Vikipēdija

Čūskas

(Pāradresēts no Čūska)
«Čūska» pāradresējas uz šejieni. Citas nozīmes skatīt lapā Čūska (nozīmju atdalīšana).

Čūskas (Serpentes) ir zvīņrāpuļu kārtas (Squamata) apakškārta. Tā ir viena no lielākajām mūsdienu rāpuļu grupām. Čūskas ir savdabīgi mainījies ķirzaku atzarojums, kas attīstības gaitā zaudējis kājas un pielāgojies rāpošanai uz vēdera un liela laupījuma norīšanai veselā veidā. Visas čūskas ir plēsīgas. Čūsku grupa apvieno apmēram 3400 sugas, kuras tiek iedalītas 2 infrakārtās, 3 virsdzimtās un 19 dzimtās.[1][2]

Čūskas
Serpentes (Linnaeus, 1758)
Parastais zalktis (Natrix natrix)
Parastais zalktis (Natrix natrix)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseRāpuļi (Reptilia)
KārtaZvīņrāpuļi (Squamata)
ApakškārtaČūskas (Serpentes)
Sinonīmi
  • Ophidia
Izplatība
Iedalījums
Čūskas Vikikrātuvē

Čūskas sastopamas gandrīz visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Tās mājo arī daudzās salās pasaules okeānos, izņēmums ir Īrija, Jaunzēlande un nelielas salas Atlantijas okeānā un Klusajā okeānā.[3] Latvijā dzīvo 3 čūsku sugas no divām dažādām dzimtām: parastais zalktis (Natrix natrix) un gludenā čūska (Coronella austriaca) no zalkšu dzimtas un parastā odze (Vipera berus) no odžu dzimtas.

Čūsku morfoloģija

labot šo sadaļu
 
Pateicoties vairākiem kustīgiem savienojumiem čūskas galvaskausā, tā spēj norīt arī ļoti lielus upurus, attēlā Āfrikas klinšu pitons (Python natalensis) norij antilopi

Čūskas ir garš rāpulis, kura ekstremitātes, kā arī to joslas kauli un krūšukauls ir atrofējušies. Tikai zemākajām čūskām (cauruļčūskas, žņaudzējčūskas, pitoni, u.c.) ir saglabājies rudimentārs iegurnis un pakaļējo ekstremitāšu rudimenti. Čūsku skriemeļiem ir vienveidīga uzbūve, viss mugurkauls iedalās divos nodalījumos - vidukļa un astes nodalījumā. Pie visiem vidukļa skriemeļiem ir kustīgas ribas, kuras atduras vēdera vairodziņos. Pēdējos kustina zemādas muskulatūra, kas palīdz dzīvniekam rāpot. Čūsku adaptācija liela laupījuma norīšanai tiek nodrošināta ar tām raksturīgu galvaskausa uzbūvi: kustīgu savienojumu ne tikai starp mutes aparāta kauliem, bet arī starp aukslēju, spārnveida, zvīņas kauliem un šķērskauliem, kurus vienu ar otru saista tikai stipri izstiepjamas saites. Lai spētu pielāgot savus tievos ķermeņus norītajam upurim, čūsku iekšējie pāra orgāni, piemēram, nieres atrodas viena otrai priekšā, nevis sāniski blakus kā citiem dzīvniekiem, turklāt daudzām čūskām ir tikai viena funkcionējoša plaušas puse.

Lielākā daļa čūsku nav indīgas, bet indīgajām čūskām ir lieli indes zobi. Tie atrodas uz augšžokļa kā pirmais zobu pāris, caur tiem iet kanāls vai arī tiem ir tikai rieva, pa kuru inde notek, čūskai kožot. Galvenokārt tā indi izmanto, lai medītu, nevis, lai aizstāvētos. Dažām čūskām inde ir ļoti spēcīga un var izraisīt cilvēka nāvi. Neindīgās čūskas vai nu norij upuri dzīvu, vai to pirms tam nožņaudz. Atšķirībā no vairākuma ķirzaku vidusauss dobums un bungādiņa čūskām ir atrofējušies. Plakstiņi ir nekustīgi, savā starpā saauguši, tie ir caurspīdīgi un pārsedz aci līdzīgi pulksteņa stiklam.

Ķermeņa lielums

labot šo sadaļu
 
Barbadosas šaurmutes čūska (Leptotyphlops carlae) ir mazākā čūska pasaulē
 
Austrumu pātagzalktim (Ahaetulla prasina) ir binokulāra redze
 
Čūska izlien no vecās ādas, attēlā dimanta pitons (Morelia spilota)

Čūskas var būt gan ļoti sīciņas, gan lielas un spēcīgas. Vismazākā čūska pasaulē ir Barbadosas šaurmutes čūska (Leptotyphlops carlae), kas ir tikai 10 cm gara.[4] Toties tīklotais pitons (Python reticulatus), kura ķermenis var sasniegt 8,7 metrus, ir visgarākā čūska pasaulē.[5] Par to lielāka ir bijusi aizvēsturiskā Titanoboa cerrejonensis, kuras fosilijas ir apmēram 15 metrus garas.

