzīvniekiem ir Japānas makaks (Macaca fuscata), kurš ir vistālāk uz ziemeļiem dzīvojošais mērkaķis. No jūras zīdītājiem Japānas krastos ir sastopami dugongs jeb jūrasgovs (Dugong dugon), melnais bezspuru cūkdelfīns (Neophocaena phocaeniodes) un ziemeļu lauvronis (Eumetopias jubatus).

 
Raibais fazāns — Japānas nacionālais putns

Japānā ir reģistrētas vairāk nekā 600 putnu sugas, no kurām 250 ligzdo. Vairākas sugas ir endēmiskas, piemēram, Japānas dzilna (Picus awokera), vara fazāns (Syrmaticus soemmerringii) un Japānas nacionālais putns - raibais fazāns (Phasianus versicolor). Dažas putnu sugas ir sastopamas tikai nelielā teritorija, visbiežāk, uz kādas no Japānas salām, piemēram, Okinavas dumbrvistiņa (Gallirallus okinawae) un Idzu strazds (Turdus celaenops). Lielākā daļa no neendēmisko putnu sugām ir tieši tādas pašas, kādas dzīvo Ķīnā. Ir arī putnu sugas, kuras vēl tikai ir sastopamas Sibīrijā vai Dienvidaustrumāzijā. Gājputni caur Japānu lido galvenokārt rudeņos un pavasaros, no kuriem liekākā daļa ir bridējputni. Ziemā Japānā galvenokārt dzīvo gulbji, zosis un dzērves.

Japānā dzīvo 73 rāpuļu sugas, no kurām puse ir endēmiskas. Mamuši (Gloydius blomhoffii) ir vienīgā indīgā čūska valsts lielākājā daļā. Vēl indīgas čūskas ir sastopamas tikai Rjūkjū salās, kuras atrodas tālu uz dienvidiem no Japānas arhipelāga. Siltajos jūras ūdeņos dzīvo arī vairākas jūras bruņurupuču un jūras čūsku sugas. Valstī dzīvo arī 40 abinieku sugas, no kurām Japānas milzu salamandra (Andrias japonicus) ir viens no lielākajiem abiniekiem pasaulē.

Japānas ūdeņos ir reģistrētas aptuveni 3000 dažādas zivju sugas.

2011. gada zemestrīce

labot šo sadaļu
Pamatraksts: 2011. gada Japānas zemestrīce

2011. gada Japānas zemestrīce bija postoša zemūdens zemestrīce, kura notika 2011. gada 11. martā. Zemestrīces stiprums bija 9,0 balles pēc Rihtera skalas, bet sākotnēji tās stiprums tika ziņots kā 7,9 balles. Tā bija spēcīgākā zināmā zemestrīce Japānas vēsturē un viena no piecām zināmajām spēcīgākajām zemestrīcēm pasaulē. Postījumu un bojāgājušo skaita ziņā tā atpalika no dažām citām vājākām zemestrīcēm, kas agrāk notikušas Japānā. Zemestrīcē gāja bojā vairāk kā 15 000 cilvēki, tika ievainoti aptuveni 6000, bet bez vēsts pazuduši vairāk kā 2000.

Zemestrīces rezultātā darbību automātiski pārtrauca 11 reaktori četrās atomelektrostacijās. Nopietnākā avārija notika vienā no pasaules jaudīgākajām AES — Fukušima I, kas atrodas 250 km uz ziemeļiem no Tokijas, kur cunami radīja traucējumus elektropadevē reaktoru dzesēšanas sistēmām. Avārijas rezultātā ir notikusi cilvēka veselībai bīstama apjoma radiācijas noplūde apkārtējā vidē. Divdesmit kilometru rādiusā ap AES tika evakuēti ap 200 000 iedzīvotāju.

Valdība

labot šo sadaļu
 
Iepriekšējais Japānas imperators Akihito un viņa sieva Mičiko

Japānā pastāv konstitucionālā monarhija, kur imperatora vara ir ļoti nosacīta un ierobežota. Būdams nomināls vadītājs, konstitūcijā imperators definēts kā "valsts un cilvēku vienotības simbols". Vara pieder galvenokārt Japānas premjerministram un citiem ievēlētajiem Parlamenta biedriem, tai pat laikā suverenitāte jeb augstākā vara ir piešķirta Japānas tautai.[22] Imperators darbojas kā valsts galva diplomātiskos jautājumos. Akihito ir pašreizējais Japānas imperators. Naruhito ir Japānas kroņprincis, kurš ir nākamais rindā uz šo titulu jeb troni.

