Latviešu strēlnieki

Latviešu strēlnieki bija latviešu karavīri, kas Latviešu strēlnieku pulku sastāvā piedalījās Pirmā pasaules kara, Latvijas brīvības cīņu un Krievijas pilsoņu kara kaujās. Kopumā astoņos strēlnieku pulkos dienēja aptuveni 60 000 kareivju.^{[nepieciešama atsauce]}

Latviešu strēlnieki
Латышские стрелки
1916. gada strēlnieku uniforma
Darbība	1915. gada jūlijs – 1920
Valstis	Krievijas Impērija (1915–1917) Krievijas SFPR (1918–1920) Latvijas SPR (1919) Baltā kustība (1918–1920)
Filiāles	Krievijas Impērijas armija Sarkanā armija Baltā armija
Tips	kājnieki
Lielums	~ 40 000 (laikā no bataljonu pārveidošanas par pulkiem 1916. gadā līdz Februāra revolūcijai 1917. gadā)
Daļa no	Krievijas 12. armijas
Komandieri
Ievērojami komandieri	Augusts Ernests Misiņš Andrejs Auzāns Jānis Francis Frīdrihs Briedis Jukums Vācietis Mārtiņš Peniķis Roberts Dambītis

Drūzma pie brīvprātīgo latviešu strēlnieku pieteikšanās punkta teātrī “Olimpija” (tagad Splendid Palace) Elizabetes ielā 61 (1915).

3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona brīvprātīgie 1915. gada 7. (20.) augustā.

4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona 2. rota.

Šis raksts ir par latviešu militāro formējumu Pirmā pasaules kara laikā. Par grupas Skyforger albumu skatīt rakstu Latviešu strēlnieki (albums).

Latvijas vēsture
Senākās kultūras
Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes hercogistes kolonijas
Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudze, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Bēgļi, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu pagaidu nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē
Latvijas portāls

Dalība Pirmajā pasaules karā

Izveide

Pirmā pasaules kara sākumā Krievijas Impērijas karaspēks 1914. gadā iebruka Austrumprūsijā un kaujās zaudēja divas armijas un ievērojamu daudzumu ieroču un munīcijas. Daudzi no šajās armijās dienējošajiem bija latvieši.

1915. gada 1. aprīlī Vācijas Impērijas karaspēks iebruka Kurzemes guberņas teritorijā un strauji virzījās uz tās galvaspilsētu Jelgavu. 2.—3. aprīlī Krievijas Impērijas karaspēks sekmīgi atsita pirmo uzbrukumu Jelgavai, kaujās izcēlās uz fronti pārmestie Daugavgrīvas apvienotie bataljoni, kuros pārsvarā dienēja latvieši. Vācu karaspēks 7. maijā ieņēma Liepāju, krievu karaspēks veidoja aizsardzības līniju gar Ventu.

Jūlijā sākās vācu Kurzemes ofensīva — 14. jūlijā viņi forsēja Ventu, 17. jūlijā ieņēma Dobeli, 18. jūlijā Tukumu un Ventspili. 19. jūlijā Krievijas Impērijas Valsts Domes latviešu deputāti Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis publicēja patriotisko uzsaukumu „Pulcējaties zem latviešu karogiem!”. Straujais vācu uzbrukums izraisīja latviešu bēgļu kustību, Kurzemes un Zemgales latviešu iedzīvotāju daļai bēgot uz Vidzemes guberņu un Rīgu, tālāk uz Krieviju.

Kaut gan Krievijas valdība neuzticējās nacionālām bruņotajām vienībām, ņemot vērā Lielo atkāpšanos un kritisko armijas stāvokli, armijas vadība atļāva darboties Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejai. Kad 1. augustā vācu karaspēks ieņēma Jelgavu, Ziemeļrietumu frontes pavēlnieks Rīgas aizstāvēšanai pavēlēja no latviešu brīvprātīgajiem saformēt 1. Daugavgrīvas un 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonus. 12. augustā Rīgā sākās brīvprātīgo uzņemšana (tas ir, līdzās izsludinātajai mobilizācijai). Pirmajā pieņemšanas dienā pieteicās 71 brīvprātīgais. Drīz brīvprātīgo uzņemšana sākta arī Cēsīs, Valmierā, Valkā, citās Latvijas pilsētās, kā arī Tērbatā, Rēvelē, Petrogradā, Maskavā un citās pilsētās, kur atradās evakuētie vai bēgušie iedzīvotāji no Latvijas. 1915. gadā pieteicās 6292 brīvprātīgie, 1916. gadā — 1800 brīvprātīgo, kas kopā ir ap 8000. Tā kā 1916. gada oktobrī, notiekot latviešu bataljonu pārveidošanai par pulkiem, strēlnieku bija vairāk nekā 30 000, lielāko daļu kareivju veidoja iesauktie.

