Kājnieki

Kājnieki militārajā jomā ir karaspēka veids, kas kaujas darbību veic, karavīriem pārvietojoties ar kājām. Mūsdienu bruņotajos spēkos kājnieki veido sauszemes spēku kodolu.

Krievijas armijas kājnieki maršē uz fronti Pirmajā pasaules karā

Kājnieki kaujā pietuvojas vistuvāk ienaidniekam un ar personālajiem ieročiem veic to neitralizēšanu vai iznīcināšanu. Mūsdienās kājnieku atbalstam un transportēšanai paredzētas kājnieku kaujas mašīnas un bruņutransportieri.

Kājniekus, kurus kaujas laukā nogādā motorizēts transports, sauc par motorizētajiem kājniekiem. Reizēm kājniekus sauc par infantēriju (no itāļu: infante — 'jauneklis, kājnieks'). Krievijā kājniekus dēvē par strēlniekiem.

Vēsturiski kājnieki ir senākais un masveidīgākais karaspēka veids. Līdz ar ieroču attīstību mainījies to apbruņojums un līdza ar to darbības taktika. Senajos laikos kājnieki bija bruņoti ar šķēpiem, vālēm, zobeniem. 14. gadsimtā Eiropā izplatījās šaujamieroči.

Vispārējā nozīmē kājnieki ir cilvēki, kas pārvietojas kājām, atšķirībā no tiem, kuri pārvietojas ar transportlīdzekļiem.

Ieroči

Kājniekus definē viņu primārie ieroči – personīgie ieroči un ķermeņa aizsardzības līdzekļi viņu pašu individuālai lietošanai un aizsardzībai. Pieejamās tehnoloģijas, resursi, vēsture un sabiedrība var ražot diezgan atšķirīgus ieročus katram militārajam un laikmetam, taču parastos kājnieku ieročus var iedalīt dažās pamatkategorijās.

• Distances kaujas ieroči: šķēpi, lingas, pūšamie ieroči, loki, arbaleti, rokas lielgabali, arkebūzas, musketes, granātas, liesmu metēji.
• Tuvās kaujas ieroči: trieciena ieroči, piemēram, nūjas, un vāles; asmeņu ieroči, piemēram, zobeni, dunči un cirvji; duršanas ieroči, piemēram, šķēpi, alebardas, naginatas un pīķi.
• Gan attālinātās, gan tuvās darbības ieroči: pie šaujamieroča piestiprinātā bajonete ļauj kājniekiem izmantot vienu un to pašu ieroci gan tālā distancē, gan tuvcīņai. Tas sākās ar musketēm un turpinājās ar šautenēm līdz automātiskajiem šaujamieročiem. Bajonetes izmantošana ir samazinājusies ar moderniem automātiskajiem šaujamieročiem, bet joprojām parasti tiek turēta kā pēdējais ierocis.

Kājnieki bieži nēsā sekundāros vai rezerves ieročus, ko dažreiz sauc par sānieročiem vai palīgieročiem. Kājnieki ar tālmetiena vai stabu ieročiem bieži nesa zobenu vai dunci iespējamai cīņai ar roku. Pilum bija šķēps, ko romiešu leģionāri meta tieši pirms sava galvenā ieroča – gladija (īsā zobena) lietošanas un tālāk sekojošo kontaktu ar priekšējo ienaidnieka ierindas līniju.

Mūsdienu kājnieki tagad traktē bajoneti kā rezerves ieroci, jo pārsvarā tiek izmantoti citi rokas ieroči vai pistoles. Karadarbībā tiek izmantota arī pretkājnieku mīnu, slazdu, ​sprādzienbīstamu priekšmetu izmantošana kaujas laukā .