 
Iepriekšējais Japānas premjerministrs Šindzo Abe

Likumdošanas vara Japānā pieder divpalātu Nacionālajam Parlamentam (Kokkai). Šis parlaments sastāv no Pārstāvju palātas, kas ietver 480 amata posteņus, ko ievēl pēc tautas balsojuma ik pēc četriem gadiem vai arī parlamenta atlaišanas gadījumā, kā arī no Padomnieku palātas, kas ietver 242 amata posteņus un kuras biedrus tauta ievēl uz sešiem gadiem. Universālās balsstiesības pieder pieaugušajiem, kas vecāki par 20 gadiem,[23] un visi amati tiek ievēlēti aizklātā balsošanā.[22] Liberāli konservatīvā Liberāli Demokrātiskā Partija atrodas pie varas kopš 1955. gada, izņemot īslaicīgās koalīcijas valdības laikā, ko veidoja opozīcijas partijas 1993. gadā.[24] Lielākā opozīcijas partija ir sociāli liberālā Japānas Demokrātiskā Partija. 2010.—2012. gados Japānas Demokrātiskā Partija bija pirmā partija. Liberāli Demokrātiskā partija uzvarēja 2012. gada vēlēšanās un Šindzo Abe kļuva par premjerministru.[25]

Japānas premjerministrs ir valdības galva. Šajā amatā personu ieceļ Japānas imperators pēc tam, kad Parlaments ir norādījis kādu šim postenim no paša Parlamenta biedru vidus, bet, lai paliktu amatā, šai personai jāsaņem Pārstāvju palātas uzticība un atzinums. Premjerministrs ir Ministru kabineta vadītājs (burtisks šī japāņu titula tulkojums ir "Kabineta premjerministrs"), un šis premjerministrs ieceļ amatā vai arī atlaiž valsts ministrus, no kuriem lielākajai daļai ir jābūt vienlaicīgi arī Parlamenta biedriem.

Vēsturiski būdama Ķīnas likumu ietekmēta, Japānas tiesiskā sistēma attīstījās kā neatkarīga Edo perioda laikā tādos tekstos kā Kujikata Osadamegaki (likumu grāmata valsts ierēdņiem Edo perioda laikā). Tomēr kopš 19. gadsimta beigām Japānas likumdošanas vara lielākoties bijusi balstīta uz civillikumiem, kas pastāvēja Eiropā, it īpaši Francijā un Vācijā. Piemēram, 1896. gadā Japānas valdība ieviesa civilkodeksu, kas bija veidots pēc Vācijā pastāvošā šo likumu modeļa. Ar grozījumiem laikā pēc Otrā pasaules kara kodekss joprojām ir spēkā arī mūsdienu Japānā.[26] Statūtu likumi ir veidojušies Japānas likumdošanā, Japānas Nacionālajā parlamentā, kopīgi ar zīmogiem, ko kā apstiprinājumu sniedza imperators. Pašreizējā konstitūcija paredz, ka imperatoram jāpasludina likumdošana, ko pieņēmis parlaments, nedodot īpašu varu imperatoram izrādīt kādu pretestību vai iebilst pret pieņemamo likumdošanu.[22] Japānas tiesu sistēma sastāv no četriem galvenajiem līmeņiem: Augstākās tiesas un trīs līmeņu zemākām tiesām.[27] Ar statūtiem noteiktie Japānas likumi sastāv no Sešu kodeksu kopuma.[26]

Ārpolitika

labot šo sadaļu
 
G8 dalībvalstu līderi 34. samnitā, kurš 2008. gadā norisinājās Japānā

Japāna uztur ciešas attiecības ekonomikas un militārā jomā ar tās galveno sabiedroto — Amerikas Savienotajām Valstīm — būdama ASV—Japānas drošības aliansē, kas kalpo par galveno stūrakmeni jeb pamatu Japānas ārpolitikā.[28] Kā Apvienoto Nāciju dalībvalsts kopš 1956. gada Japāna ir bijusi nepastāvīga Drošības Padomes locekle (Security Council) kopumā 18 gadus, arī vēl salīdzinoši nesen — periodā no 2005. gada līdz 2006. gadam. Japāna ir iekļauta arī G4 valstu sastāvā un tiecas pēc pastāvīgas dalības Drošības Padomē.[29] Kā organizāciju G7, APEC, ASEAN Plus Three dalībvalsts, kā arī piedaloties Austrumuāzijas samitā, Japāna aktīvi ir iesaistījusies starptautiskajās lietās un vairo diplomātiskās saiknes ar sev svarīgajiem partneriem visā pasaulē. Japāna 2007. gada martā parakstīja drošības paktu ar Austrāliju[30] un 2008. gada oktobrī ar Indiju.[31] Sekojot Savienotajām Valstīm un Apvienotajai Karalistei, Japāna ir arī trešā lielākā valsts pasaulē, kas sniegusi oficiālu palīdzību attīstībai, ziedojot 8,86 miljardus ASV dolāru 2004. gadā.[32] Japāna sniedz palīdzību Irākas karā, nodrošinot ar ārrindnieku karaspēkiem, tomēr beigu beigās savus bruņotos spēkus no Irākas atsauca.[33]