12. septembrī vācu karaspēks ieņēma Jaunjelgavu, 23. oktobrī Ilūksti. Krievu karaspēks Daugavas kreisajā krastā saglabāja stipru aizsardzības placdarmu, ko nosauca par Ikšķiles priekštilta nocietinājumu (vēlāk nodēvētu par Nāves salu). Latviešu strēlnieku galvenais panākums bija frontes līnijas nostabilizēšana pie Rīgas 1915. gadā un tās noturēšana līdz 1917. gada rudenim. Ieņemot Rīgu, vāciešiem būtu atvērtas durvis uz Krievijas Impērijas galvaspilsētu Petrogradu.

1915. gada kaujas

Sākotnēji plānoto divu latviešu bataljonu vietā ātri tika izveidoti trīs bataljoni, kurus norīkoja aizsargāt Rīgu. 23. oktobrī 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons tika nosūtīts uz fronti — 1. un 4. rota uz Olaini, bet 2. un 3. rota uz dienvidiem no Babītes ezera. 1. strēlnieku bataljona pirmās cīņas notika 1915. gada 25. oktobrī pie „Mangaļu” mājām Tīreļpurvā un 29. oktobrī pie „Plakanu” mājām Misas krastos. Latviešu strēlniekiem izdevās atspiest vācu vienības. 28. oktobrī Rīgas Latviešu biedrības namā notika sēru mītiņš un pirmo trīs Tīreļpurva kaujā kritušo — Jēkaba Voldemāra Timmas, Jāņa Gavenas un Andreja Stūra izvadīšana uz jaunajiem Rīgas Brāļu kapiem.

26. oktobrī uz fronti pie Ķekavas devās arī 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons, kas steidzami tika pārsviests uz Slokas apkārtni, kur 31. oktobrī atsita vācu uzbrukumu. 5. novembrī kaujās Slokas — Ķemeru apkārtnē iesaistījās arī 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons. Pēc šīm cīņām tika izsludināta vispārēja latviešu mobilizācija, kurā tika izveidoti vēl pieci latviešu strēlnieku bataljoni, kā arī viens rezerves bataljons.

1916. gada kaujas

2. Latviešu strēlnieku brigādes virsnieki 1916. gada beigās pie štāba ēkas bijušajā Ķemeru kūrmājā. No kreisās — Jukums Vācietis, Andrejs Auzāns, Gustavs Mangulis.

Aktīva karadarbība Rīgas frontē atsākās 1916. gada 21. martā, kad 1. un 2. latviešu strēlnieku bataljoni kaujās pie Ķekavas pārrāva vācu nocietinātās pozīcijas pie Rīgas — Bauskas šosejas Ķekavas apkārtnē. Šim panākumam nesekoja lielāks Krievijas karaspēka uzbrukums.

Krievijas 12. armijas vadība plānoja 1916. gada vasarā pie Rojas izcelt vairāk kā 30 000 vīru lielu desantu. Veicot šādu kombinētu operāciju, bija iecerēts ieņemt Kurzemes ziemeļdaļu. Latviešu strēlnieku bataljonu izlūkiem uzdeva pastiprināti izlūkot vācu nocietinājumus un sagatavot to detalizētus zīmējumus. No 13. jūlija līdz 17. augustam latviešu strēlnieku bataljoni gatavojās plānotajai jūras desanta operācijai. Desanta grupējuma sastāvā iekļāva 31 kājnieku bataljonu, 12 kavalērijas eskadronus, 72 lielgabalus, 142 ložmetējus. Desanta operācijas sagatavošanas kontekstā tika mainīta bataljonu pakļautība, 23. jūlijā tos iekļāva 21. armijas korpusa sastāvā. Vācijas 8. armijas vadība jau krietnu laiku pirms desanta operācijas sākuma bija informēta par šo Krievijas 12. armijas plānoto aktivitāti un veica attiecīgos pasākumus. Vācu spiegi fiksēja Daugavgrīvā sapulcēto 11 transportkuģu vienību, un plānoto iebruku Kurzemē atcēla.

Kaujas pie Ķekavas atsākās 16. — 22. jūlijā, kurās pirmo reizi piedalījās visi latviešu bataljoni, izņemot 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonu, kas cīnījās pie Olaines un 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonu, kas cīnījās Nāves salā. Pēc jūlija neveiksmīgajiem uzbrukumiem Krievijas 12. armijas komandieris ģenerālleitnants Radko Dimitrijevs nolēma uzsākt lielāku latviešu strēlnieku vienību veidošanu. Uzreiz divas brigādes ar četriem pulkiem katrā nevarēja noformēt, jo 1. Daugavgrīvas, 6. Tukuma un 7. Bauskas bataljons bija cietuši smagus zaudējumus tikko notikušajās kaujās. Savukārt 3. Kurzemes bataljons līdz augusta beigām sargāja Nāves salu. Šādā situācijā tika nolemts izveidot Apvienoto latviešu strēlnieku brigādi, kuru uzdeva komandēt pulkvedim Andrejam Auzānam. Pēc jūras desanta operācijas atcelšanas no 17. augusta šajā brigādē iekļāva arī 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonu.

