Raķete

Raķete ir lidaparāts, kas kustas reaktīvā spēka iedarbībā, izsviežot daļu no savas masas. Raķetes var lidot ne tikai atmosfērā, bet arī vakuumā.

Mūsdienu raķetēs izmanto ķīmiskos raķešdzinējus, kuriem degvielas veids var būt gan šķidrā, gan cietā veidā. Raķetē ir degvielas un oksidētāja tvertnes (cietās degvielas gadījumā abas komponentes ir samaisītas kopā). Raķešdzinēja degšanas kamerā notiek degvielas un oksidētāja ķīmiska reakcija, kuras rezultātā izdalās gāzes, radot reaktīvo plūsmu, kas paātrinās sprauslā, un tiek izsviestas no raķetes. Šo gāzu atgrūšanās no sprauslas sieniņām ļauj raķetei kustēties uz priekšu (skatīt trešo Ņūtona likumu).

Vēsture

Raķešu tehnoloģijas pirmsākumi meklējami Senajā Ķīnā, kur 9. gadsimtā tika izmantots melnais pulveris primitīvu raķešu izgatavošanai. Šīs agrīnās raķetes tika izmantotas gan svētku uguņošanai, gan militāriem mērķiem. 13. gadsimtā mongoļi un Eiropas valstis pārņēma šo tehnoloģiju, izmantojot to karadarbībā.

Raķešu tehnoloģija piedzīvoja būtisku attīstību 19. gadsimta sākumā, kad britu armijas virsnieks Viljams Kongrīvs (William Congreve) izstrādāja uzlabotas kara raķetes. Kongrīva raķetes tika izmantotas Napoleona karos un 1812. gada karā. Šīs raķetes bija precīzākas un efektīvākas nekā to priekšgājējas, un tās ievērojami ietekmēja turpmāko raķešu izstrādi.

20. gadsimta sākumā zinātnieki, piemēram, Roberts Godards (Robert Goddard) un Hermanis Oberts (Hermann Oberth), veica nozīmīgus pētījumus raķešu tehnoloģijas jomā. Roberts Godards 1926. gadā uzbūvēja un palaida pirmo šķidrā kurināmā raķeti, kas bija nozīmīgs pavērsiens raķešu izstrādē.

Otrā pasaules kara laikā Vācijas inženieri izstrādāja V-2 raķeti, kas bija pirmā ballistiskā raķete un pirmā cilvēka radītā ierīce, kas sasniedza kosmosu. V-2 raķete tika izmantota uzbrukumiem Londonai un citām Eiropas pilsētām.

Aukstā kara laikā ASV un PSRS sacentās raķešu tehnoloģiju attīstībā, kas noveda pie kosmosa sacīkstēm un starpkontinentālo ballistisko raķešu (ICBM) izstrādes. 1957. gadā PSRS palaida pirmo mākslīgo Zemes pavadoni Sputnik-1, izmantojot R-7 raķeti. Šis notikums iezīmēja kosmosa sacīkšu sākumu.

ASV izstrādāja vairākas raķešu sistēmas, piemēram, Atlas, Titan un Minuteman, kas bija paredzētas gan kosmosa izpētei, gan militāriem mērķiem. 1969. gadā NASA Apollo programmas ietvaros izmantoja Saturn V raķeti, lai nosūtītu pirmos cilvēkus uz Mēnesi.

Pēc Aukstā kara beigām raķešu tehnoloģijas turpināja attīstīties, un jaunas valstis, piemēram, Ķīna un Indija, sāka aktīvi attīstīt savas kosmosa programmas. Komerciālās raķešu izstrādes jomā parādījās uzņēmumi, piemēram, SpaceX un Blue Origin, kas ievērojami samazināja kosmosa lidojumu izmaksas un padarīja tos pieejamākus.

Mūsdienās raķešu tehnoloģijas tiek izmantotas gan militāriem, gan civilajiem mērķiem. Raķetes tiek izmantotas satelītu palaišanai, starpplanētu misijām, kā arī pretgaisa aizsardzības sistēmās, piemēram, pretballistisko raķešu sistēmās.

Raķešu pielietojums mūsdienās

Militārajā jomā

Raķetes ar lielo kustības ātrumu, salīdzinot ar citiem lidaparātiem, ir radušas pielietojumu militārajā jomā, lai īsā laikā uz vajadzīgo mērķi nogādātu kaujas galviņu, pat uz citu kontinentu.

Tiek izmantoti šādi raķešieroči:

Kosmonautikā

Raķetes spēja kustēties bezgaisa telpā radīja iespēju derīgo kravu nogādāt Zemes orbītā, kā arī uz citam planētām.

Skatīt nesējraķete.

Zinātnē

Raķetes, kuras nav tik jaudīgas kā nesējraķetes, neieiet orbītā, bet veic suborbitālu lidojumu un nokrīt uz zemes. Tās ir arī lētākas. Šādu raķešu augšdaļā izvieto instrumentus un izmanto meteoroloģijā, atmosfēras augšējo slāņu un kosmiskās telpas izpētei, bioloģiskos ekeperimentos, tehnoloģiskos eksperimentus u.c.

Skatīt arī

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Raķete.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Zinātniskās fantastikas enciklopēdijas raksts (angliski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
Ракеты. Чем и как их можно сбить (krieviski)