Japāna ir iesaistījusies vairākos teritoriālos strīdos ar savām kaimiņvalstīm: ar Krieviju par Dienvidu Kuriļu salām, ar Dienvidkoreju — par Takešimas salām, ar Ķīnas Tautas Republiku un Taivānu — par Senkaku salām, ar Ķīnas Tautas Republiku — par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) ap Okinotori.

Japāna joprojām strīdas un diskutē arī ar Ziemeļkoreju par to, ka tā reiz nolaupījusi Japānas iedzīvotājus, kodolieročus un tās raķešu militāro programmu. Strīda par Kuriļu salām rezultātā, Japāna formāli joprojām karo ar Krieviju, jo nav parakstīts neviens līgums vai vienošanās, kas šo jautājumu atrisinātu.[34]

Bruņotie spēki

labot šo sadaļu
 
Japānas Gaisa Pašaizsardzības spēku F-15 lidmašīnas

Japānas militāro jomu nosaka Japānas Konstitūcijas 9. Pants, kas attiecas uz Japānas tiesībām pieteikt karu vai izmantot tās militāros spēkus nopietnu starptautisko strīdu atrisināšanai. Japānas militāro nozari pārvalda Aizsardzības ministrija, un galvenokārt tā sastāv no Japānas Sauszemes Pašaizsardzības spēkiem (JGSDF), Japānas Jūras Pašaizsardzības spēkiem (JMSDF) un Japānas Gaisa Pašaizsardzības spēkiem (JASDF). Šie militārie spēki nesen tika izmantoti miera uzturēšanas operācijās, un Japānas karaspēku izvietošana Irākā iezīmēja pirmo gadījumu kopš Otrā pasaules kara, kad Japāna likusi lietā savu karaspēku un militāro nozari ārzemēs.[33]

Japānas bruņotajos spēkos dienē aptuveni 240 tūkstoši karavīri.[35][36]

Tautsaimniecība

labot šo sadaļu
 
Biroja ēkas Tokijas centrā

Japānas saimniecība ir otrā lielākā saimniecība pasaulē pēc iekšzemes kopprodukta (IKP)[37] uzreiz aiz Savienoto Valstu ekonomikas. Pēc pirktspējas paritātes tā ir tikai trešā aiz Savienotajām Valstīm un Ķīnas.[38] 2006. gadā pēc iekšzemes kopprodukta uz vienu darba stundu Japānas strādnieki ieņēma 18. vietu pasaulē.[39] Big Mac indekss liecina, ka Japānas galvaspilsētā Tokijā darba algas ir visaugstākās pasaulē. Japāna ir viena no vadošajām valstīm tehnoloģijā un mašīnbūvē. Tai ir ceturtais lielākais eksports pasaulē, kā arī sestais lielākais imports.

Trīs gadu desmitus Japānas kopējā reālā ekonomiskā izaugsme bija augsta: 1960. gados tā vidēji bija 10%, 1970. gados - vidēji 5%, bet 1980. gados - vidēji 4%.[40] 1980. gadu beigās akciju un nekustamā īpašuma cenas nokrita, kas iezīmēja nākamās desmitgades stāvošo ekonomisko izaugsmi. Šīs problēmas samilza spekulatīvo akciju un nekustamā īpašuma darījumu dēļ. 1990. gados realais IKP vidēji pieauga tikai par 1,5%. Šis pieaugums bija daudz mazāks nekā citām rūpniecības lielvalstīm kā, piemēram, Francijai un Vācijai. Valdības centienus atjaunot ekonomisko izaugsmi kavēja 2001.-2002. gadā globālās ekonomikas samazināšanās.[41] Tomēr IKP uz vienu strādājošo pakāpeniski palielinājās, 2003. un 2004. gadā tie bija 2,0%, bet 2005. gadā - 2,8%. 2008. gadā saistībā ar globālo finanšu krīzi Japānas ekonomikas pieaugums saruka līdz 0,7%.