1916. gada 8. oktobrī (25. septembrī pēc vecā stila) Nāves salā notika vācu gāzu uzbrukums, kas pēc sava apjoma bija pirmais un lielākais šāda veida ieroču pielietojums pretinieka iznīcināšanai Pirmajā pasaules karā Latvijā. Saindējās 120 strēlnieki no 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona, kas astoņas dienas izturēja Nāves salā. Strēlniekiem tika dota pavēle nosargāt pozīcijas par katru cenu, tomēr Krievijas armija Nāves salu nekad neizmantoja uzbrukumam. Pēc šīm kaujām 1916. gada 4. novembrī, tā kā latviešu strēlnieku bataljonu izmērs bija pieaudzis no sākotnējām 4 uz 8 rotām, tos pārveidoja par pulkiem divu bataljonu sastāvā un vienības apvienojot izveidoja divas latviešu strēlnieku brigādes. 6. decembrī pie abām strēlnieku brigādēm tika izveidotas lazaretes un dezinfekcijas nodaļas.

1917. gada kaujas

4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka strēlnieki ar karogiem prasot Latvijas autonomiju Februāra revolūcijas upuru piemiņas demonstrācijas laikā Rīgā 1917. gada 23. martā.

Visslavenākās latviešu strēlnieku cīņas norisinājās 1917. gada 5. — 11. janvārī (1916. gada 23. — 29. decembrī pēc vecā stila), kad 12. Krievijas 12. armijas pavēlniecība izplānoja „Jelgavas operāciju” ar mērķi strauja uzbrukuma veidā ieņemt Zemgales lielāko daļu. Par uzbrukuma vietu Rīgas frontē tika izvēlēts purvains apvidus starp Babītes ezeru un Olaini, kuru dēvēja par Tīreļa purvu. Šīs cīņas vēsturē iegājušas kā Ziemassvētku kaujas. Pirms kaujas operācijas 3. janvārī abas latviešu strēlnieku brigādes apvienoja vienā divīzijā (komandieris — ģenerālis Augusts Ernests Misiņš). Kaujas sākās 5. janvārī (1916. gada 23. decembrī pēc vecā stila) un ilga sešas dienas. Tajās pirmo reizi piedalījās visi astoņi latviešu strēlnieku pulki. Pēc Frīdriha Brieža ieteiktā plāna, bija paredzēts sadalīt spēkus divās grupās, un dot triecienu uzreiz divās vietās. Taču netika sniegts nepieciešamais artilērijas atbalsts, ejas plašajos dzeloņstiepļu laukos bija izveidotas nepilnīgi un latviešu kareivji bija spiesti skriet dzeloņstiepļu biezoknī tieši pretī vācu ložmetēju ligzdām. Par spīti tam, nocietinājumus izdevās pārraut un ieiet vairākus kilometrus vācu teritorijā. Armijas vadība nebija spējīga izmantot šos panākumus, un izvērst spēcīgu uzbrukumu pret vāciešiem. 1917. gada 22. — 31. janvārī notika Janvāra kauja, kuras laikā vācieši centās atgūt Ziemassvētku kauju laikā zaudētās teritorijas.

Ziemassvētku un Janvāra kaujās strēlnieki izrādīja lielu varonību, taču vienlaikus cieta lielus zaudējumus. Krievijas armija šo kauju laikā zaudēja apmēram 26 000 kareivju, no kuriem 9000 bija strēlnieki — apmēram trešā daļa no visiem strēlnieku spēkiem. Ziemassvētku kauju neveiksmīgā vadība strēlniekos radīja aizvien lielāku neapmierinātību ar armijas vadību. Izplatījās baumas par nodevību pret latviešu formējumiem. 7. februārī ģenerālis Mihails Aleksejevs pieprasīja kara ministram iecelt komisiju Rīgas frontes notikumu izmeklēšanai, bet tas nenotika Februāra revolūcijas dēļ. Tajā tika gāzts imperators Nikolajs II Romanovs un lielākā daļa strēlnieku bija gatavi atbalstīt radikālos boļševikus, kuri solīja izbeigt karu, kā arī netraucēt Krievijas Impērijas tautām veidot neatkarīgas valstis vai autonomijas.

Iskolata pirmais sastāvs 1917. gada aprīlī. 1. rindā trešais no kreisās − K. Pētersons, ceturtais − P. Bārda, piektais − apakšpulkvedis V. Ozols (priekšsēdētājs), astotais − A. Pētersons.

1917. gada septembra sākumā 2. latviešu strēlnieku brigāde piedalījās Kaujā pie Mazās Juglas. 1. septembrī Vācijas karaspēks sāka Rīgas operāciju forsējot Daugavu pie Ikšķiles. 2. septembrī Pirmā Latviešu strēlnieku brigāde no Olaines atkāpās uz Rīgu, bet Otrā brigāde 26 stundas noturēja pozīcijas pie Mazās Juglas pret uzbrūkošajiem vācu spēkiem. Pateicoties tam, 12. krievu armija neiekļuva aplenkumā un paspēja atkāpties no Rīgas kas krita vāciešu rokās. Fronte nostabilizējās pie Siguldas.