Termolokatori

labot šo sadaļu

Klaburčūskām starp acīm un nāsīm ir labi attīstīti specifiski pāra orgāni — sejas bedrītes. Katra sejas bedrīte sastāv no iekšējās un ārējās kameras, kuras atdala ļoti plāna (0,025 mm) membrāna ar nervu galu tīklojumu. Tie ir maņu orgāni — termolokatori, kas uztver siltuma starus un nosaka sasiluša ķermeņa atrašanās vietu dažu desmitu centimetru attālumā, ja tā temperatūra atšķiras no vides temperatūras vairāk nekā par 0,2 °C. Ar šo orgānu čūskas meklē siltasiņu zīdītājus un putnus. Termolokācijas orgāni ir arī citām čūskām, piemēram, odzēm un žņaudzējčūskām, bet žņaudzējčūskām tie ir nelielu bedrīšu veidā uz augšlūpas.

Oža

labot šo sadaļu

Lai atrastu medījumu, čūska izmanto ožu. Smaržas tiek saostas, izmantojot mēli, kurai ir šķelts gals. Ar mēli uztvertās gaisa daļiņas tiek novadītas uz Jakobsona orgānu, kas analizē iegūto informāciju.[6] Pateicoties šķeltajam mēles galam, čūska var noteikt smaržas virzienu un garšu vienlaicīgi.[6] Čūska nepārtraukti šauda mēli un pārbauda gaisa daļiņas, uztverot informāciju par zemi un ūdeni, spējot noteikt medījuma klātesamību apkārtējā vidē. Anakondām mēle spēj saost upuri arī ūdenī.[6]

Redze

labot šo sadaļu

Čūsku redze atkarībā no dzimtas var būt ļoti atšķirīga. Ir čūskas, kas spēj atšķirt tikai tumsu no gaismas, un ir čūskas ar izcilu redzi. Tomēr lielākajai daļai čūsku ir vidēji laba redze, tā nav asa, bet spēj noteikt kustīgus objektus.[7] Savstarpēji salīdzinot sugas, labāka redze ir tām čūskām, kas dzīvo kokos un visvājākā tām, kas mājo alās. Dažām sugām, piemēram, Āzijā dzīvojošiem pātagzalkšiem (Ahaetulla) ir binokulāra redze, ar spēju abas acis fokusēt uz vienu priekšmetu. Dienas gaišajā laikā aktīvajām čūskām acu zīlītes ir apaļas, bet naktīs aktīvajām horizontāli garenas.

Vibrācijas jutība

labot šo sadaļu

Čūskas ķermeņa daļas, kas vērstas pret zemi, ir ļoti jutīgas pret zemes vibrāciju. Čūska spēj noteikt dzīvnieka vai cilvēka tuvošanos un tā atrašanās attālumu pēc vibrācijas gan gaisā, gan uz zemes.[6]

Āda

labot šo sadaļu

Kā visiem zvīņrāpuļiem čūskas ādu sedz zvīņas. Tās ķermenis ir sauss un galvenokārt slīdīgs. Atkarībā no sugas zvīņas var būt gludas, ķīļveidīgas un graudainas, raupjas. Daudzām čūskām uz vēdera ir īpašas zvīņas, kas palīdz tām rāpot uz priekšu, ieķeroties zemes struktūrā. Ik pa laikam čūska novelk ādas ārējo epidermas slāni.[8] Tās zvīņas nav piestiprinātas pie ādas kā tas ir zivīm, bet ir daļa no ādas. Ādas nomešanas laikā čūska izlien no vecās ādas kārtas, apgriežot ārpusi uz iekšpusi.[9] Katrai sugai ir atšķirīgs zvīņojums, zvīņu skaits un forma. Zinātnieki mēdz skaitīt zvīņas uz galvas, lai noteiktu sugu.

Čūsku sistemātika

labot šo sadaļu
 
Pienčūska (Lampropeltis triangulum)
 
Mohaves klaburčūska (Crotalus scutulatus)
 
Birmas pitons (Python bivittatus)

Čūsku apakškārta (Serpentes)

Čūska mitoloģijā

labot šo sadaļu
 
Romiešu dieva Eskulapija (sengrieķu dieva Asklēpija) zizlis ar aptinušos čūsku ir viens no ārstniecības simboliem.
 
Dievietes Higiejas trauks ar čūsku ir higiēnas simbols.

Čūska ir nozīmīgākais un sarežģītākais no visiem dzīvnieku simboliem, iespējams arī senākais. Kā mitoloģisks tēls tā ir pārstāvēta gandrīz visu tautu tradīcijās. Tā saistīta ar auglību, sievišķību, zemi, ūdeni, uguni un citām parādībām un norisēm. Senākie čūskas attēli datējami ar paleolīta laiku.[11] Senajos kosmogoniskajos mītos čūska savieno zemi un debesis. Kādā indiāņu mītā stāstīts, ka reiz debesis nokritušas zemē, bet čūska tām aptinusies apkārt un atkal atdalījusi no zemes. Senajā Ēģiptē čūskas attēls tika piestiprināts pie faraona pieres, tādējādi norādot, ka faraons ir valdnieks gan uz zemes, gan debesīs. Arī Bībelē aprakstītās Mozus darbības ar vara čūsku simbolizē Mozus varas divējādo dabu: viņš valda gan pār Dieva dotajiem likumiem, gan maģiskajiem spēkiem. Austrālijas aborigēniem čūska — varavīksne ir zemes radītāja un auglības devēja. Kopumā daudzu tautu mitoloģijās čūska tiek saistīta ar lietu un nokrišņiem, kas nepieciešami ražas iegūšanai. Āfrikā sausuma periodā tiek upurēta čūska, lai izraisītu lietu vai pretēji lietavas ir pārāk ieilgušas.[11] Arī Amerikas pueblo čūsku saista ar pērkonu un zibeni.[12]