Japāna ir kalnainu un vulkānisku salu valsts, tāpēc tā nespēj iegūt pietiekami daudz dabas resursus, lai atbalstītu tās augošo ekonomiku un lielo iedzīvotāju skaitu. Lai gan valsts teritorijā var iegūt dažādus minerālus, tas ir nepietiekami, tāpēc pēckara gados liela daļa izrakteņu ir ievesti. Uz vietas esošās metālu rūdas ir zemas kvalitātes. Aptuveni 70% no valsts klāj meži. Reljefa, nepietiekami attīstītā autoceļu tīkla un procentuāli lielā jaunaudžu skaita dēļ, valsts savām vajadzībām iegūst tikai 25-30% no nepieciešamā koksnes daudzuma. Pārējais tiek importēts. Labāk attīstīta ir lauksaimniecība un zivsaimniecība, bet tikai ar cītīgu ieguldījumu un smagu darbu tas ir nesis augļus. Galvenokārt valstī tiek spiests uz ražošanas un pārstrādes nozarēm, kur tā pārstrādā izejvielas, kas tiek ievestas no citām valstīm. Tādēļ šajā ekonomiskās attīstības stratēģijā ir izveidota spēcīga ekonomiskā infrastruktūra, kas nodrošina ar nepieciešamo enerģētiku, transportu, sakariem un tehnoloģijām.

2009. gadā divas Japānas pilsētas (Tokija un Osaka) tika atzītas par dārgākajām pilsētām pasaulē.[42]

Demogrāfija

labot šo sadaļu
 
Viens no Šibujas rajona ielu krustojumiem Tokijā

2009. gada martā Japānā dzīvoja 127 076 183 cilvēku.[43] Līdz ar to Japāna ir desmitā lielākā valsts pasaulē pēc iedzīvotāju skaita. Lielais iedzīvotāju skaits ir izskaidrojams ar strauju valsts izaugsmi 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā.

Lielākā daļa no Japānas iedzīvotājiem dzīvo pilsētās. Tikai 5% no visiem iedzīvotājiem nodarbojas ar lauksaimniecību. Daudzi lauksaimnieki papildina savus ienākumus ar nepilna laika darba vietu pilsētās vai pilsētu tuvumā. Aptuveni 80 miljoni iedzīvotāju dzīvo Klusā okeāna krastā Honsju salā. Tieši šeit atrodas pasaulē lielākā metropole Tokija-Jokohama ar 35 miljoniem iedzīvotājiem.

Skaitliski vislielākā tauta Japānā ir japāņi (98,5% no visiem iedzīvotājiem). Dominējošā japāņu etniskā grupa ir jamato. Nākamās lielākās tautas ir korejieši (0,5%), ķīnieši (0,4%), brazīļi (0,2%) un filipīnieši (0,2%).[44] Atlikušos 0,2% no visiem iedzīvotājiem sastāda citas etniskās grupas. Hokaido salā dzīvo aptuveni 15 tūkstoši aini, kuri ir Japānas pirmiedzīvotāji.[45] Savukārt Okinavā cita nozīmīga etniska grupa - rjūkjieši. Japānā dzīvo aptuveni 2,05 miljoni imigranti.[46][47] Interesants ir fakts, ka katru gadu aptuveni 10 tūkstoši korejieši tiek naturalizēti. Japāņu valoda aptuveni 99% iedzīvotājiem ir dzimtā valoda.

Japānā ir ļoti augsts apdzīvotības blīvums, tas ir, 337 cilvēki uz vienu kvadrātkilometru. Tas ir viens no augstākajiem apdzīvotības blīvumiem pasaulē. Tieši pārapdzīvotības dēļ no 1955. līdz 1989. gadam sešās lielākās pilsētās zemes cena pieauga par 12% gadā. Līdz ar to daudzām ģimenēm bija jāizvēlas zemi pirkt ārpus pilsētām. Tiešī šī iemesla dēļ Tokijā daudziem strādniekiem ceļa uz darbu un mājās katru dienu jāpavada aptuveni 2 stundas. Kopš 2000. gada, kad zemes cenas sāka lēnām samazināties, mainījās arī šī tendence. Iedzīvotāji lēnām atgriežas uz dzīvi pilsētu centrālajās daļās. Toties arvien mazāk pilsētās paliek parki.