Dalība 1917. gada Krievijas revolūcijās

Februāra revolūcijā latviešu strēlnieki tieši nepiedalījās. Pēc šīs revolūcijas latviešu pulkos savu darbību izvērsa sociāldemokrātu pulciņi, tāpat kā citās Petrogradas kara apgabala karaspēka vienībās, latviešu pulkos un rotās sāka vēlēt kareivju komitejas. Atšķirībā no daudzām citām Krievijas karaspēka daļām latviešu pulkos tika saglabāta disciplīna, starp kareivjiem un virsniekiem bija labvēlīgākas attiecības.

1917. gada 9.—11. aprīlī (j.s.) Rīgā sapulcējās Latviešu strēlnieku 1. kongress (176 strēlnieki un 14 virsnieki), kurā izveidoja Latviešu strēlnieku pulku apvienoto padomi. 11. aprīlī kongress ievēlēja Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomiteju — Iskolastrelu (22 strēlnieku un 6 virsnieku pārstāvji). Latviešu strēlnieku pulku apvienotā padome izteica neuzticību Jānim Goldmanim un Jānim Zālītim — valsts domniekiem, kas ierosināja latviešu vienību izveidi Krievijas Impērijas armijā. Kongress nolēma likvidēt Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteju.

Laikā starp abām Krievijas 1917. gada revolūcijām norisa latviešu strēlnieku revolucionizēšanās, tiešāk sakot, boļševizēšanās — arvien lielāku ietekmi strēlnieku organizācijās ieguva Latvijas Sociāldemokrātijas (LSD) biedri (Iskolastrela pirmajā sastāvā no 28 locekļiem lielākā daļa bija bezpartijiski, maijā ievēlētajā Iskolastrelā no 50 locekļiem vairāk nekā puse bija LSD biedri), turklāt pašā LSD vairākums biedru bija boļševiki un partijas vadība (Centrālkomiteja) bija boļševistiska, Latviešu strēlnieku 2. un 3. kongress pieņēma boļševistiskas rezolūcijas, kurās izteica neuzticību Krievijas Pagaidu valdībai, pieprasīja izbeigt karu un nodot varu strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomēm. Attiecības starp latviešu strēlniekiem un virsniekiem pasliktinājās, daļa virsnieku pameta savas daļas.

Oktobra revolūcijā pēc Petrogradā notikušā apvērsuma 12. armijas rajona Kara revolucionārā komiteja (KRK) izdeva manifestu par bruņotas sacelšanās sākumu Latvijā. Vidzemē apvērsumu īstenoja latviešu strēlnieku pulki: 9. novembra (jaunais stils) rītā 1. Daugavgrīvas un 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks atstāja savu apmetni pie Siguldas un bez kaujām tajā pat dienā ieņēma Cēsis; 6. Tukuma un 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulks izvirzījās no Limbažiem un Ainažiem un 11. novembrī ieņēma Valmieru, abās apriņķu pilsētās nodibinātas kara revolucionārās komitejas; 20. novembrī likvidēts 12. armijas štābs Valkā, kad pilsētu bez kaujas ieņēma 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka un 436. Novaja Ladogas kājnieku pulka daļas; Rezerves latviešu strēlnieku pulks atradās Tērbatā un pēc pāriešanas vietējās Kara revolucionārās komitejas rīcībā ieņēma dzelzceļu, novēršot iespēju Pagaidu valdībai uzticīgās karaspēka daļas pārsviest uz Petrogradu.

Padomju Krievijas sākotnējā dienestā

Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada 4. decembrī Iskolats saņēma pieprasījumu sūtīt vienu latviešu strēlnieku pulku Petrogradas aizstāvēšanai. 6. decembrī 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks (ap 2500 cilvēku) ieradās Petrogradā un tam kopā ar Baltijas flotes jūrniekiem tika uzdota vairāku objektu apsargāšana, tostarp Taurijas pils, kur savas sēdes turēja vēlāk padzītā Viskrievijas Satversmes sapulce. 9. decembrī Petrogradā ieradās latviešu strēlnieku pulku apvienotā rota (248 strēlnieki un 5 virsnieki), kurai uzticēja apsargāt Padomju Krievijas valdību (Tautas komisāru padome, TKP) Smoļnijā. Rota tika papildināta no latviešu strēlnieku pulkiem un pārveidota par bataljonu (februārī tajā bija 509 strēlnieki). Par tā komandieri 11. decembrī ievēlēts Jānis Pētersons, par viņa palīgu — Pēteris Vanags. Apvienotais bataljons apsargāja TKP vilcienu 1918. gada martā, kad notika galvaspilsētas maiņa no Petrogradas uz Maskavu. Tā paša gada maijā bataljons pārveidots par 9. latviešu strēlnieku padomju pulku, kurš līdz oktobrim sargāja Kremli — jauno TKP rezidenci.

