Mežs

koku un krūmu audze viscaur kādā (lielākā) platībā
(Pāradresēts no Meži)

Mežs ir ekosistēma kurā dominējošā augu forma ir koki, kas veido kokaudzi. Kokaudze meža ekosistēmā ir galvenais organiskās masas ražotājs. Mežs ietver gan kokaudzi tās dažādās attīstības stadijās, gan pameža un zemsedzes augus, meža dzīvniekus un augsni ar tās bagātīgo baktēriju, aļģu, dzīvnieku un sēņu pasauli. Starp visiem šiem organismiem notiek mijiedarbība un tie ir savstarpēji saistīti komplicētās barības ķēdēs[1].

Skujkoku mežs Igaunijā

Meža ekosistēmu pētniekus sauc par mežzinātniekiem. Latvijā mežzinātnes pamatus var apgūt LBTU Meža fakultātē, bet meža pētījumus kopš 1948. gada veic Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā "Silava".

Pārtikas un lauksaimniecības organizācija mežu definē kā teritoriju, kuras platība pārsniedz 0,5 hektārus, ar kokiem, kas augstāki par 5 metriem, un vainaga segumu, kas pārsniedz 10 procentus, vai kokiem, kas spēj šo līmeni sasniegt nākotnē.[2] Izmantojot šo definīciju, PLO 2020. gadā vērtēja, ka meži aizņem 4,06 miljardus hektāru jeb aptuveni 31 procentus no pasaules sauszemes platības,[3] tomēr mežainums (mežu platība izteikta % no attiecīgās teritorijas kopplatības[4]) visā pasaulē nav vienmērīga. Meži aug reģionos, kuros ir pietiekams nokrišņu daudzums un siltākajā gada mēnesī gaisa temperatūra ir vismaz +10 °C. Visvairāk mežu ir abpus ekvatoram (mitrie tropu meži), kur nokrišņu daudzums un gaisa temperatūra neierobežo mežu augšanu. Citās klimata joslās tieši šie divi faktori ietekmē mežu izplatību, produktivitāti un bioloģisko daudzveidību. Tāpēc mežu ekosistēmas dominē ziemeļu (boreālajā) un mērenajā (temperātajā) joslā, bet nav sastopamas polārajās tundras un sausajās (arīdajās) joslās.

Mežs Latvijā labot šo sadaļu

Mežs Latvijas teritorijā izveidojās pēcledus laikmetā pirms aptuveni 10 000 gadu, kad klimats un augsnes apstākļi ļāva ieceļot priedei un bērzam. Tai pašā laikā šeit ieceļoja arī akmens laikmeta cilvēks. Mežs nomainīja arktisko tundru, kurā auga tādas kokaugu sugas kā pundurbērzs un polārais vītols. Klimatam mainoties Latvijas teritorijā ieceļoja arī citas kokaugu sugas. Platlapu koku sugas visplašāk bija izplatītas siltajā un mitrajā atlantiskajā laikā pirms 7500 - 4700 gadiem[5]. Latvija atrodas ziemeļu (boreālo) skujkoku mežu, mēreno (nemorālo) platlapu mežu un sarmatisko mežu saskares jeb pārejas joslā. To floristisko sastāvu veido dažādi floras elementi - gan boreālie, gan nemorālie, gan sarmatiskie.

Vēlajā neolīta laikmetā (2300.-1500. gadā p.m.ē.) sākās pāreja no gadu tūkstošus dominējušās zvejnieku un mednieku - savācēju saimniecības uz zemkopju un lopkopju kultūru jeb ražotājsaimniecību. Sākās cilvēku ietekme uz meža koku sastāvu un izplatību (līdumu līšana, meždegas, būvniecība).

Attīstoties tehnoloģijām kā kuģubūve, metalurģija un ar to saistītā kokogļu iegūšana, pastiprināti tika izcirsti lapkoki - ozoli, gobas, vīksnas, liepas. Koku sastāvs mežos kļuva nabadzīgāks. Attīstījās arī kokrūpniecība un koku eksports. 18. gs. un it īpaši 19. gs. jau bija nepieciešami valsts varas izdoti rīkojumi, kas regulēja mežu izmantošanu, atjaunošanu un aizsardzību. 1920. gada agrārreformas rezultātā Latvijas valsts īpašumā pārgāja apm. 84% Latvijas mežu. Tas deva valstij sadziedēt kara cirstās brūces, subsidēt lauksaimniecību, materiāli nostiprināties[6].

Meža nozīme tautsaimniecībā un kultūrā labot šo sadaļu

 
Grozs ar mežā salasītām sēnēm

Mūsdienās Latvijā meži aizņm 51% teritorijas (3269 tūkst ha). 49% no kopējās mežu platības pieder valstij, 48% privātām personām un uzņēmumiem, 3% - pašvaldībām u.c. (2022. gada dati). Mežsaimniecības produkcijas īpatsvars Latvijas kopeksportā 2020. gadā bija 19%, īpatsvars IKP - 5.3 %[7].