Japāņi tiek uzskatīti par vieniem no pasaules ilgdzīvotājiem. Ir aprēķināts, ka 2009. gadā to vidējais mūža ilgums ir 82,12 gadi. Vīriešu vidējais vecums ir tikai 78,8 gadi, bet sievietēm savukārt tas ir ilgāks, respektīvi, 85,62 gadi.[48] Japānā 1989. gadā 11,6% iedzīvotāji bija vecāki par 65 gadiem. Prognozes liecina, ka 2030. gadā aptuveni 25% iedzīvotāju būs vecāki par 65 gadiem.

Izplatītākās reliģijas Japānā ir sintoisms un budisms. Kopā ap 84% no visiem Japānas iedzīvotājiem ir šo reliģiju sekotāji.[45]

Vieta Pilsēta Prefektūra Iedz. Vieta Pilsēta Prefektūra Iedz.


Tokija
 
Jokohama

1 Tokija Tokija 8 483 050 11 Hirosima Hirosima 1 159 391
2 Jokohama Kanagava 3 579 133 12 Sendai Mijagi 1 028 214
3 Osaka Osaka 2 628 776 13 Kitakjusju Fukuoka 993 483
4 Nagoja Aiči 2 215 031 14 Čiba Čiba 924 353
5 Saporo Hokaido 1 880 875 15 Sakai Osaka 831 111
6 Kobe Hjogo 1 525 389 16 Ņiigata Ņiigata 813 847
7 Kioto Kioto 1 474 764 17 Hamamacu Sidzuoka 804 067
8 Fukuoka Fukuoka 1 474 764 18 Sidzuoka Sidzuoka 713 716
9 Kavasaki Kanagava 1 327 009 19 Sagamihara Kanagava 701 568
10 Saitama Saitama 1 176 269 20 Okajama Okajama 696 172

Kultūra

labot šo sadaļu
 
Raidžins (zibens dievs) un Fūdžins (vēja dievs) japāņu mākslinieka Tavarajas Sotacu skatījumā, 17. gadsimts

Japānas kultūra ir attīstījusies vairākus tūkstošus gadu sākot no Dzjomona kultūras līdz pat mūsdienu hibrīdkultūrai, kuru spēcīgi ietekmē Āzijas, Ziemeļamerikas un Eiropas kultūras. Pēc vairākiem imigrācijas viļņiem no kontinenta un tuvākajām Klusā okeāna salām Japānas iedzīvotāji piedzīvoja salīdzinoši ilgstošu izolācijas periodu no Tokugavas Iejasu valdīšanas laikiem līdz tā saukto "Melno kuģu" ierašanās brīdim un Meidži reformām. Tieši šīs izolācijas dēļ Japāna ir saglabājusi tās savdabīgo kultūru. Diez gan daudz Japānas kultūrā ir aizguvumi no Ķīnas kultūras (budisma un konfūcisma reliģijas, rakstība, arhitektūras pamatprincipi, tējas ceremonijas, zīda ražošanu).[49]

Japāņu valodai vienmēr ir bijusi liela nozīme Japānas kultūrā. Šajā valodā galvenokārt runā tikai Japānā. Ir arī dažas atsevišķas kopienas pārējā pasaulē, kur japāņu valoda tiek izmantota, bet tās ir salīdzinoši mazas. Tā ir aglutinējoša valoda un skaņu krājums ir salīdzinoši mazs, kur uzsvars tiek likts vairāk uz skaņu toni nevis skaļumu. Japāņu valoda pilnveidojās un ir palikusi nemainīga kopš 8. gadsimta, kad tika apkopoti trīs nozīmīgākie senjapāņu valodā rakstītie darbi. Pirmā japāņu valodas liecība ir datēta ķīniešu dokumentos ap 252. gadu. Japāņu valodu var pierakstīt ar trim dažādām rakstību sistēmām: hiraganā (apaļākiki burti), katakanā (stūrainākii burti) un kandži (hieroglifi, kuri aizgūti no ķīniešu rakstības). Mūsdienās japāņu valodu mēdz diezgan bieži pierakstīt arī ar latīņu alfabēta burtiem jeb tā sauktajā rōmaji rakstībā, it īpaši uzņēmumu nosaukumos un logo, reklāmās un tad, kad nepieciešams japāņu tekstu ierakstīt datorā. Skaitļu pierakstam plaši izmanto arābu skaitļus, lai gan dažreiz lieto arī japāņu skaitļus.