1917. gada 30. decembrī Padomju Krievijas augstākais virspavēlnieks praporščiks Nikolajs Kriļenko pavēlēja izveidot Latviešu strēlnieku korpusu, par komandieri ieceļot 12. armijas pavēlnieka pienākumu izpildītāju Jukumu Vācieti, par štāba priekšnieku — Aleksandru Kosmatovu. Jaunais korpuss veidots uz Apvienotās Latviešu strēlnieku divīzijas pamata.

Vidzemes un Latgales okupācija Operācijas "Dūres sitiens" ietvaros 1918. gada 18. — 22. februārī. Redzamas latviešu strēlnieku plānotās aizsardzības līnijas no Saulkrastiem (Neubad) līdz Koknesei (Kokenhusen).

Apvienotās Latviešu strēlnieku divīzijas struktūra (1917)

1. Latviešu strēlnieku brigāde (komandieris ģenerālis Augusts Ernests Misiņš): 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks (1-й Латышский стрелковый Усть-Двинский полк) 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulks (2-й Латышский стрелковый Рижский полк) 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks (3-й Латышский стрелковый Курземкий полк) 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulks (4-й Латышский стрелковый Видземский полк)

2. Latviešu strēlnieku brigāde (komandieris pulkvedis Andrejs Auzāns): 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulks (5-й Латышский стрелковый Земгальский полк) 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks (6-й Латышский стрелковый Тукумский полк) 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulks (7-й Латышский стрелковый Баускский полк) 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks (8-й Латышский стрелковый Валмиерский полк) Rezerves latviešu strēlnieku pulks

Veidojot latviešu korpusu, abas brigādes pārveidotas par divīzijām. Par pirmās divīzijas komandieri iecelts 7. pulka komandieris pulkvedis Gustavs Mangulis, par otrās — 8. pulka komandieris pulkvedis Pēteris Avens. Korpusa formēšanu pārtrauca vācu uzbrukums 1918. gada februārī.

Dalība Krievijas Pilsoņu karā

Baltie strēlnieki

1917. gada Krievijas revolūcijas laikā starp Februāra un Oktobra revolūcijām, latviešu strēlnieku pulkos intensīvi darbojās sarkanie aģitatori, tomēr liela daļa strēlnieku, īpaši virsniecība un inteliģence, saglabāja politisko neitralitāti vai pat iebilda lielinieku idejām. Dažos no pulkiem (piemēram, 1.Daugavgrīvas pulkā, pulkveža F. Brieža vadībā) veica reorganizācijas, izveidojot vienības, kuras nebija komunistisko ideju ietekmē. Šīs vienības nereti bija ar ievērojami augstāku kaujasspēju par lielinieku ietekmētajām.^{[nepieciešama atsauce]}

Daudzi virsnieki (viņu starpā arī Frīdrihs Briedis, Kārlis Goppers, Rūdolfs Bangerskis u.c.) pameta lielinieku ideju pārņemtos pulkus, kuros izvērsās revolucionārais disciplīnas sabrukums. Viena daļa aktīvi iesaistījās cīņā pret sarkanajiem krievu balto kustības armijās. No Krievijā esošajiem nacionāli noskaņotajiem latviešu strēlniekiem Sibīrijā saformēja divas karaspēka vienības — Imantas pulku un Troickas bataljonu, tomēr pirmais neiesaistījās Krievijas Pilsoņu kara kaujās un otrais iesaistījās minimāli. Tā kā 1919. gada otrajā pusē Kolčaka armija tika sakauta un strauji atkāpās, pulki ar kuģiem no Tālajiem Austrumiem tika nogādāti Latvijas Republikā.

Sarkanie strēlnieki

Latviešu sarkano strēlnieku divīzijas krūšu nozīme Krievijas Pilsoņu kara laikā (1918—1920).

Pēc lielinieku organizētās Oktobra revolūcijas 1917. gada rudenī latviešu strēlnieku daļas saglabāja disciplīnu un to komandieris pulkvedis Jukums Vācietis no 1918. gada 4. septembra līdz 1919. gada 8. jūlijam bija pirmais Sarkanās armijas virspavēlnieks.

Ir dažādi iemesli, kāpēc strēlnieki atbalstīja boļševikus un cīnījās pret balto armijām:

• Viņi labi atcerējās 1905. gada revolūcijas nežēlīgo apspiešanu;
• Latvijā bija plašs atbalsts sociālistu idejām;
• Boļševiki solīja atzīt Latvijas neatkarību.

