Konfūcisms

Konfūcisms (儒學, ) ir ētiska un filozofiska uzskatu sistēma, kas cēlusies Ķīnā. Šo mācību iedibināja Konfūcijs (tradicionāli 551.-479. gadā p.m.ē.), kurš bija slavens gudrais, kā arī nozīmīgs ķīniešu sociālais filozofs. Konfūcisms par valsts ideoloģiju kļuva Haņu dinastijas valdīšanas laikā. Konfūcijs neizgudroja jaunus rīcības principus, bet gan apkopoja un attīstīja paražas, kurās liela loma bija patriarhālai ģimenei, autoritātei, hierarhijai.

Konfūcijs

Konfūcisma pamatnostādnes

Konfūcijs uzskatīja, ka valsts veidotājelements ir ģimene. Ja ir stabila ģimene, būs arī stabila valsts. Lai pārvaldītu valsti, valdnieks nedrīkst būt izšķērdīgs, tad tauta pati viņam sekos. Piespiežot kādu strādāt sev, nedrīkst izsaukt pret sevi naidu, un savā lielumā nedrīkst būt lepns. Tauta valdnieku patiesi cienīs tikai tad, ja viņš nebūs cietsirdīgs. Jāatceras, ka paēdusi, pārtikusi tauta ir viegli vadāma. Konfūcismā nav vietas vardarbībai, turklāt katra cilvēka uzdevums ir morāli pilnveidoties. Ideāls ir izglītotais, cildenais un gudrais. Jāapkaro rupjība, skopums un dīkdienība.

Konfūcijs uzskatīja, ka esošā Ķīnas sabiedrība ir bez dao, un viņš vēlējās iedibināt valstī kārtību, veidojot sabiedrību tā, lai tā būtu kā liela ģimene, kurā valdītu sensenās tradīcijas: mīlestība, uzticība un cieņa. Ceļš, kā atjaunot Ķīnas valsti, ir atgriezties pie pagātnes. Konfūcijs aicināja atgriezties pie patriarhālām attiecībām.

Viņa mācībai ir viens mērķis- no jauna atrast un apliecināt cilvēka dabu. To var sasniegt vienīgi, ja cilvēks atbilst dao ritumam. Pēc Konfūcija domām, dao tuvība dotu iespēju cilvēkā atklāties daudzām spējām un tikumiem. Lai panāktu to, ka cilvēks kalpotu dao apliecinājumam, nevis ritma un kārtības izjaukšanai, ir jāiemieso šādas "cildenā vīra" (dzjuņdzi) īpašības: uzticība, pienākums, taisnīgums, cilvēcība (žeņ). Vissvarīgākā īpašība ir žeņ, no kuras seko visi pārējie tikumi. Savukārt cilvēkam piemīt arī galvenie 5 netikumi - viltība, necienīga uzvedība, melīga (bet skaista) runāšana, sliktas rīcības iegaumēšana un piekopšana, liekulība.

Lai kļūtu par "cildeno vīru", ir nemitīgi jāanalizē savas domas, rīcību un mērķus. Šīs darbības palīdz tuvināt cilvēku ideālam. "Cildenajam vīram" ir sevī jāpārvar mazais, nenozīmīgais cilvēks (sjaožeņ). Viņam vienmēr un visur jāpilnveido sevi, paturot prātā galveno domu - sevis pilnveidošanu. Cilvēka griba nav orientēta uz subjektīvu mērķu īstenošanu, bet gan uz centieniem iedzīvināt cilvēka un lietu dabai atbilstošu kārtību.

Sākotnēji konfūcisms bija ētiska un sociāli psiholoģiska mācība, orientēta uz indivīdu. Tomēr pakāpeniski Konfūcija mācībā arvien vairāk iezīmējās politiska orientācija. Konfūcija atziņas kļuva par mācību ierēdnim, valsts pārvaldītājam, kas ar dzelžainu gribu, savu būtni pakļaujot vispārējām interesēm, cenšas apliecināt dabisko kārtību, dao likumu.

Konfūcisms cenšas visu cilvēka dzīvi pieskaņot nemainīgam uzvedības reglamentam. Vispārpieņemtas normas nosaka ne tikai dzjuņdzi tikumisko uzvedību, bet arī ģērbšanās veidu un matu sakārtojumu. Laika gaitā, palielinoties konfūcisma ietekmei, ritualizācijas tendence gūst universālu nozīmi, tā aptver visas cilvēcisko attiecību jomas, kļūstot par Ķīnas kultūras pamatpazīmi.

Ārējās saites

• [1] Vēsturnieki par Konfūcismu (latviski)