 
Attēls no rakstnieces Murasaki Šikibu darba "Genji Monogatari"

Japānā ilgstoši plaši izplatīts mākslas veids ir gleznošana. 7. gadsimtā japāņi no ķīniešiem apguva papīra izgatavošanas mākslu. Vēlāk japāņi iemācījās pagatavot īpašu papīru vaši. Japāņu gleznošanas tehnika, kādā gleznoja agrāk, joprojām tiek izmantota. Arī japāņu valodas pierakstīšanā, tāpat kā gleznošanā, sākotnēji izmantoja otu. Līdz ar to ir izveidojusies diez gan savdabīga kaligrāfija. Kaligrāfijas māksla bieži vien ir pārāk nesaprotama Rietumu pasaulei, tomēr ne tikai Japānā, bet visā Austrumāzijā, kaligrāfija tiek uzskatīta par tradicionālu mākslas formu. Japāņi to dēvē par šodo (書道), kas burtiski nozīmē "rakstiskā veidā". Cits termins "šuji" (習字) apzīmē prasmi šādas kaligrāfiskas zīmes uzzīmēt.

Tradicionālajās japāņu skulptūrās ir attēloti budisma attēli. Vecākā skulptūra Japānā ir Amitābha, no koka veidots statuja Zenkodži templī. Naras periodā budistu statujas veidoja valdība, lai celtu tās prestižu. Mūsdienās daži eksemplāri ir apskatāmi Narā un Kioto. Nozīmīgākā bronzas statuja ir Budas skulptūra Todaidži templī.

 
Mākslinieka Hokusai gravīra "Kanagavas lielais vilnis"

Pirms Meidži perioda Japānā bija izplatīti kokgriezumi. Šīs mākslas veids bija pieejams ikvienam, tādēļ tas ieguva tik lielu popularitāti.

Ikebana ir japāņu ziedu kārtošanas māksla. Tā ir ieguvusi plaši izplatītu starptautisku slavu, pateicoties tam, ka šīm ziedu kompozīcijām piemīt harmonija, krāsu saskaņa un elementāri vienkāršs dizains. Atkarībā no gadalaika mainās arī tehnika, kā šīs kompozīcijas tiek veidotas, jo mainās pieejamo ziedu klāsts. Ziedu kompozīcijām parasti ir kāda simboliska nozīme. Pēc tradīcijām ikvienai sievietei pirms iziešanas pie vīra ir jāapgūst ikebana, jo tas piešķir viņai pievilcību un labu uzvedību. Mūsdienās ikebanu praktizē ne tikai Japānā, bet visā pasaulē.

Japānas četras tradicionālās teātra formas ir no, kiogen, kabuki un bunraku.

Sports

labot šo sadaļu
 
Sumo turnīrs "Grand Tournament" Osakā

Tradicionāli par Japānas nacionālo sporta veidu uzskata sumo[50] un tas ir populārs sporta veids skatītāju apmeklētības ziņā Japānā. Cīņas mākslas, tādas kā džudo, karatē un modernais kendo, arī ir plaši praktizētas un skatītāju iemīļotas valstī. Pēc Meidži Restaurācijas daudzi rietumu sporta veidi tika ieviesti Japānā un sāka izplatīties viscaur izglītības sistēmai.[51]

Japānā profesionālā beisbola līga tika ieviesta 1936. gadā.[52] Šodien beisbols ir vispopulārākais skatītāju sports valstī. Viens no vispazīstamākajiem japāņu beisbolistiem ir Ičiro Suzuki, kurš, ieguvis Japānas visvērtīgākā spēlētāja balvu 1994., 1995. un 1996. gadā, tagad spēlē par Sietlas "Mariners" Ziemeļamerikas Augstākajā Beisbola līgā. Pirms tam Sadaharu Ohs bija labi pazīstams ārpus Japānas, iegūstot vairāk mājas skrējienus savā karjerā nekā viņa laikabiedrs Henks Ārons to izdarīja Amerikā.

Kopš Japānas Profesionālās futbola līgas izveidošanas 1992. gadā, futbols arī ir piesaistījis lielu interesentu skaitu.[53] Japāna bija vieta Interkontinentālajam kausam no 1981. līdz 2004. gadam un 2002. gada FIFA Pasaules kausa rīkotāja kopā ar Dienvidkoreju. Japāna ir viena no veiksmīgākajām futbola izlasēm Āzijā, uzvarot Āzijas kausā trīs reizes.

Golfs arī ir populārs Japānā,[54] tāpat kā autosports, tāds kā Super GT sporta automašīnu sērijas un Formula Nippon formulu sacīkstes.[55] Honda 1997. gadā pabeidza Twin Ring Motegi, lai Japānā ieviestu IndyCar sacīkstes.