1918. gadā

Pēc Rīgas ieņemšanas un Oktobra revolūcijas Vācijas karaspēks pārtrauca karadarbību pret Krievijas jauno valdību, tādēļ 1918. gada sākumā latviešu strēlnieku pulkus boļševiku valdība izmantoja kā t. s. „Latviešu revolucionāros priekšpulkus” pretpadomju sacelšanos apspiešanai. 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka 4. un 6. rotas un 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka 1. bataljons 22. janvārī devās uz Rogačevu, kur 3.—13. februārī apspieda 1. Poļu korpusa sacelšanos Baltkrievijā ģenerāļa J. Dovbora-Musņicka (J. Dowbór-Muśnicki) vadībā. Savukārt 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks 24. janvārī no Cēsīm devās pret ģenerāļa Kaļedina komandēto Donas kazaku karaspēku Dienvidkrievijā. Jukums Vācietis savos memuāros vēlāk rakstīja: „Gandrīz katram latviešu strēlniekam un oficierim bija bēdīgas atmiņas par tām mežonībām, kuras pastrādāja Latvijas baroni kopā ar krievu ģenerāļiem pie latviešu tautas mazturīgām aprindām. Katram bija atmiņā nošautais vai pakārtais tēvs, māte, brālis, tuvāks radinieks vai draugs.”

1918. gada februārī, pirms vācieši ieņēma visu Latvijas teritoriju, latviešu strēlnieku skaits Latvijā bija tikai 9,5 tūkstoši (ar rezerves pulku), Padomju Krievijā bija vēl 5,5 tūkstoši. Pēc Brestļitovskas miera sarunu izjukšanas 18.—22. februārī Vācijas 8. armija pārgāja uzbrukumā, bez nopietnas pretestības ieņēma visu Latvijas teritoriju un pēdējās latviešu strēlnieku militārās daļas atstāja dzimteni. 18. martā Iskolastrels nolēma demobilizēt visas vecās latviešu strēlnieku vienības un izveidot revolucionārās kaujas vienības. 6. aprīlī pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 2. latviešu strēlnieku divīzija tika izformēta. No 6. Tukuma pulka apakšvienībām izveidots atsevišķais 6. Torošinas latviešu strēlnieku pulks, kuru komandēja Kārlis Hercbergs, šis pulks Pleskavas guberņā apsargāja demarkācijas līniju starp Vāciju un Krieviju.

1918. gada 13. aprīlī tika izveidota Latviešu strēlnieku divīzija (Latdivīzija) kā Sarkanās armijas daļa Jukuma Vācieša vadībā, kuras sastāvā ietilpa 3 brigādes ar 3 strēlnieku pulkiem katrā, kavalērijas pulks, sapieru bataljoni, vieglās un smagās artilērijas divizioni un aviācijas daļa. Divīzijā bija ap 24 000 strēlnieku, 9000 durkļu, 2000 zobenu, 400 ložmetēju, 80 lielgabalu, 20 lidmašīnu. Cilvēku krājumu Latdivīzijas papildināšanai nodrošināja aptuveni pusmiljons Latvijas iedzīvotāju, kas pasaules karā evakuēti vai devušies bēgļu gaitās uz Iekškrieviju.

No 7. Bauskas pulka daļas 1918. gadā izveidotais Liepājas pulks iekļauts Latdivīzijā 1919. gadā. Bez Latdivīzijas vairākās Krievijas pilsētās (Saratovā, Vitebskā, Penzā, Arhangeļskā, Harkivā u.c.) no latviešu strādniekiem izveidotas atsevišķas strēlnieku vienības, lielākā no kurām bija Sevišķo uzdevumu Saratovas latviešu pulks.

Latviešu strēlnieku divīzija piedalījās antiboļševiku dumpju apspiešanā Maskavā, Jaroslavļā, kā arī Muromas, Ribinskas, Kalugas, Saratovas un Novgorodas pilsētās.

1918. gada 18. jūlijā Jukumu Vācieti iecēla par Austrumu frontes pavēlnieku cīņā pret čehiem, augustā 5. latviešu strēlnieku pulks Jukuma Vācieša vadībā aizstāvēja Kazaņu, par ko saņēma Revolūcijas Goda Sarkano karogu. 2. septembrī pēc Ļeņina priekšlikuma J.Vācieti iecēla par pirmo Padomju Krievijas visu bruņoto spēku virspavēlnieku. Latviešu strēlnieki piedalījās kaujās pie Volgas, Urālos, Arhangeļskā, Caricinā un citur.

Pēc Vācijas kapitulācijas 1918. gada decembrī latviešu strēlnieki tika nosūtīti atkarot Latvijas teritoriju. Pēc Sarkanās armijas virspavēlniecības 1918. gada 8. decembra 436. direktīvas padomju Rietumu armijas sastāvā tika izveidota Latvijas armijas karaspēka grupa (Армейская группа войск Латвии), kas 1918. gada 29. decembrī tika pakļauta padomju 7. armijai.

Somijas Pilsoņu karā

1918. gada janvārī Petrogradā esošās 6. latviešu strēlnieku pulka daļas kopā ar Petrogradas Sarkanās gvardes un sarkano somu vienībām iesaistījās Somijas pilsoņu karā. 27. aprīlī 525 6. pulka strēlnieki ieradās Ino fortā Petrogradas tuvumā, kuru kopā ar sarkangvardiem un matrožiem aizstāvēja līdz 14. maijam, kad forts atstāts, uzspridzinot artilērijas baterijas.

1919. gadā

Latviešu sarkanie strēlnieki 1919. gada 1. maija parādē Rīgā pie bijušā Pētera I pieminekļa (tagad laukums pie Brīvības pieminekļa).