Priekšstats par Ādama un Ievas grēkā krišanu nesaraujami saistīts ar čūsku, kas kārdināja Ievu iekost aizliegtajā auglī. Tāpēc čūsku kristietībā uzskata par ļaunuma, kas panākts ar daiļrunību, par pievilšanas simbolu un par kārdināšanas un grēka iemiesojumu.[12] Ap zizli apvijusies čūska ir romiešu ārstniecības dieva Eskulapija emblēma un simbols. Saistība ar dziedināšanu meklējama čūskas paradumā mainīt ādu, kas to padara par atjaunotnes un atdzimšanas simbolu. Alķīmijā ap zizli apvijusies čūska nozīmē dzīvsudraba savaldīšanu un tā spēju izmantošanu.[12] Senās Grieķijas mitoloģiskajam tēlam Medūzai matu vietā locījās čūskas, tā izskatījās tik atbaidoša, ka ikviens, kas to uzlūkoja, pārvērtās par akmeni. Medūza ir šausmu, kā arī mīlas valgu un viltus simbols.[12]

Čūska kā simbols raksturīga arī daudzām Eiropas tautām. Agrīnajiem zemkopjiem čūskas attēls sastopams jau kopš 6 gadu tūkstoša pirms mūsu ēras.[11] Uz daudziem keramikas izstrādājumiem ir attēlota čūska. Latviešu mitoloģijā čūska ir enerģētiskās plūsmas simbols: attīrīšanās un noārdīšanās simbols — melna čūska maļ miltus uz akmens, radošās enerģijas plūsmas simbols — zelta zalktis.[13] Vēlākos gados čūskas mitoloģiskās iezīmes samazinās, tomēr ir klātesošas. Piemēram, skitiem un irāņiem ir dieviete čūska ar sievietes galvu, rokām un krūtīm, tādējādi agrīnie priekšstati par čūsku tika ietverti vēlākajā izpratnē par dievībām. Agrīnajā mitoloģijā čūskai bija divējāda daba, no tās varēja sagaidīt gan labu, gan ļaunu. Vēlākos laikos Rietumu kultūrā čūskai parasti raksturīgas tikai negatīvās iezīmes. Daudzām tautām (indoeiropiešiem, irāņiem, šumeriem) čūska saistīta ar pazemes valstību un parasti ir naidīga pret cilvēkiem. Negatīvisms saglabājies līdz pat jaunākajiem laikiem.[11] Austrumos čūska joprojām tiek uzskatīta par labvēlīgu dzīvnieku, kurš simbolizē gudrību un labestību.[14]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ The Reptail Database: Serpentes
  2. ↑ ITIS: Serpentes Linnaeus, 1758
  3. ↑ Roland Bauchot, ed. (1994). Snakes: A Natural History. New York: Sterling Publishing Co., Inc. p. 220. ISBN 1-4027-3181-7.
  4. ↑ Barbadosā atrod pasaulē mazāko čūsku
  5. ↑ «Reticulated Python». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 21. februārī. Skatīts: 2014. gada 22. februārī.
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 Cogger, Harold; Zweifel, Richard (1992). Reptiles & Amphibians. Sydney: Weldon Owen. ISBN 0-8317-2786-1
  7. ↑ «Reptile Senses: Understanding Their World». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 19. februārī. Skatīts: 2014. gada 23. februārī.
  8. ↑ Smith, Malcolm A. The Fauna of British India, Including Ceylon and Burma. Vol I, Loricata and Testudines. p. 30.
  9. ↑ «Are Snakes Slimy?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 3. maijā. Skatīts: 2014. gada 23. februārī.
  10. ↑ Robert D. Aldridge,David M. Seve, 2011. Reproductive Biology and Phylogeny of Snakes Arhivēts 2015. gada 20. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
  11. ↑ 11,0 11,1 11,2 11,3 L. Kalniņa, I. Zvirgzds "Lielā Mitoloģijas Enciklopēdija". Jumava ISBN 9984-38-065-3.
  12. ↑ 12,0 12,1 12,2 12,3 «Par simboliem». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 1. maijā. Skatīts: 2015. gada 7. janvārī.
  13. ↑ Ūsiņš, Valpurģu nakts, Beltains[novecojusi saite]
  14. ↑ «Ķīniešu horoskops». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 12. februārī. Skatīts: 2015. gada 7. janvārī.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Čūskas
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Čūskas&oldid=4061763"