Skatīt arī

labot šo sadaļu

Atsauces un piezīmes

labot šo sadaļu
  1. ↑ «World Economic Outlook database: April 2021». International Monetary Fund. April 2021.
  2. ↑ «World Economic Outlook Database, October 2024 Edition. (Japan)». www.imf.org. International Monetary Fund. 2024. gada 22. oktobris. Skatīts: 2024. gada 22. oktobris.
  3. ↑ 3,0 3,1 (angliski) «Facts and Figures of Japan 2007 01: Land». Foreign Press Center Japan. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-07-31. Skatīts: 2009-07-04. Arhivēts 2009-07-31 Wayback Machine vietnē.
  4. ↑ «Teach Yourself Japanese Message Board». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 16. janvārī. Skatīts: 2009. gada 12. novembrī.
  5. ↑ Luīs Fróis, "Of the Ilande of Giapan" (February 19, 1565), published in Richard Willes, "The History of Travayle in the West and East Indies" (London 1577), cited in "Travel Narratives from the Age of Discovery", by Peter C. Mancall, pp. 156—57.
  6. ↑ Jesse Arnold. «Japan: The Making of a World Superpower (Imperial Japan)». vt.edu/users/jearnol2. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-04-09. Skatīts: 2007-03-27.
  7. ↑ Kelley L. Ross. «The Pearl Harbor Strike Force». friesian.com. Skatīts: 2007-03-27.
  8. ↑ Roland H. Worth, Jr. No Choice But War: the United States Embargo Against Japan and the Eruption of War in the Pacific. McFarland, 1995. ISBN 0-7864-0141-9.
  9. ↑ «Japanese Instrument of Surrender». educationworld.net. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-12-31. Skatīts: 2006-12-28.
  10. ↑ When Empire Comes Home : Repatriation and Reintegration in Postwar Japan by Lori Watt Arhivēts 2009. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē., Harvard University Press
  11. ↑ Joseph Coleman. «'52 coup plot bid to rearm Japan: CIA». The Japan Times, 2006-03-06. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-07-17. Skatīts: 2007-04-03.
  12. ↑ «Japan scraps zero interest rates». BBC News Online. 2006-07-14. Skatīts: 2006-12-28.
  13. ↑ (angliski) «"Japan"». Microsoft Encarta Online Encyclopedia. 2006. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-01-11. Skatīts: 2006-12-28. Arhivēts 2008-12-16 Wayback Machine vietnē.
  14. ↑ (angliski) «Japan Information—Page 1». WorldInfoZone.com. Skatīts: 2006-12-28.
  15. ↑ (angliski) «World Population Prospects». UN Department of Economic and Social Affairs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-03-21. Skatīts: 2007-03-27. Arhivēts 2011-05-11 Wayback Machine vietnē.
  16. ↑ (angliski) «Tectonics and Volcanoes of Japan». Oregon State University. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-02-04. Skatīts: 2007-03-27.
  17. ↑ "Zinātnieki brīdinās par zemestrīcēm un cunami" — Ilustrētā Zinātne, 2005. gada decembra numurs, 30.lpp.
  18. ↑ (angliski) «Attractions: Hot Springs». JNTO. Skatīts: 2007-04-01.
  19. ↑ 19,0 19,1 (angliski) «Essential Info: Climate». JNTO. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-03-04. Skatīts: 2007-04-01.
  20. ↑ (japāniski) «歴代全国ランキング». 気象庁 (Japānas meteoroloģijas aģentūra). 2013-10-20. Skatīts: 2013-10-20.
  21. ↑ (angliski) «Flora and Fauna: Diversity and regional uniqueness». Embassy of Japan in the USA. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-02-13. Skatīts: 2007-04-01. Arhivēts 2007-02-13 Wayback Machine vietnē.
  22. ↑ 22,0 22,1 22,2 (angliski) «The Constitution of Japan». House of Councillors of the National Diet of Japan. 1946-11-03. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-03-17. Skatīts: 2007-03-10.
  23. ↑ (angliski) «World Factbook; Japan». CIA. 2007-03-15. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-12-26. Skatīts: 2007-03-27.
  24. ↑ (angliski) «A History of the Liberal Democratic Party». Liberal Democratic Party of Japan. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-04-15. Skatīts: 2007-03-27.
  25. ↑ «Pēc piecu gadu pārtraukuma Japānā pie varas atgriežas ilgus gadus valdījušie liberāldemokrāti». Diena. 2012-12-26. Skatīts: 2013-10-20.
  26. ↑ 26,0 26,1 (angliski) «"Japanese Civil Code"». Encyclopædia Britannica. 2006. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-12-17. Skatīts: 2006-12-28.