Latviešu strēlnieku divīzijas kavalēristi Mogiļevā 1919. gada rudenī.

1919. gada 1. janvārī kaujā pie Inčukalna stacijas latviešu 1. un 4. latviešu strēlnieku pulki uzvarēja Latvijas zemessardzi un 3. janvārī ieņēma Rīgu. 1919. gada 4. janvārī no latviešu strēlnieku pulkiem un citām karaspēka daļām izveidoja Padomju Latvijas armiju ar divām divīzijām, kas ātri ieņēma gandrīz visu Latvijas teritoriju, izņemot Kurzemes rietumu daļu. 1919. gada pavasarī un vasarā Latvijā dislocēto latviešu strēlnieku noskaņojums strauji mainījās un viņi pārtrauca aktīvi cīnīties pret Niedras valdībai padotajām karaspēka daļām, kas 1919. gada 22. maijā atguva Rīgu. Liela daļa Sarkanās armijas rindās esošo latviešu strēlnieku Rīgas kauju laikā pārgāja Latvijas armijas pusē un pievienojās Dienvidlatvijas brigādei. Tomēr tās vienības, kas padevās vācbaltiešu landesvēram, Dzelzsdivīzijai vai Igaunijas valdības karaspēkam, tika apšautas. Cīņās Latvijas teritorijā krita ap 3000 Padomju Latvijas armijas sastāvā esošo strēlnieku.

Pēc sakāves Latvijā atlikušās latviešu strēlnieku vienības 1919. gada vasaras beigās tika pārformētas par Latviešu strēlnieku divīziju un nosūtītas pret strauji uzbrūkošo ģenerāļa Deņikina armiju. Latviešu divīzija veidoja Sarkanās armijas trieciengrupu, kas Orlas-Kromu kaujās sakāva Dienvidkrievijas armiju un piespieda to atkāpties līdz Melnās jūras krastam. Latviešu daļas spēlēja lielu lomu arī ģenerāļa Judeniča Ziemeļrietumkrievijas armijas sakāvē 1919. gada beigās.

1920. gadā

1920. gadā Latviešu divīzija piedalījās kaujās pret ģenerāļa Vrangeļa armiju Kahovkas placdarmā un Perekopa zemesšaurumā. Sarkanās armijas trieciengrupa, kuras sastāvā bija arī latviešu strēlnieki, no 7. līdz 17. novembrim sturmēja Perekopu un ieņēma Eipatoriju. Kā viens no pēdējiem 1920. gada 21. novembrī sadursmē ar Mahno karavīriem pie Sakiem krita 2. brigādes komandieris Fricis Labrencis.

Pēc Latvijas — Krievijas miera līguma noslēgšanas un Krimas operācijas beigām 1920. gada 28. novembrī Sarkankarogotā Latviešu divīzija tika izformēta un vairāk nekā 11 000 latviešu strēlnieku atgriezās Latvijā.

1921. gadā

1921. gada 12. maijā no Maskavas caur Zilupes staciju Latvijā ieradās pirmais ešelons ar 1200 bijušajiem latviešu sarkanarmiešiem, vagoni bijuši izpušķoti nacionāliem karodziņiem un paši piesprauduši nacionālās nozīmes. Vakarā strēlnieki ieradās Rēzeknē, kur Bēgļu reevakuācijas biedrības priekšnieks Liepiņš un ārlietu ministrijas nodaļas vadītājs Upmanis aizveda bēgļiem jaunākos laikrakstus, Bēgļu reevakuācijas izdoto brošūru "Kas jāzina bēglim, atgriežoties Latvijā" un iepazīstināja atgriezušos ar Latvijas apstākļiem. Otrais ešelons iebrauca pirmajā, bet trešais — trešajā vasaras svētku dienā. Laikraksta "Latvijas Kareivis" 20. maija rakstā "Sarkanarmiešiem pārnākot" bija vaicājums:

Tuvu pie 4000 jaunekļu ir jau pārnākuši Latvijas robežu, un tikpat daudz ir sagaidāms vistuvākā nākotnē. Bet viss viņu vairums, viņu lielākā daļa nekad vairs nepārnāks dzimtenes ārēs, vecāku sētās. Velti gaidīs 20—25 000 latvju mātes savus lolojumus un velti lauzīs savas sirmās galviņas: "Kamdēļ, kamdēļ?"

Pēc kara beigām

Daļa sarkano strēlnieku palika Padomju Krievijā, kur vēlāk ieņēma dažādus augstus amatus PSRS armijā, valsts drošības organizācijās un valsts iestādēs. Lielākā daļa no viņiem 1937. — 1938. gadā tika arestēti un nošauti Staļina Lielā terora laikā sakarā ar apsūdzībām pretpadomju sazvērestībā.

Latviešu sarkano strēlnieku divīzijas komandieri (1918—1920)

Latviešu strēlnieku piemineklis Rīgā.