Latvijā koksnes resursus izmanto celtniecības materiālu ražošanā, mēbeļu ražošanā, ķīmiskajā rūpniecībā, enerģētikā. Koku nekoksnes biomasu - lapas, skujas un sīkos zarus (zeleni) var izmantot, pimēram, lai ražotu līdzekļus augu aizsardzībai pret kaitēkļiem un slimībām, augsnes uzlabošanai, lopbarības bagātināšanai, arī pārtikas, kosmētikas un farmācijas rūpniecībā. Iegūto nekoksnes meža resursu vērtība 2011. gadā Latvijā novērtēta 102,1 miljonu eiro vērtībā. Pusi no tā veido sēnes (51,8 miljons eiro) jeb 0,1 - 0,3% no Latvijas iekšzemes kopprodukta vērtības. 22% - citi augu produkti, 6,3% - medījamo dzīvnieku gaļa, 4,3% - Ziemassvētku eglītes, 16,6% - augļi, ogas un rieksti, 0,7% - medus un vasks, 0,1% medījamo dzīvnieku ādas un trofejas[8]. Nekoksnes meža resursi tiek izmantoti arī vaļaspriekam un pašpatēriņam. Visu gadu mežs Latvijā kalpo cilvēku atpūtai, fiziskā un garīgā spēka atjaunošanai. Te jāmin:

  • medības;
  • ogošana;
  • sēņošana;
  • sulu tecināšana;
  • amatniecība - lūki, krijas, tāss, skali, klūgas u.c.;
  • dziedniecība - ārstniecības augi un sēnes, pirtsslotas;
  • Ziemassvētku eglītes, meijas u.c. dekorācijas;

Kādreiz Latvijas mežus izmantoja darvas ražošani, sveķu tecināšanai u.c. resursu iegūšanai, ko aizstāj sintētiskie materiāli, kas iegūti no fosīlajiem ogļūdeņraža savienojumiem (naftas, gāzes, akmeņoglēm).

Vairāk par meža ekosistēmu pakalpojumiem var lasīt krājumā "Meži. Vadlīnijas aizsargājamo biotopu saglabāšanai Latvijā", 6. sējumā, kas izdots 2017. gadā Siguldā. ISBN 978-9934-8590-9-0

Mežu klasifikācija labot šo sadaļu

Mežu klasifikācijai ir sava vēsture. Tā radīta dažādām vajadzībām un arī tiek piemērota atbilstošu mērķu sasniegšanai. Piemēram, 1927. gadā šveiciešu zinātnieks Josias Braun-Banquet publicēja savu fitocenoloģisko veģetācijas aprakstīšanas metodi, kas balstīta uz ļoti detālu zemsedzes augu sugu sastāva un to aizņemtās platības parauglaukumos aprakstīšanu[9].

Eiropas Savienībā, lai radītu vienotu aizsargājamo biotopu klasifikātoru dabas aizsardzības vajadzībām, ir izstrādāta rokasgrāmata. Rokasgrāmatā ietverta īsa biotopa definīcija un raksturīgāko sugu saraksts[10]. Pēc šīs klasifikācijas sastādīts arī Latvijas īpaši aizsargājamo meža biotopu saraksts[11].

Latvijā jau kopš 20. gs. 70. gadiem tiek lietota Dr. hab. Kaspara Buša izstrādātā meža tipu klasifikācija[12]. Šī klasifikācija ir izrādījusies tik robusta un viegli pielietojama, ka to jau piecas desmitgades izmanto mežsaimnieki, botāniķi, ģeogrāfi un citu nozaru pētnieki un praktiķi.

Atsauces labot šo sadaļu

  1. Bušs M., Laiviņš M. mežs. Enciklopēdija Latvijas daba, 3. sēj. Rīga, 1995
  2. Global Forest Resources Assessment 2020 – Terms and definitions (PDF). Rome: FAO. 2018.
  3. The State of the World's Forests 2020. In brief – Forests, biodiversity and people. Rome: FAO & UNEP. 2020. doi:10.4060/ca8985en. ISBN 978-92-5-132707-4.
  4. Latvijas Padomju enciklopedija
  5. Bušs M., Laiviņš M. mežs. Enciklopēdija Latvijas daba, 3. sēj. Rīga, 1995
  6. Bušs M., Laiviņš M. mežs. Enciklopēdija Latvijas daba, 3. sēj. Rīga, 1995
  7. http://zalasmajas.lv/wp-content/uploads/2022/01/skaitlifakti_LV_2022_mazs.pdf
  8. Aizsargājamo biotopu saglabāšanas vadlīnijas Latvijā. 6. sēj. Meži. Sigulda, 2017
  9. Braun-Blanquet, Josias (1964): Pflanzensoziologie, Grundzüge der Vegetationskunde. (3. Auflage). Springer Verlag, Wien, 865 pages.
  10. Annon. 1999. Interpretation Mannual of European Union Habitats. EUR 15/2, October. European Commission. DG Environment
  11. Kabucis I. Biotopu rokasgrāmata. Rīga, 2000.
  12. Bušs K. Latvijas PSR mežu tipoloģijas pamati. Rīga, 1976.

Ārējās saites labot šo sadaļu