  27. ↑ (angliski) «The Japanese Judicial System». Office of the Prime Minister of Japan. Skatīts: 2007-03-27.
  28. ↑ (angliski) Michael Green. «Japan Is Back: Why Tokyo's New Assertiveness Is Good for Washington». Real Clear Politics. Skatīts: 2007-03-28.
  29. ↑ (angliski) «UK backs Japan for UNSC bid». Cenral Chronicle. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-02-21. Skatīts: 2007-03-28. Arhivēts 2007-02-21 Wayback Machine vietnē.
  30. ↑ (angliski) Japan-Australia Joint Declaration on Security Cooperation
  31. ↑ (angliski) Joint Declaration on Security Cooperation between Japan and India
  32. ↑ Table: Net Official Development Assistance In 2004 (PDF).PDF (32.9 KiB) Organisation for Economic Co-operation and Development (2005-04-11). Retrieved on 2006-12-28.
  33. ↑ 33,0 33,1 (angliski) «Tokyo says it will bring troops home from Iraq». International Herald Tribune. 2006-06-20. Skatīts: 2007-03-28.
  34. ↑ «CIA - The World Factbook - Russia». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 18. maijā. Skatīts: 2009. gada 28. augustā.
  35. ↑ (angliski) Cordesman, Anthony H.; Kleiber, Martin (2006-07-26) (PDF). The Asian Conventional Military Balance in 2006. Center for Strategic and International Studies. Arhivēts no oriģināla 2018-12-26. Atjaunināts: 2009-08-01. lpp. 35
  36. ↑ (angliski) «Personnel of JSDF». Japan Defense Agency. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-05-02. Skatīts: 2006-04-23.
  37. ↑ «World Economic Outlook Database; country comparisons». IMF. 2006-09-01. Skatīts: 2007-03-14.
  38. ↑ «NationMaster; Economy Statistics». NationMaster. Skatīts: 2007-03-26.
  39. ↑ «Groningen Growth and Development Centre (GGDC)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 12. septembrī. Skatīts: 2009. gada 12. novembrī.
  40. ↑ Japan - Patterns Of Development
  41. ↑ «"Japan Economy," CIA World Factbook». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 20. decembrī. Skatīts: 2009. gada 15. augustā. Arhivēts 2018. gada 26. decembrī, Wayback Machine vietnē.
  42. ↑ (angliski) «Worldwide Cost of Living survey 2009 — City ranking». Mercer. Skatīts: 2009. gada 1. augustā.
  43. ↑ Internal Affairs and Communications Ministry, August 11, 2009 cited in The Daily Yomiuri, August 13, 2009
  44. ↑ 2005 statistics on registered foreign residents in Japan - Ministry of Justice website
  45. ↑ 45,0 45,1 (latviski) «Japāna». ceļojumu bode lv. Skatīts: 2009. gada 1. augustā.
  46. ↑ (angliski) "World Population Policies 2005", United Nations, Department of Economic and Social Affairs, March 2006. ISBN 978-92-1-151420-9.
  47. ↑ (angliski) "International Migration 2006", United Nations, Department of Economic and Social Affairs, Population Division. United Nations Publication, No. E.06.XIII.6, March 2006.
  48. ↑ (angliski) «Field Listing :: Life expectancy at birth». CIA - The World Factbook. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 28. Maijs. Skatīts: 2009. gada 1. augustā.
  49. ↑ (latviski) «Senās Japānas kultūra». valoda.ailab.lv. Skatīts: 2009. gada 31. jūlijā.
  50. ↑ (angliski) «Sumo: East and West». PBS. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-09-30. Skatīts: 2007-03-10. Arhivēts 2007-09-30 Wayback Machine vietnē.
  51. ↑ (angliski) «Culture and Daily Life». Embassy of Japan in the UK. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-03-17. Skatīts: 2007-03-27.
  52. ↑ Nagata, Yoichi and Holway, John B. «Japanese Baseball». In Pete Palmer. Total Baseball (fourth izd.). New York : Viking Press, 1995. 547. lpp.
  53. ↑ «Soccer as a Popular Sport: Putting Down Roots in Japan» (PDF). The Japan Forum. Skatīts: 2007-04-01.
  54. ↑ Fred Varcoe. «Japanese Golf Gets Friendly». Metropolis. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-09-26. Skatīts: 2007-04-01.
  55. ↑ Len Clarke. «Japanese Omnibus: Sports». Metropolis. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-09-26. Skatīts: 2007-04-01.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Japāna&oldid=4188731"