• Jukums Vācietis (1918. gada 13. aprīlī — 17. jūlijā)
• Aleksandrs Kosmatovs (pienākumu izpildītājs 1918. gada 18. — 25. jūlijā)
• Pēteris Avens (1918. gada 25. jūlijā — 1919. gada 11. janvārī)
• Gustavs Mangulis (1919. gada 12. janvārī — 26. martā)
• Antons Martusēvičs (1919. gada 27. martā — 20. oktobrī)
• Frīdrihs Kalniņš (1919. gada 20. oktobrī — 1920. gada 4. jūlijā)
• Jānis Lācis (1920. gada 4. — 15. jūlijā)
• Kirils Stucka (1920. gada 15. jūlijā — 28. novembrī)

Literatūra

• Jānis Goldmanis „Latviešu strēlnieki vēstures svaru kausos un deklarācija Taurijas pilī par Latvijas atdalīšanos no Krievijas”. — OJ, Chicago 1986.
• Ilmārs Andersons „Gaitu sākums — Latviešu strēlnieki Rīgas frontē, 1915 — 1917”. — Latvijas Žurnālistu savienības komerccentrs, Rīga 1991.
• „Latviešu strēlnieki”^{[novecojusi saite]} — Latviešu veco strēlnieku biedrība, Rīga 1936.
• Uldis G̦ērmanis, Jukums Vācietis „Pa aizputinātām pēdām”. — Daugava, 1956.
• Jānis Hartmanis „Latviešu strēlnieki Ķekavas kaujā 1916. gada martā”. — Jumava, Rīga 2012. ISBN 9934111403
• Aleksandrs Lasmanis „Cerības un vilšanās — latviešu kar̦avīra dzīves stāsts”. — Daugava, Uppsala 1963.
• Kārlis Skalbe „Mazās piezīmes”. — Gulbis, Rīga 1920.
• Arvids Memenis „Latviešu strēlnieki I Pasaules karā”. — Junda, Rīga 1995.
• Jāzeps Ozolin̦š „Virsdzīve — virsnieka atmin̦as”. — Imanta, Valmiera 1997.
• Andris Balcers „Pulcējaties zem latviešu karogiem”. — Zelta grauds, Rīga 2013. ISBN 9934840219
• Jānis Goldmanis, Edvins Mednis „Latviešu strēlnieki mūžības gaismā”. — Strēlnieks, 1953.
• Līgotņu Jēkabs „Latweeschu Strehlneeku Bataljoni. Skizes un episodes ar walstsdomneeka J. Goldmana autografu un dauds fotografiskeem usnehmumeem no bataljonu dsihwes”. — J. A. Kukurs, Pēterpils 1916.
• Jānis Sprinģis „Nāves laukos”. — Albatross, Rīga 1932.
• Latvju strēlneeku vēstures komisija „Latwju strehlneeku wehsture”. — Prometejs, Maskava 1934.
• Fricis Veiss "Die baltische Frage im Weltkrieg und in der russischen Revolution". — Promachos-Verlag, Bern-Belp 1917.
• Alfred von Hedenström "Rigaer Kriegschronik 1914 — 1917". — Deutsche Verlags-Anstalt, Stuttgart 1922.
• Владимир Савельевич Войтинский «1917-й. Год побед и поражений» — ТЕРРА-Книжний клуб, Москва 1999.
• «Mémoire sur la Latvia présenté par la délégation lettone à la Conférence de la paix». — Paris 1919.
• Uldis Ģērmanis "Oberst Vācietis und die lettischen Schützen im Weltkrieg und in der Oktoberrevolution". — Almqvist & Wiksell, Stockholm 1974.
• Minelis Valters "Lettland, seine Entwicklung zum Staat und die baltischen Fragen". — Rome 1923.
• Ilze Krīgere "A good soldier — a satiated soldier, what the Latvian riflemen ate and drank in the First World War". — Latvian War museum, Rīga 2013. ISBN 9934827034
• A. Jakubovičs «צען יאר פאראײן : באלטישער אידישער קריגס־איװאלידן פארבאנד אלמאנאך /» (Fareyniḳṭer Balṭisher Idisher Ḳrigs-Inṿalidn Farband). — Rīga 1938.

Ārējās saites

• Grāmatās "Latviešu strēlnieki" minēto 2079 personu alfabētisks uzskaitījums^{[novecojusi saite]}
• Strēlnieku laukums portālā Cita Rīga
• Strēlnieki Krievijas pilsoņu karā
• Latvijas Kara muzejs
• Latviešu strēlnieku cīņu gaitas
• Latvian Rifles (angliski)
• Latviešu Strēlnieku Saraksts 1915-1917

Audiovizuālās norādes

• Strēlnieku zvaigznājs — Jura Podnieka studija 2010.
• Dvēseļu putenis — studija Kultfilma.
• Zem latviešu karogiem. Varoņu dzimšana^{[novecojusi saite]} — dokumentālā filma.

Skatīt arī

• Iskolats
• Jukums Vācietis
• Latvijas brīvības cīņas
• Pirmais pasaules karš Latvijā
• Latvju kareivju nacionālā savienība