Sintoisms
Sintoisms (japāņu: 神道, shintō — ‘garu ceļš’) ir japāņu tradicionālā tautas reliģija, kuras pamatā ir kami (svēto garu) pielūgšana. Kami iemiesojas dažādās dabas parādībās, piemēram, vējā, lietū, kalnā, kokā, upē un citur. Sintoismam nav raksturīgi reliģiski teksti; izpratne par sintoismu nākamajām paaudzēm tiek nodota mutvārdu ceļā. “Kodžiki” un “Ņihonšoki” ir vēsturiski un mitoloģiski krājumi, lai gan atsevišķi sintoisma novirzieni, it īpaši pēdējo laiku vēsturē, tos uzskata par svētajiem rakstiem.[1]
Ir grūti noteikt sintoisma reliģijas izveidošanās laiku. Tai nav kāds konkrēts radītājs, tā ir tautas reliģija. Par sintoisma rašānas laiku uzskata laika posmu no 8. līdz 12. gadsimtam, bet atsevišķi pētnieki uzskata, ka sintoisms radies jau 5. gadsimtā. No 1868. līdz 1945. gadam sintoisms bija Japānas Impērijas valsts reliģija. Mūsdienās sintoisms ir sajaucies ar budismu un ir arvien grūtāk atšķirt šīs divas reliģijas vienu no otras.
Vispārējs raksturojums labot šo sadaļu
Šai reliģijai nav radītāja vai svēto rakstu. Sintoisms ir dziļi iesakņojies japāņos un viņu tradīcijās un kultūrā. Šai reliģijai nav raksturīga propaganda vai sprediķošana.
Sintoisms sastāv no ticēšanas svētajiem gariem, garu pasaulei jeb kami, kas ir dievības, kuras iemiesojas dzīvei svarīgās lietās, vietās, stihijās, piemēram, vējā, lietū, kalnā, kokā, upē un citur. Pēc nāves cilvēki tiek cienīti kā ģimenes senie kami. Saules dieviete Amaterasu ir pieņemta kā galvenā sintoisma dievība. Saskaņā ar sintoisma mitoloģiju, kami laikmets sākās ar kosmosa izveidošanos no haosa. Cilvēces laikmets sākās tad, kad Saules kami mazdēls Ņiņigi nonāca zemākajos pasaules apvidos un viņa mazdēls Džimmu kļuva par pirmo apvienotās Japānas imperatoru. Garu mājas ir tempļi, kuros tie tiek godāti un pielūgti.
Atšķirībā no citām ticībām, sintoismā nav absolūtisma. Nav pilnīga jā vai nē, pareizi vai nepareizi, neviens nav ideāls. Tā ir optimistiska ticība, jo būtībā cilvēks ir dievs un ļaunumu rada ļaunie gari. Kopumā sintoisma rituāli ir vērsti uz ļauno garu izdzīšanu, garu pielabināšanu, cienīšanu un pielūgšanu.
Sintoistiem nav savu apkopotu svēto rakstu. Viņi izmanto mitoloģijas pierakstus divās grāmatās “Kodžiki” un “Ņihonšoki”, kas sarakstītas astotā gadsimta sākumā, un rituālo lūgšanu apkopojumu “Engišiki”, kas sarakstīta 927. gadā.
Torii labot šo sadaļu
Nozīmīgs sintoisma simbols ir torii (japāņu: 鳥居, torii) — tradicionāli japāņu vārti, kas parasti izbūvēti pie sintoisma svētnīcu ieejām vai to iekšpusē un kalpo kā robeža starp fiziskajām un garīgajām pasaulēm.
Novirzieni labot šo sadaļu
Sintoismam ir vairāki novirzieni. Viens no izteiktākajiem novirzieniem ir sektu sintoisms, kas izveidojās 19. gadsimtā. Arī tam ir vairākas apakšgrupas, kā tīrais sintoisms, konfūciešu sektas, kalnu pielūgme.
Vēl kā atsevišķi novirzieni ir tempļu sintoisms, kurā fokuss tiek likts uz dievību pielūgšanu publiskos tempļos, svētnīcās, un tautas sintoisms, kas ir viens no japāņu tautas ticības aspektiem.
Visi trīs novirzieni ir cieši sasaistīti cits ar citu.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Rabbi Marc Gellman u. Monsignor Thomas Hartman. «Teil V, Kapitel 13: Texte des Shintoismus.». Religionen der Welt für Dummies. 2., aktualisierte Auflage, Wiley-VCH, Weinheim, Sonderausgabe, 2016. ISBN 978-3-527-69736-6.
Ārējās saites labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sintoisms.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- «Sintoistu tempļu asociācija» ((angliski) (japāniski)).