Teātris

Teātris (grieķu: θέατρον (théatron) — 'skatītāju vietas') ir mākslas veids, kas nodarbojas ar dramaturģijas darbu (lugu) vai māksliniecisku ieceru dramatisku realizāciju, tas ir, dramatisko izrāžu radīšanu un publisku izrādīšanu (parasti uz skatuves), izmantojot aktiera tēlojumu, runu, žestus, kustības, mūziku un tā tālāk. Teātris ir saistīts ar literatūru, jo īpaši ar dramaturģiju.

Teātra vēsture

Senās Grieķijas teātris

Senās Grieķijas teātris.

Rietumu teātra pirmsākumi rodami Senajā Grieķijā ap 600.-200. gadu p.m.ē., kur tā elementi bija reliģiska rituāla sastāvdaļa.^[1] Domājams, ka sengrieķu teātris izveidojies no vīna un auglības dievam Dionīsam veltītiem festivāliem.^[1] Sengrieķu filozofs Aristotelis, kurš dzīvoja 4. gadsimtā p.m.ē., uzskatīja, ka teātris attīstījies no ditirambiem — kora dziesmām, kas ik gadu dziedātas par godu Dionīsam. Tomēr vēl joprojām nav īsti skaidrs, kā no šiem dziedājumiem attīstījušās klasikās grieķu dramaturģijas un teātra formas — satīru drāma, komēdija un traģēdija.

Par skatuvi izmantoja ar velēnām izklātu apli, kurā ap Dionīsa altāri dejoja ticīgie. Skatuve parasti atradās kalna pakājē, lai skatītāji, kas sēdēja nogāzēs, varētu labāk apskatīt dejotājus. Drīz vien paugura nogāzēs pusaplī novietotās skatītāju sēdvietas kļuva par tradicionālu grieķu teātra izkārtojuma pamatu. Bieži vien teātri bija apaļi un tos dēvēja par parteriem. Aiz apļa robežām bija uzbūvētas speciālas telpas, kuras izmantoja par izrāžu dalībnieku ģērbtuvēm, kā arī par ekrānu un lugu darbības aizmugures fonu. Grieķi ļoti reti izmantoja dekorācijas, kā arī nelietoja mākslīgo apgaismojumu; izrādes notika tikai pa dienu.

Tiek uzskatīts, ka pirmā teātra izrādes Senajā Grieķijā notikusi 534. gadā p.m.ē. Lugas autors, kā arī vienīgais aktieris (neskaitot kori), kas atveidoja vairākas personas, esot bijis Tespīds. Par nozīmīgākajiem sengrieķu dramaturgiem uzskatāmi traģēdiju autori Aishils, Sofokls, Eiripīds un komēdiju autors Aristofans. Teātra izrādēs Senajā Grieķijā piedalījās tikai vīrieši, kas nepieciešamības gadījumā tēloja arī sieviešu lomas. Aktiera sabiedriskais statuss bija visai augsts.

Senās Romas teātris

Farnezes teātris Parmā.

Senās Romas teātrim un dramaturģijai bija ļoti liela nozīme Eiropas teātra un dramaturģijas attīstībā (it īpaši klasicisma laikmetā). Senās Romas teātris lielā mērā bija ietekmējies no sengrieķu teātra. Tomēr romiešu teātri atšķirībā no grieķu teātra tika celti līdzenā laukumā. Romieši bija pirmie, kuri sēdvietas izvietoja parterī, bet lugu spēlēja uz paaugstnātas skatuves. 52. gadā p.m.ē. Romā uzbūvēja pirmo mūra teātra ēku.

Liela daļa romiešu dramaturģijas bija sengrieķu darbu lokalizējumi. Tāpat kā Senajā Grieķijā, arī romiešu teātrī visas lomas tēloja tikai vīrieši, taču atšķirībā no Grieķijas romiešu aktieri parasti bija vergi. Romas Impērijas laikā teātris kļuva aizvien vienkāršāks un brutālāks. Par nozīmīgākajiem Senās Romas dramaturgiem uzskatāmi traģēdiju autors Seneka un komēdiju autori Terencijs un Plauts.

Teātris viduslaikos un renesanses laikmetā

Pēc tam, kad romieši pievērsās kristietībai, vairākus gadsimtus teātri netika vairs celti. Izrādes parasti notika tirgus laukumos un tajās tika izspēlētas reliģiskas tēmas. Pēc reformācijas notika teātra atdzimšana. Anglijā 16. gadsimta otrajā pusē sāka būvēt lielas sabiedriskā teātra celtnes, kuras sākumā bija celtas amfiteātra formā ar jumtu tikai virs skatuves un skatītāju ložām. Itālijā par pirmo mūslaiku teātri kļuva Farnezes teātris (Teatro Farnese), kuru 1618./1619. gadā uzbūvēja Parmā. Teātra skatuve nebija izvirzītā zālē, bet gar novietota gar vienu sienu. Tika izmantoti arī aizkari, tādējādi varēja nomainīt dekorācijas, skatītājiem to neredzot.