Atvērt galveno izvēlni
Vācijas karaspēka uzbrukums Vidzemē un Igaunijā no 1918. gada 23. februāra līdz 4. martam.
Krievijas Padomju Republikas Tautas komisāru padomes uzsaukums "Sociālistiskā tēvzeme briesmās!" Petrogradas un Kijevas aizstāvēšanai.

Operācija "Dūres sitiens" (vācu: Operation Faustschlag) bija Vācijas impērijas un Austroungārijas karaspēku militāra operācija Pirmā pasaules kara laikā no 1918. gada 18. februāra līdz 3. martam, kas beidzās ar Vidzemes, Latgales, Igaunijas, Baltkrievijas un Ukrainas iekarošanu un Brestļitovskas miera līguma parakstīšanu.

Tai sekoja Vācijas karaspēka Pavasara ofensīva Rietumu frontē, kas sākās 1918. gada 21. martā un beidzās 18. jūlijā.

PriekšvēstureLabot

Tūlīt pēc varas pārņemšanas Oktobra revolūcijas rezultātā Padomju Krievijas valdība 1917. gada 8. novembrī izsludināja "Dekrētu par mieru", kurā piedāvāja visām Pirmajā Pasaules karā iesaistītajām pusēm sākt pamiera sarunas. 3. decembrī sākās Krievijas sarunas ar Centrālajām lielvalstīm par pamiera noslēgšanu, kas stājās spēkā 1917. gada 15. decembrī. Turpmākajām miera sarunām boļševiku delegācija piedāvāja šādus principus: atteikšanās no aneksijām, okupēto teritoriju ātra atbrīvošana, tautu pašnoteikšanās, atteikšanās no reparācijām. Uz to vācu puse ieteica "ņemt vērā paziņojumus, kuros izteikta Polijas, Lietuvas, Kurzemes, kā arī Igaunijas un Vidzemes daļas iedzīvotāju griba pēc pilnīgas valstiskās patstāvības un atdalīšanās no Krievijas federācijas".[1] 1918. gada 7. janvārī Ļevs Trockis atbrīvoja Ādolfu Joffi un pats pārņēma sarunu vadīšanu ar mērķi novilcināt sarunas līdz "pasaules revolūcijas" sākumam karojošajās valstīs. Savukārt Vācijas delegācija izvirzīja šādus nosacījumus: Polijas, Lietuvas un Baltijas provinču neatkarības atzīšana. Trockis 18. janvārī lūdza uz laiku pārtraukt sarunas un devās uz Petrogradu.

Ukrainas Centrālā Rada 1918. gada 25. janvārī Kijevā proklamēja Ukrainas Tautas Republikas neatkarību un tās valdība nosūtīja miera sarunu delegāciju uz Brestļitovsku. 1918. gada 29. janvārī Baltkrievijā sākās Dovbora-Musņicka vadītā 1. Poļu korpusa sacelšanās ar mērķi atjaunot Polijas valsti 1772. gada robežās. 30. janvārī arī Latviešu Pagaidu Nacionālā padome savā otrajā sesijā Petrogradā pasludināja, "ka Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali".[2]

Pēc tam, kad lielinieki 8. februārī ieņēma Ukrainas galvaspilsētu Kijevu, tās valdība 1918. gada 9. februārī parakstīja miera līgumu ar Centrālajām lielvalstīm, kurā apņēmās samaksāt kontribūcijas ar pārtiku, izejvielām, bet pretī saņēma atzīšanu un militāro palīdzību. Krievijas delegācijas vadītājs Trockis 10. februārī paziņoja, ka "Krievija atsakās parakstīt aneksionistisku līgumu un no savas puses pasludina karastāvokli ar Centrālajām valstīm par pārtrauktu. Krievu karaspēkam vienlaicīgi tiks dota pilnīgas demobilizācijas pavēle visās frontēs."

NoriseLabot

16. februārī Oberosta ģenerālštābs paziņoja, ka 17. februārī pamiers tiks pārtraukts. Tajā pašā dienā Lietuvas Padome pasludināja Lietuvas valsts atjaunošanu. Jau 18. februārī Vācijas karaspēks ieņēma Daugavpili un turpināja uzbrukumu Pleskavas virzienā. Vienlaicīgi sākās uzbrukums arī Minskas virzienā, kur atradās krievu rietumu frontes virspavēlniecība, un Kijevas virzienā Ukrainā. 19. februārī Ļeņins lika steigšus piedāvāt vācu pusei slēgt miera līgumu uz jebkādiem nosacījumiem, jo Krievijai "vairs nav armijas. Vācieši no Rīgas uzbrūk visā frontē."

21. februārī vācieši ieņēma Rēzekni, Ludzu un Minsku, bet 22. februārī sāka uzbrukumu Valkai, kurā darbojās Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes valde. 23. februārī laikrakstos publicēja Tautas Komisāru padomes uzsaukumu "Sociālistiskā tēvzeme briesmās!". 23. februāris vēlāk tika oficiāli pasludināts par Sarkanās armijas dzimšanas dienu.

23. februārī Vācijas armija piedāvāja padomju valdībai 48 stundu laikā izšķirties par jauniem miera noteikumiem, kas paredzēja Somijas, Vidzemes, Igaunijas un Ukrainas teritoriju atstāšanu un pilnīgu Krievijas armijas demobilizāciju. Īsi pirms vācu karaspēka ienākšanas Tallinā 1918. gada 24. februārī tika pasludināta Igaunijas valsts neatkarība, ko Vācijas puse ignorēja. 24. februārī Vācijas armija ar ukraiņu vienību līdzdalību ieņēma Žitomiru, 25. februārī pie Pleskavas 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka karavīri Jura Aploka vadībā un jauniesauktie sarkanarmieši nesekmīgi mēģināja apturēt uzbrukumu.

2. martā vācieši ieņēma Kijevu un sāka uzbrukumu Narvai, kas atrodas tikai apmēram 100 km attālumā no Petrogradas. Padomju valdība no Petrogradas pārcēlās uz Maskavu. 3. martā Brestļitovskā tika parakstīts miera līgums, karadarbība apstājās pēc Narvas ieņemšanas 4. martā.

5. martā Maskava oficiāli tika pasludināta par Padomju Krievijas galvaspilsētu. 4. ārkārtas Krievijas Padomju kongresa laikā 15. martā ratificēja miera līgumu ar Vāciju.

AtsaucesLabot

  1. Krieviskais tulkojums: «принять к сведению заявления, в которых выражена воля народов, населяющих Польшу, Литву, Курляндию и части Эстляндии и Лифляндии, о их стремлении к полной государственной самостоятельности и к выделению из Российской федерации» no «Мирные переговоры в Брест-Литовске», т. I, изд. НКИД, М. 1920, стр. 29.
  2. Ādolfs Šilde. Latvijas vēsture 1914 - 1940, valsts tapšana un suverēna valsts. Stokholma: Daugava, 1976. - 218 lpp.