Latdivīzija
Latdivīzija (krievu: Латдивизия) bija divīzija Padomju Krievijas Sarkanajā armijā un Padomju Latvijas armijā.
| Valsts |
.svg){kind=small} Krievijas SFPR.svg){kind=small} Latvijas SPR |
|---|---|
| Pastāvēšanas laiks |
no 1918. gada 13. aprīļa līdz 1920. gada 29. novembrim |
| Pakļautība |
Strādnieku un zemnieku Sarkanā armija Padomju Latvijas armija |
| Daļa no | latviešu strēlnieki |
| Karaspēka veids | sauszemes spēki |
| Karavīru skaits | ~ 24 000 |
| Militārās operācijas |
Orlas-Kromu operācija Perekopa-Čongaras operācija Poļu—padomju karš Igaunijas brīvības cīņas (atsevišķas daļas) |
Nosaukumi
labot šo sadaļu- Latviešu strēlnieku padomju divīzija no 1918. gada 13. aprīļa (SZSA)
- 1. Padomju Latvijas strēlnieku divīzija no 1919. gada 12. janvāra (PLA)
- Latviešu strēlnieku divīzija no 1919. gada 26. jūnija (SZSA)
- 53. strēlnieku divīzija no 1919. gada 8. jūlija (SZSA)
- Latviešu strēlnieku divīzija no 1919. gada 3. augusta[1] (SZSA)
SZSA — Strādnieku un zemnieku Sarkanā armija, PLA — Padomju Latvijas armija. PLA sastāvā 1919. gada 11. februārī sāka veidot 2. Padomju Latvijas strēlnieku divīziju, kura tā paša gada jūlijā izformēta.
Izveide
labot šo sadaļu1918. gada 28. janvārī (jaunais stils) izdots Krievijas SFPR Tautas komisāru padomes dekrēts "Par Strādnieku un zemnieku Sarkano armiju", ar ko nodibināta Sarkanā armija. Par pirmo Sarkanajā armijā saformēto divīziju kļuva Latdivīzija, kad 1918. gada 13. aprīlī KSFPR Kara lietu Tautas komisariāts izdeva pavēli par tās izveidošanu.
Jau 1918. gada martā un aprīlī latviešu strēlnieku pulki, kas februārī, vāciešiem uzbrūkot, atkāpās uz Padomju Krieviju, tika iekļauti Sarkanajā armijā. 1918. gada februārī vācu neieņemtajā Latvijas daļā bija 9 500 latviešu strēlnieku, Padomju Krievijā izvietotajos latviešu pulkos — vēl 5 500 (1916. gada oktobrī, tiekot veiktai latviešu strēlnieku bataljonu pārformēšanai pulkos, strēlnieku bija vairāk nekā 30 000). Aprīlī jaunveidojamajā divīzijā brīvprātīgi bija pieteikušies 7 000 cilvēku, lielākā daļa no tiem bija agrākie latviešu strēlnieku pulku karavīri.[1] 1918. gada beigās Latdīvīzijā bija 23—24 000 strēlnieku, kā cilvēkresursi divīzijai izmantots apmēram pusmiljons latviešu, kas Pirmajā pasaules karā evakuēti vai devušies bēgļu gaitās uz Iekškrieviju.
Latdivīzijā ietilpa trīs brigādes ar trim pulkiem katrā. Sākumā katrā pulkā bija divi bataljoni, no 1918. gada rudens — trīs. Vēl divīzijā bija kavalērijas pulks, sapieru bataljoni, pieci artilērijas divizioni, aviācijas grupa.
Divīzija nodrošināta ar 9000 durkļu, 2000 zobenu, vairāk nekā 400 ložmetēju, ap 80 lielgabalu un 20 lidmašīnu.[2]
Dalība Pilsoņu karā
labot šo sadaļuŠī sadaļa jāpapildina. |
Latdivīzija pilnā sastāvā vai tās apakšvienības piedalījās Krievijas pilsoņu kara kaujās pret dažādiem krievu balto spēkiem, Mahno grupām, poļiem, čehoslovākiem, Latvijas brīvības cīņās. Bez karadarbības Latdivīzijas vienības piedalījās vairāku pretboļševiku partiju (anarhisti) un dumpju (kreiso eseru, zemnieku) apspiešanā.
Pakļautība
labot šo sadaļuDivīzijai tiekot izveidotai, tā ietilpa Sarkanajā armijā. Ar Republikas revolucionārās kara padomes 1918. gada 19. oktobra pavēli divīzija tika tieši pakļauta Republikas bruņoto spēku virspavēlniekam (tolaik — Jukums Vācietis).
1919. gada janvārī divīzija iekļauta Padomju Latvijas armijā (PLA), saimnieciski un daļēji operatīvi pakļauta PLA Revolucionārajai kara padomei. Pēc PLA likvidēšanas 1919. gada jūnijā divīzija atkal iekļauta Sarkanajā armijā.[1]
Komandsastāvs
labot šo sadaļuDivīzijas priekšnieki
- Jukums Vācietis, no 1918. gada 13. aprīļa
- Pēteris Avens, no 1918. gada jūlija
- Gustavs Mangulis, no 1919. gada janvāra
- Antons Martusēvičs, no 1919. gada marta
- Frīdrihs Kalniņš, no 1919. gada oktobra
- Kirils Stucka, no 1920. gada jūlija[2]
Divīzijas štāba vadītāji
- Aleksandrs Kosmatovs, priekšnieks
- Kārlis Švēde, priekšnieks, no 1919. gada jūnija līdz 1920. gada beigām[3]
- Jānis Lerhe, priekšnieka palīgs
- K. Švēde, priekšnieka palīgs, no 1918. gada augusta[3]
Brigāžu komandieri
- Pēteris Dūdiņš
- Žanis Blumbergs, 3. brigāde
- P. Avens
Pulku komandieri
- G. Mangulis
- Fricis Rieksts
- Jānis Elsis, 3. st. pulks, no 1918. gada jūnija[3]
- Jānis Krišjānis, kavalērijas pulks
Divīzijas komisāri
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 «latviešu sarkanie strēlnieki». enciklopedija.lv. Skatīts: 26.11.2023.
- ↑ 2,0 2,1 Igors Vārpa. Ceļš uz Latvijas valsti. 1914—1922. Jumava, 2012. 103.—104. lpp. ISBN 978-9934-11-060-3.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 М. Полэ. История «латышских стрелков». От первых марксистов до генералов КГБ. Издательство Родина, 2021.